Bandas likums

Bet laikam jau jāsāk ar t.s. Sprukta parādiem. Lipmans (lasi LHF vai otrādi) bija izlēmis, ka pērn pasaules čempionātā Prāgā Ervīna Muštukova, Jāņa Kalniņa un Laura Bajaruna ieguldījums bijis tik mazs, ka viņiem prēmijas nepienākas. Nu šis jautājums tiek kārtots vai varbūt jau nokārtots, taču bez fotogrāfu un videooperatoru līdzdalības, tāpēc zvērēt, ka tas tiešām jau noticis, nevaru.

Toties ir lietas, kur pats esmu bijis klāt un varbūt pat mazliet mērījis Latvijas izlases un tās treneru psiholoģisko sagatavotību. Cilvēki interneta komentāros bieži vien raksta pareizas, bet dzīvē nepiemērojamas lietas. Ka izlasē vajagot iekļaut visus pašus labākos spēlētājus, citi viņiem oponē, ka noteikti vajagot iekļaut arī Latvijas čempionāta labākos. Jo tādējādi mēs celšot Latvijas čempionāta prestižu un stiprināsim valsti. Aizrunāties varam ļoti tālu. Kāpēc nometnē nav izcilais metējs E. B., toties ir mazmetējs G. M. Kāpēc nav aicināts Armands, toties ir Nikolajs. Un tādā garā. Neesmu vēl iedziļinājies Team Manager (tā stāv rakstīts Latvia Media Guide 2016) Jura Štāla psiholoģiskajā portretā, taču, veidojot jebkuru komandu, ir būtiski, lai tajā nebūtu memļaku un ņaudētāju. Kuriem viss slikti, Arī tas, ka dienai seko nakts un nūju lentes nav sarkanā krāsā.

Tātad, lai kaut ko sasniegtu un it sevišķi sportā, ir būtisks princips: "Viens par visiem, visi par vienu!" Kas vairumā gadījumu bijis Oļega Znaroka vadītajās komandās, it sevišķi spilgti izpaužoties 2014. gada pasaules čempionātā Minskā. Tad pat, kad Oļegs savam zviedru kolēģim tikai parādīja, ka viņam mazliet sāp kakls... Proti, Znaroks un jebkurš uzvarošs treneris savu komandu veido pēc bandas principa. Ja tu esi savējais, tad vienmēr, ja svešais un naidnieks, tad tikai naidnieks. Hokeja laukumā, viesnīcā, preses konferencē - it visur tu aizstāvi savējos. Un, ja šāda aura nāk no trenera (treneriem!), tad komanda laukumā atmaksā ar to pašu. Sitās viens par otru. Sitās par treneri. Ir kā vienota banda. (Es zinu, ka daļai lasītāju var nepatikt šāds vārds, taču bandās parasti ir visaugstākā organizētība, viens otru aizstāv, ievēro nerakstītos likumus utt.)

Varbūt arī Kirovam nepatiks, ja es Leonīda Beresņeva, Ģirta Ankipāna, Kārļa Zirņa un Jura Klodāna trenēto komandu saukšu par bandu, bet cita - piemērotāka vārda manā leksikā šobrīd nav. Esmu redzējis diezgan daudz spēļu un arī man bijis šķērmi, kad kāds "Dinamo" latvju spēlētājs gandrīz vai griež projām galvu. Ja bijis nekorekts spēka paņēmiens pret komandas biedru, ja kāds pretspēlētājs izmantojis nūju kā kaujas ieroci. Vai tādā garā.

Jau spēlē ar Dāniju ievēroju, ka šā pavasara izlasē darbojas mazliet citi principi. It sevišķi labi tas bija redzams abos mačos ar Baltkrieviju. Savējais ir jāaizstāv, svešais ir jāsit un jānoliek pie vietas. Ar ko itin labi vienmēr ticis galā Ralfs Freibergs. Varbūt ne pats pats labākais no Latvijas aizsargiem, taču līdz kaulam savējais! Ak, brāļi Kosticini grib kauties? Nu bet lūdzu!

Viens otrs pārmet Edgaram Masaļskim vieglprātību. Nu, kā tu varēji iet kauties, ja zināji, ka Ivars Punnenovs savainots un mums nav kam iet vārtos, ja tevi noraida! Loģisks aizrādījums. Taču ne gadījumā, ja darbojas bandas likums. Redzot, ka baltkrievu spēlētājs turpina sist Rodrigo Ābolu, kurš jau ir uz ceļgaliem, Edža darīja tieši to, kas šādā situācijā jādara - gāja palīgā savējam, gāja pārmācīt ļaundari. Jā, varēja pats dabūt kādu savainojumu, taču šajā gadījumā tam nebija nozīmes.

Negribu pretstatīt nevienu izlasi citai, taču, salīdzinot 2016. gada modeli ar 2015. gadu, otrie bija no mīksto rotaļlietu nodaļas. Kaut uzvārdi pārsvarā gandrīz tie paši.

P. S. Varam jau bārdā pasmīkņāt par Edgara Masaļska solījumu bārdu nodzīt tikai pēc ceturtdaļfināla. Sportā to sauc arī par psiholoģisko sagatavotību.