Londonā: viss savās vietās
13. augustā Londonā beidzas 16. pasaules čempionāts vieglatlētikā. Latviju šoreiz uz augšu pavilka mūsu sievietes. Lauma Grīva, Gunta Latiševa-Čudare un Anete Kociņa, kuru sasniegtie rezultāti (un vietas pasaulē) ir uzslavas vērti. 9., 12. un 13. vieta varbūt “dīvāna” speciālistiem var likties par maz, taču kopumā ducis Latvijas vieglatlētu Londonā startēja savu spēju robežās. Ar tradicionālo piebildi – mazliet nepaveicās.
Kādas tad bija šā duča cerības pirms Londonas? Mūsu karogs bija, eh, laikam jau nebūtu pieklājīgi šoreiz citēt Māri Čaklo, bet gribas: mūsu karogs bija Lauras Ikaunieces-Admidiņas... brunči. Sezonas trešais labakais rezultāts pasaulē septiņcīņā (6815), taču jau pirmajā disciplīnā 100m barjerskrējienā Laura guva savainojumu un cerības vējā. 13.71 sek nav traģēdija, drāma bija nespēja turpināt sacensības. Vai vēl kāds varēja cerēt uz medaļu vai vismaz medaļu tuvumu? Būsim reālisti. Laikam jau nē. Šķēpa metēji varēja plivināt pērnās sezonas Dimanta līgas uzvarētājas Madaras Palameikas karogu, taču šīs sezonas labākais rezultāts (63.92) 31 pretendentes kompānijā bija 14. labākais rezultāts. Pieredze Madarai ir milzīga, taču Rio (11.v), Londonā (8.v.), Degu (11.v) labākais rezultāts bija 60.73m, te – metru tuvāk (59.54), un viss loģiski. Diemžēl vai par laimi – vieglatlētikā ne tik bieži uzvar atlēts, kurš atbraucis velns viņu zina no kurienes, ielec medaļās un mājās brauc kā varonis. Parasti objektīvākais spēju rādītājs ir šīs sezonas rezultāti un personīgais rekords, ja vien tas nav sasniegts pirms desmit gadiem. Madarai šī sezona... Ne sevišķi.
Tādēļ izsenis IAAF protokolos liek klāt šīs atzīmes – PB, SB un tamlīdzīgas. Londonā tādas izpelnījās 400 m skrējēja Gunta Latiševa-Čudare, sezonas svarīgākajās sacensībās sasniedzot personisko rekordu (51.37). Pusfinālā mazliet sliktāk (51.57), taču vienalga ātrāk nekā līdz Londonai. Maratonā tas izdevās Ilonai Marhelei – 2.37.40, un 31. vieta 92 dalībnieču konkurencē. Abas meitenes arī izpildīja otro nosacījumu – iekļūt pirmajā pusē dalībnieku savā disciplīnā. Kas bija pa spēkam arī Laumai Grīvai un Anetei Kociņai.
Visu cieņu mūsu šķēpa metējiem un metējām, taču laikam jau Latviju nevajadzētu dēvēt par šķēpmešanas lielvalsti. Tās ir Vācija un Čehija.Visu cieņu Rolandam Štrobinderam, taču viņa personiskais rekords – 83.42 m bija tikai 22., sacensībām pieteikto 32 dalībnieku konkurencē. Lai tiktu labāko ducī, kvalifikācijā jāmet personiskā rekorda attālumā, bet no pasaules līderiem Rolands reāli atpaliek astoņus deviņus metrus. 21. vieta – objektīva. Ja nu kāds no trim šķēpmetējiem var sūdzēties par likteni-slikteni, tad 21 gadu vecā Anete Kociņa. No finālsacensībām viņu šķīra trīs centimetri... Iespējams, vēl seši metieni viņai ļautu tikt pat desmitniekā (tāds bija Anetes personīgais pirms Londonas) vai pat augstāk.
Par likteni-slikteni mazliet var pasūdzēties arī tāllēcēja Lauma Grīva. Līdz labāko 12 lēcēju trešās sērijas pēdējam (!!) lēcienam Lauma bija astotā... Pietrūka divu centimetru. Taču atkal jābūt reālistiem – lai reāli cīnītos par medaļu, vajag lēkt krietnu pēdu tālāk.
Trīssoļlēcējs Elvijs Misāns? 16.55 m pret 16.77 (personiskais). Viss objektīvi. Arī 16. vieta. Ja izdotos lēkt telpu personiskā rekorda attālumā (17.02), tas jau būtu cits stāsts.
Ja kāds no mūsu duča mani nepārsteidza, tad tas bija Latvijas rekordists maratonā Valerijs Žolnerovičs. Kaut rekords (2.14.23) sasniegts šogad un pirms starta kotējās kā 27. labākais, pirms pieciem gadiem Londonā Valerijs jau izstājās, pērn Rio – slimības dēļ neizgāja uz starta, un izstājās arī šoreiz. Principā pilna palete - savainojums (Ikauniece), izstāšanās (Žolnerovičs) un diskvalifikācija (Pastare).
Kopumā Londonā viss bija savās vietās. Vismaz attiecībā pret Latviju. Ja vien neesam sapņotāji, kuri cer, ka sezonas svarīgākajās sacensībās musējie izšaus, bet konkurenti to nespēs vai kritīs. Salīdzinot ar pirmo pasaules čempionātu (1993), kad Latvija startēja kā neatkarīga valsts, ir iets mazliet atpakaļ – Štutgartē Igors Kazanovs 110 m barjerās bija sestais, Valentīna Gotovska augstlēkšanā – astotā, Jeļena Blaževica trīssoļlēkšanā – desmitā. Taču no otras puses – vispār jābrīnās, ka Latvijā, kur nav gandrīz neviena normāla sacensībām atbilstoša stadiona un skolu sports nolaists līdz kliņķim, vispār kāds spēj izpildīt pasaules čempionāta kvalifikācijas normas. Un LVS jauno prezidenti Inetu Radeviču var tikai apbrīnot par vēlmi kaut ko mainīt un par kaut ko cīnīties.
Latvija Londonā
vieta/sportists | disciplīna | rezultāts | personiskais rekords |
9. Lauma Grīva | tālums | 6.54 | 6.86 (2011) |
12. Gunta Latiševa-Čudare | 400m | 51.57 | 51.37 (PČ) |
13. Anete Kociņa | šķēps | 62.26 | 64.47 (2017) |
16. Elvijs Misāns | trīssolis | 16.55 | 16.77 (2016) |
19. Ronalds Štrobinders | šķēps | 79.68 | 83.42 (2017) |
21. Madara Palameika | šķēps | 59.54 | 66.18 (2016) |
29.Sindija Bukša | 200m | 23.54 | 23.12 (2017) |
31. Ilona Marhele | maratons | 2.37.40 | 2.38.01 (2015) |
53. Anita Kažemāka | maratons | 2.44.49 | 2.39.57 (2014) |
Ikauniece-Admidiņa | 7-cīņa | trauma | |
Valerijs Žolnerovičs | maratons | izstājās | 2.14.24 (2017) |
Agnese Pastare | 20 km soļošana | diskvalificēta | 1.29.55 (2013) |
Rangs (pēc KK)
Vieta/sportists | KK | vieta/dalībniekiī |
1. Gunta Latiševa-Čudare | 4.08 | 12 no 49 |
2. Lauma Grīva | 3.33 | 9 no 30 |
3. Ilona Marhele | 2.97 | 31 no 92 |
4. Anete Kociņa | 2.58 | 13 no 31 |
5. Elvijs Misāns | 1.94 | 16 no 31 |
6. Anita Kažemāka | 1.74 | 53 no 92 |
7.Ronalds Štrobinders | 1.68 | 19 no 32 |
8.Sindija Bukša | 1.59 | 29 no 46 |
9. Madara Palameika | 1.48 | 21 no 31 |
Ikauniece-Admidiņa | 0 | no 31 |
Agnese Pastare | 0 | no 60 |
Valerijs Žolnerovičs | 0 | no 100 |