Matuļa mednieku stāstiņi: kā Žoltoks pasūtīja Balderi (1999., 2000.)

Garšīgais “SWH alus”... bezdarbniekam
1999. gada pasaules čempionāts man ir īpašs. Jo nebija jāstrādā. Tallinā, kāpjot uz prāmja, mūs ar Māri Zembergu sasniedza ziņa, ka Rīgā beidzis pastāvēt agrās pēcpusdienas laikraksts “Spogulis”. Kurš mūs abus bija komandējis uz pasaules čempionātu Oslo, Hamārā un Lillehammerē. Māris Tallinā vēl šaubījās, varbūt griezt riteņus uz otru pusi, taču ilgi pierunāt man viņu nevajadzēja, ka labākais, ko mēs varam izdarīt aizgājēja labā, iet un uz viņa veselību iedzert kādu kausu alus... Ja reiz darba devējs mūs divatā komandējis, tur jābūt kādai dziļai domai apakšā. Jo stulbu darba devēju apriori nemēdz būt.

Pirms Oslo iekarošanas mums bija arī pietura Helsinkos, kur “Hartwall” arēnā Latvija centās sacensties ar Somiju - 3:5. Spēles reportāža no Helsinkiem bija pēdējais gabals, ko “Spogulis” drukāja pēdējā avīzē, un arī šeit man paveicās. Tā kā Rīgā pie teksta pieņemšanas atradās mans dēls Haralds, maketātēja loģiski saprata, ka tas ir mans raksts. Bet strādājis bija Zembis... Paldies!

Ar Zembi un “Dienu” saistās vēl viens Norvēģijas piedzīvojums. Komandai, it sevišķi otrajā posmā Hamārā gāja šķidri un pēc 2:5 zaudējuma Austrijai tika meklēts vainīgais. GM Helmuts Balderis laikam par tādu ieskatīja Sergeju Žoltoku, kurš izlases rindās ne vienmēr cīnījās, paziņojot Serjogam, ka Monreālā, redz, viņš strādā kā šestjorka, bet izlasē var atļauties laist luni. Žoltoks arī nebija uz mutes kritis un pasūtīja Helmutu nahuj. Par ko es, cenšoties tikt koncerna pamatavīzē, “Dienā” arī uzrakstīju. Anonīmi iekļūstot arī paša lolotajā “Sporta Avīzes” melnajā slejā. Rakstiņš “Dienā” bija dikti maziņš, bez autora, bet sekas bija tādas, ka turpmāk Žoltoks ar žurnālistu Zembergu gan labprāt runāja, bet tikai privāti, jo ar “Dienu” viņš nerunāja. Tādi, lūk, spēcīgi vārdi ir krievu valodā.

No skaistajiem stāstiem notiekti jāpiemin arī “SWH alus”. Braucot uz Norvēģiju ar auto, nevarēju neizmantot bagāžnieka piedāvājumu un tur ietilpināju akurāt kasti “SWH alus”. Kamēr Oslo starp spēlēm pārējie Latvijas kolēģi slāpes dzesēja ar karstu kafiju vai norvēģu piedāvātajām konfektēm, man allaž blakus bija draugs no Latvijas. Aculiecinieki stāsta, ka es esot bijis tik šerps, ka pat nereaģējis uz kolēģa Marisa jautājumu, pēc kā tad tāds “SWH alus” garšojot. Droši vien nedzirdēju.

Hokeja sakarā arī netrūka labu atgadījumu. GM Balderis dikti gribēja un arī iestūma izlasē savu ārstu Andi Rītu (normāls krabis!), taču viņam neizdevās nostumt malā Jāni Kvēpu. Oļegs Znaroks, kuram pašam bija veselības problēmas (kaut kas ar plaušām), Rīgā pateica strikti:"Lai tikai viņi pamēģina nepaņemt Kvēpu!”.Pēc zaudējuma Austrijai tika arī pieņemts lēmums, ka LHF prezidentam Kirovam Lipmanam spēļu laikā nav ko darīt uz spēlētāju soliņa, jo spēlēt esot grūti, kad “septiņi aiz muguras pizdjat!” Liekas, tas bija no Oslo, kad Norvēģijas TV sajauca titrus, visu spēli rādot Borisu Lavrenovu kā LHF prezidentu. Kas atkal izsauca smieklus.

No spēlēm jāizceļ divas – pirmā ar Šveici un 3:4 ar Zviedriju. Tolaik sistēma bija tāda, ka 1999. gada PČ astoņas labākās pa taisno tika uz Soltleiksitijas olimpiskajām spēlēm. Lai tiktu oktetā, jāzvar Šveice. Ar Andreju Zinkovu vārtos. Kurš pirms mača starp autobusiem tik nervozi pīpēja... No 0:1 spējām panākt 2:1 un 3:2 – Maticins (35:37), taču bija acīmredzams, ka Šveice ir jaudīgāka (3:5), un mēs neticam savam vārtsargam. Uz nākamo maču no NHL klāt jau bija Artūrs Irbe – 8:5 ar Franciju, un būt vai nebūt astoņniekā izšķīrās mums ļoti solīdajā mačā pret Zviedriju. Labākais moments, kā Žoltoks aizbēga mazākumā un ietrieca ripu vārtos ar visu Salo. Tas gan deva Cīrihes karātavu atkārtojumu.

2:5 ar Austriju, kad Irbe bija devies atpakaļ uz Ameriku uz komandas biedra Čaisona bērēm, 7:1 ar Norvēģiju un 1:2 ar Baltkrieviju. 11. vieta un sezonā jābrauc uz pārspēļu turnīru Šefīldā... 11. vieta no 16! Tas bija pēdējais gads, kad IIHF centās eksperimentēt.

Baltā zirgā Boļševiku prospektā
Par Pēterburgas čempionātu varētu sarakstīt operu un drāmu, baletu un oratoriju, ja būtu izsludināts konkurss. Ar replikām Rēzeknes stacijā, kur vilciena atpakaļceļā notika pirmā pamatīgā Latvijas izlases godināšana. Droši vien, ka Austrālijā vai Jaunzēlandē arī regbija dēļ pārtrauktas parlamenta sēdes, bet 2000. gada 5. maijā Latvijas parlamenta deputāti vispirms TV pārraidē noskatījās, kā Latvija ar 3:2 uzvar Krieviju, un tikai tad ķērās pie pamatdarba.

“Tādu murgu Pēterburga nav piedzīvojusi kopš 1917. gada”, “Drausmas Boļševiku prospektā” - Krievijas sporta žurnālisti vienmēr ir izcēlušies ar spožiem rakstu virsrakstiem un, kad vien rodas vajadzība, šo savu talantu liek lietā. Pēterburgā bija pirmais hokeja čempionāts pēc 1986. gada turnīra, un loģiski, ka visi krievi cerēja, ka uzvarēs Krievija. Galvenais treneris Aleksandrs Jakuševs tiešām bija savācis zvaigžņu brigādi – Pāvels Burē, Kamenskis, Kovaļenko, Viktors Kozlovs, Nikolišins, Oļegs Petrovs, Žamnovs, Afinogenovs, Jašins, Gončars, Galanovs, Kravčuks, Mironovs, Žitņiks – vīri ar NHL pierakstu. Bet spēle viņiem neaizgāja. Jau apakšgrupā 0:3 pret ASV un 2:3 pret Šveici. Un tad nāca 5. maija 2:3 pret Latviju, 0:1 pret Baltkrieviju, un Krievija kvalifikācijas grupā palika pēdējā vietā, čempionātā kopumā ierindojoties 11. vietā. Loģiski, ka bēdas regulāri tik slīcinātas un, krievu kolēģi pat stastīja, ka viens no slicinātājiem ar galvu iekritis pisuārā. Tiesa, tas noticis krogā “Poručik Rževskij”, kur klāt bijis arī brīdinājums, ka šīs labierīcības domātas tiem, kas ir zirgā.

Līdz pat ceturtdaļfināla spēlei ar Čehiju zirgā bija Latvijas izlase. 6:3 pret baltkrieviem, 2:1 pret ukraiņiem, tad uzvara pret Krieviju, 1:1 neizšķirts ar ASV, un vieta ceturtdaļfinālā. Emocijas 3:2 uzvarā bija milzīgas. Tik laimīgu Latvijas izlasi es neesmu redzējis. Slava Fanduļs pēc sitiena ar nūju Ukrainas mačā šo aizvadīja bez naga, ar blokādi: “Dzīve reizēm met tādus līkločus. Šaubos, vai manā karjerā var būt vēl svarīgāka spēle par šo. Ja nu vienīgi olimpiskās spēles.” Irbe preses konferencē runāja par saviem 33 gadiem, kurus viņš būtu gatavs atdot vienas šādas uzvaras dēļ, pieminot arī abus savus vectēvus. Komandas psihologs Boriss Brižveskis: ”Šie vīri Pēterburgā var aiziet ļoti tālu. Sen pazīstu Beļavski – Saša ir līdzsvarots cilvēks, taču būtu jūs redzējuši viņa acis! Tās spīdēja kā vilkam. Un ja acis spīd pat Grišam Panteļejevam...” Liekas, ka pēc 3:2 tika sākta arī jauna tradīcija – uzvarētāji Latvijas himnas laikā laukumā bija apķērušies viens otram ap pleciem. Ja jums ir slikts garastāvoklis, iesaku šo 3:2 noskatīties vēlreiz. Vēl bija jāspēlē kādas sešas, septiņas minūtes, kad Boļševiku prospekta hallē jau skaneja grupas “Chief” šim gadījumam, piemērota dziesma: “Kakaja boļ, kakaja boļ, Argentina – Jamaika pjaķ noļ!”

Balto zirgu, ar kuru pirms pirmās spēles apkārt hallei apauļoja kāds latvietis ar karogu rokās, savām acīm neredzēju, toties labi redzēju viļņus, ko par godu komandai taisīja fani, kā arī puišu pretvilni pateicībā par atbalstu.

Jā, un Pēterburgā noteikti presei vēl bija bezmaksas alus. Bet tikai spēles pārtraukumos. Bet vai tad tik grūti paņemt divus kausus! Lai pietiek arī spēles laikā. Atceros, ka ļoti lētas mūsu uztverē bija lašmaizītes un vispār mūsu kvarteta – Māris Zembergs, Ilmārs Znotiņš (“Diena”), Armands Puče (“Sporta Avīze”), Jānis Matulis (“Lauku Avīze”) vakara ēdienkarte bija proletāriski vienkārša – litrs “Auroras”, baltmaize, sviests un sarkanie ikri. Diemžēl nerealizēta palika ideja uzsaukt Balderim kasti alus “šestjorka”.

Izpalīdzot citiem, pats gandrīz iekūlos ziepēs. Kopā ar Ērika Strausa draudzeni Kristīni kādā no brīvajiem vakariem braucām uz “Pribaltijskaja” intervēt Aleksandru Beļavski. Principā jau to darīju es, Kristīni paņemot līdzi, lai viņai nav jānīkst visu dienu preses centrā. Uzrakstīju interviju, vajagot arī “Sporta Avīzei”, ieraksts ir, lūdzu, šifrējiet! Beigās atdevu arī uzrakstīto interviju, bet kolēģi nebija pat nomainījuši manu virsrakstu: ”Pats sev dalailalma.” Labi, ka Rīgā priekšnieki nebija čakli “Sporta Avīzes” lasītāji, kur intervija tika nopublicēta vienu dienu ātrāk nekā “Lauku Avīzē”. Tā gadās!