Eiropas čempionāts basketbolā. Vērtē Armands Krauliņš (V)
Nenotika tas, ko mēs visi tik ļoti vēlējāmies un Latvijas basketbola izlase nespēlēs Eiropas čempionātā pusfinālā. Tur iekļuva talantīgā Slovēnijas izlase, kuras četri līderi – Dragičs (26), Dončičs (27), Rendolfs (16) un Prepeličs (17), palīdzot arī pārējiem, basketbola grozā sameta vairāk bumbu – 103:97 nekā Porziņgis (34), Dāvis Bertāns (23) un pārējie mūsu puikas.
“Nekāds priecīgais noskaņojums jau man nav,” pēc spēles noskumis ir Latvijas izlases bijušais galvenais treneris Armands Krauliņš. Taču Latvija zaudēja cienījamam pretiniekam. Es šodien vēl noskatījos spāņu spēli pret vāciešiem, katrā gadījumā cīnīties par čempiona titulu varbūt būtu arī vieglāk, nekā šodien pret Slovēniju. Žēl! Ko tagad? Meklēsim kaut kādus attaisnojumus vai vēl kaut ko... Es jau pirms kādām pāris dienām “Vienos vārtos” teicu: “Kā tiesā, tā ir jāspēlē!” Šie nebūt nebija labākie tiesneši, kaut arī viens bija aicināts no Argentīnas, viens – no Puertoriko, bet Eiropu pārstāvēja tikai itālis. Tiesāšana šajā Eiropas čempionātā nav tā labākā. Ir bijis labāk. Taču tiesāšana nedrīkst izsist spēlētājus no līdzsvara.
Jā, slovēņiem ļoti rezultatīvi nospēlēja viņu līderi. Un tas jau parādījās pašā spēles sākumā. Precizitāte bija fantastiska, plus sākuma mandrāža, bet... malači mūsējie, malači – saņēmās un panāca izlīdzinājumu no mīnus 15, puslaikā panākot plus 4. Neko piebilst – slovēņiem bija pārliecība par saviem trim, četriem spēlētājiem – cienījami pretinieki. Un cienījama komanda ir Slovēnija. Zaudēt tādai nav kauns. Vienkārši ir žēl, ka mēs ar šādu komandu... Mēs visi cerējām uz kaut ko vairāk. Katrā gadījumā abas komandas rādīja labu basketbolu.
Cerība bija gandrīz līdz spēles pēdējam brīdim. Ko mums tagad pēc zaudētas cīņas darīt? Noniecināt sevi? To nevajag darīt. Pats bēdīgākais ir tas, ka vairs nav iespējams neko labot. Sajūtas ir tādas, ka Stambulā izdarījām labu darbu, bet varējām izdarīt vairāk. Bija visas iespējas uzvarēt, Latvijas izlase nebija sliktāka ne individuāli, ne arī kā komanda. Visi tie sīkumi kaut kur salasījās kopā un deva slovēņiem pārliecību novest maču līdz uzvarai. Jā, jāpiekrīt, ka dažās situācijās slovēņiem paveicās, kā Dončičam ar tālu tālmetienu uzbrukuma pēdējā sekundē, bet tāds arī ir sports. Mums mazliet vairāk arī pietrūka pacietības izspēlēt bumbu līdz drošākai situācijai, bet spēle ir spēle. Nevienam ar akmeni mest nevar, vienkārši žēl, ka nedabūjām parādīt sevi pret pārējām komandām. Mēs neesam ne par matu sliktāki.
[+] [-]