Karsums par Gagarina kausu, NHL sapni, veselību, dzīvi Maskavā…

Kā pagāja vasara?
Vairāk veseļojos, nekā baudīju brīvdienas. Uzreiz pēc sezonas veicu ceļgala operāciju, un pēc tam sākās atveseļošanās process. Baigi atpūsties nemaz nesanāca. Ar sievu un bērniem gan izbraucām nelielā atvaļinājumā ārpus Latvijas, taču lielākoties arī vasaras laikā domāju, lai ar ceļgalu viss būtu kārtībā. Nu jau pāris nedēļas arī slidoju, esmu sācis gatavoties jaunajai sezonai.

Ievies, lūdzu, skaidrību par savu veselības stāvokli. Problēma ir ar vienu vai abiem ceļgaliem?
Vienu… Šogad situācija bija citādāka, nekā iepriekšējās vasarās. Tā vienkārši sakot, ceļgalā – vienā no kauliem bija izveidojies caurums, kurš tika taisīts ciet. Dakteri teica, ka tas caurums ir diezgan jocīgā vietā, grūti kaut ko vairāk pateikt.

Tu neesi piedalījies pēdējos piecos pasaules čempionātos. Vai problēmas ar ceļgalu ir galvenais iemesls, kāpēc tā?
Protams, tas ir galvenais un vienīgais iemesls. Daudzi cilvēki domā, ka es uz pasaules čempionātiem nevēlos braukt, jo gribu atpūsties. Tā nav, vienīgā problēma ir ceļgals. Arī šogad biju gatavs doties uz pasaules čempionātu, taču nesanāca. Sezonas beigās, kad iekrājies nogurums, ceļgals sāka īdēt. Sezonas gaitā lielu problēmu nebija. Jā, epizodiski spēlēju ar pretsāpju zāļu palīdzību, kopumā nevarēju sūdzēties, bet sezonas noslēgumā sāpes palielinājās. Man nekad nav bijušas problēmas ar spēlēšanu izlasē, ja ļaus veselība un tikšu aicināts, būšu klāt.

Kā tu uztver visas šīs runas par un ap tevi pirms pasaules čempionātiem? Arī Kirovs Lipmans šopavasar visai skarbi izteicās par tavu nepiedalīšanos kārtējā pasaules čempionātā.
Kirovs ir Kirovs! Visvairāk man patika, ka viņš teica, ka esot man zvanījis. Tā nav taisnība, nezinu… Iespējams, viņš bija sajaucis numurus. Sezonas laikā un ar mani vairākas reizes sazinājās Māris (Baldonieks – izlases ģenerālmenedžeris), ar Kirovu netiku runājis.

Izlases sniegumam Prāgā sekoji?
Jā, spēles skatījos. Sastāvā šogad bija daudz jaunu seju, pieredzējušo - pamaz. Ļoti labi nospēlēja Džeriņa trijnieks, arī Masala (Edgars Masaļskis), bet viņiem palīgu neatradās. Labi, ka izlase palika grupā, tas laikam ir galvenais secinājums. Šaubos, vai šobrīd vairs ir vērts par to runāt, jāskatās uz priekšu un jāgatavojas nākamajam pavasarim. Pie veiksmes un dažām apstākļu sakritībām izlase var nospēlēt daudz labāk.

Edgars Masaļskis čempionāta laikā atļāvās pasapņot par pusfinālu. Tas ir reāli?
Labs jautājums… It kā jau notikt var viss, bet viegls uzdevums tas nav. Lai mēs spēlētu pusfinālā, ir jāsaliekas vairākām lietām. Bez veiksmes noteikti tas nevar notikt, turklāt izlasei jābūt labākajā sastāvā. Noteikti būtu vajadzīgi čaļi no NHL – Zemgus, Ķēniņš, Gudļevskis… Ar Soču olimpisko spēļu sastāvu tas būtu reāli, bet šāds sastāvs vairs nav iespējams. Sanča (Sandis Ozoliņš) ir beidzis spēlēt.

Varbūt tev būtu jākomplektē izlases sastāvs uz nākamo pasaules čempionātu?
Kāpēc man? Mums taču ir ģenerālmenedžeris (smejas).

Vai Maskavas „Dynamo” klubs katram spēlētājam dod kādu sagatavošanās plānu arī vasarai, vai paļaujas uz katru individuāli?
Dod, bet es visu mūžu esmu gatavojies pēc sava plāna. Man ir treneris – vieglatlētu treneris Edvīns Krūms, pie kura eju, lai būtu gatavs pirmssezonas treniņnometnei. Programmu trenažieru zālei man veido Vilnis Klucis. Neesmu vairs nekāds mazais bērns, pieredze gadu laikā ir iekrājusies, pats labi zinu, kas man vajadzīgs, kas nē. Uz ledus pirmo reizi kāpu jau pagājušajā nedēļā (jūlija pats sākums).

Kas ir tas īpašais Pinskas nometnē, kur Maskavas komanda ierasti aizvada pirmssezonas treniņus? Katru gadu dzirdu vienu un to pašu – smagi, grūti…
Tas ir kūrorts (smejas). Šī ir tā reize, kad stāstīt ir viens, bet izjust uz savas ādas pavisam kas cits. Var par to runāt un stāstīt divas, trīs, piecas reizes, bet vajag vienreiz izdzīvot, un tikai tad sapratīsi. Labākie skrējēji, iespējams, smiesies un teiks, ko viņš tur čīkst, kad pateikšu, kādu gabalus mēs skrienam, ko darām svaros un kādus vēl vingrinājumus izpildām. Arī sadzīve ir visai interesanta, lai gan no tās tu redzi ļoti maz, jo lielāko daļu laika guli pēc smagiem treniņiem, lai atjaunotu spēkus nākamajai dienai.

Jūtama arī padomju smarža?
Jā, nedaudz jūt. Dzīvojam tādās kā kopmītnēs, bet kā jau teicu no tā visa mēs redzam ļoti maz. Trenējamies, paēdam un guļam. Ja pat dzīvotu septiņu zvaigžņu viesnīcā, atšķirību nejustu (smejas). Pēc treniņa paēd, iekrīti gultā, momentā „izslēdzies” un mosties uz nākamo treniņu. Tāda tur ikdiena, par to, ka varētu brīvajā laikā padarīt ko citu, neviens pat nespēj padomāt.

Kā ar slodzēm sezonas laikā?
Skaidrs, ka tās ir ne tādas kā pirms sezonas. Pamats tiek ielikts Pinskā, bet kad sākas sezona sportiskā forma tiek uzturēta. Jā, darbs ar svariem tāpat ir paliels, bet tas lielākoties ir pēc atgriešanās no tā sauktajām izlašu pauzēm. Trīs, četras dienas pēc tām treniņi ir pa divām reizēm dienā. Par slodzēm kopumā gan es nesūdzos.

Kā izjūti savu ārzemnieka statusu?
Skaidrs, ka no manis tiek gaidīts vairāk, nekā no lielākās daļas vietējo spēlētāju, bet tas ir tikai normāli. No manis netiek gaidītas tikai piespēles un rezultativitātes punkti, bet gan gūti vārti. Reiz uzvarējām ar 5:1, bet spēlējām slikti, vadība uzreiz bija klāt un „draudzīgi” izskaidroja, ka tā spēlēt nedrīkst. Es pilnībā saprotu, ka spēlēju Maskavā, kur no komandas tiek prasīts un gaidīts ļoti daudz. Zaudēt nedrīkst, kur nu vēl iekrist kādā neveiksmju sērijā.

Kā sadzīviski jūties Maskavā?
Īstenībā pat ļoti labi, jau kopš pirmās sezonas. Pirms došanās uz turieni biju dzirdējis, ka Maskava ir tāda un šitāda, bet realitātē viss ir daudz labāk. Esmu kopā ar ģimeni, dzīvojam pašā pilsētas centrā, sievai un bērniem ir ko darīt. Veikalā visu dabūt var, nav tā, ka nav gaļas vai piena, vai arī būtu jāstāv garās rindās.

Kā ar satiksmes sastrēgumiem ielās?
Mums ir paveicies, jo uz treniņiem braucam, kad visa satiksmes plūsma ir pretējā virzienā. Pa pilsētu lielākoties pārvietojamies ar metro. Attālumi ir lieli, bet mašīnu kaut kur nolikt ir ļoti grūti. Līdz Sarkanajam laukumam ar mašīnu jābrauc stundu, ar kājām var aizstaigāt pusstundā, bet ar metro tās ir divas pieturas.

Kā uztvēri Kaspara Daugaviņa pievienošanos komandai?
Forši! Ne tikai sadzīviski ir foršāk, bet arī komanda ieguva ļoti labu spēlētāju. Es viņu pazīstu ļoti sen, foršs čalis, viss kārtībā. Dzīvojam netālu, sievas daudz kontaktējas, arī mums ir jautrāk.

Vietējiem komandā latviešu valodas kursus arī pasniedzat?
Loģiski! Gan jau kaut ko iemācījušies ir, lai gan lamu vārdi krieviem tomēr ir sulīgāki (smejas).

Kā ar NHL sapni? Tas joprojām ir dzīvs? Interese no klubiem Ziemeļamerikā ir?
Protams, gribētos vēl kādu sezonu uzspēlēt tur. Redzot, cik daudz tagad spēlētāju dodas uz NHL, aizdomājos, ka arī es taču varētu. Jāskatās pēc situācijas, pēc piedāvājuma. Kad vēl biju Rīgā, tāda vai šāda interese bija, pēdējos pāris gadus neesmu dzirdējis. Man šobrīd ir līgums ar Maskavu, tāpēc nav īsti jēgas par to spriedelēt. Neteikšu, ka sapnis ir izsapņots, pie labiem nosacījumiem, labprāt aizbrauktu. Nedomāju, ka izšķiroši būtu finansiālie nosacījumi, es uz to visu tā neskatos. Man tūliņ būs 30 gadi. Ja būtu kaut minimālais piedāvājums, es ilgi nedomātu, brauktu.

Atgriežoties pie Maskavas „Dynamo”, laikam var teikt, ka Oļegs Znaroks ir tavs treneris, un ne tikai Maskavas sakarā, bet arī izlašu - iepriekš.
Jā, tā laikam sanāk. Viņš mani paņēma uz Maskavu. Toreiz biju Rīgā, bet viņš mani ļoti gribēja. Jāsaka arī paldies kluba vadībai, prieks tur spēlēt. Ar Oļega aiziešanu nekas daudz nav mainījies, Haris (Vītoliņš) tagad skaitās galvenais, bet visādi citādi nekādu lielo izmaiņu. Sagatavošanās process, treniņi, arī taktika ir līdzīga. Visas šīs iestrādnes tomēr strādā. Lai gan pēdējos gados nav paveicies izslēgšanas spēlēs, sezonas kopumā bijušas veiksmīgas. Oļegs tāpat piebraukā regulāri. Regulārajā čempionātā ne tik bieži, bet izslēgšanas spēlēs gandrīz katru dienu bija ar mums.

Līdz cik gadiem pats plāno spēlēt hokeju?
Līdz kādiem 52 gribētos (smejas). Ja nopietni, tad viss atkarīgs no veselības. Mani nedaudz satrauc problēmas ar ceļgalu. Gribētos izcīnīt kaut ko lielāku, varētu, piemēram, Gagarina kausu.

Pirms mūsu sarunas ieskatījos statistikā, secinot, ka tu esi ļoti stabils. Spēlējot Rīgā, tev stabili bija virs 30 punktiem, Maskavā – 25. Ar ko tu skaidro to stabilitāti, un, kas nav sanācis citiem mūsējiem, kuri mēģinājuši laimi Krievijas klubos?
Pašam neliekas, ka viss ir tik labi. Pagājušais gads nebija nemaz tik labs. Tie rezultativitātes punkti nav tas svarīgākais. Mani uz Maskavu ņēma, lai mestu ripas, ne piespēlētu. Pagājušajā sezonā bija 10 vai 11 gūti vārti (regulārajā čempionātā 11, „play-off” – 3), ar ko īsti apmierināts tomēr neesmu. Tas ir mans mazākais gūto vārtu skaits KHL sezonā. Nedaudz laikam „jāsavāc gaļa”. Kas nav sanācis citiem mūsējiem? Es pat nezinu, tiešām grūti pateikt. Iespējams, nav paveicies ar treneriem, lomu komandā, bet tā viennozīmīgi nevaru pateikt.

Klau, nu tad nākamreiz tiekamies, kad tu uz Rīgu būsi atvedis Gagarina kausu?
Mēģināsim!