Heikile par nokļūšanu Rīgā, darbu Krievijā, mērķiem un izaicinājumiem

Garāku sarunu ar 55 gadus veco hokeja speciālistu, kurš pēdējā laikā darbavietas mainījis itin bieži, vēlējos sarunāt nedaudz ātrāk, taču dažādu iemeslu dēļ mūsu ceļi krustojās vien aizvadītajā ceturtdienā (9. jūlijā). Iespējams, pat labi, ka nerunājām jau pirmdien vai otrdien, jo šobrīd trenerim, kurš savulaik līdz Gagarina kausa izcīņas finālam aizvedis Jaroslavļas „Lokomotiv”, ir arī pirmie iespaidi par savu jauno padoto varējumu. Vēl gan ne uz ledus, bet vismaz Jūrmalas smiltīs un svaru zālē. Ne jau tikai ledus treniņos treneris gūst pirmos iespaidus par katru konkrēto kareivi, iepazīst viņu personības, kā arī saprot, kurš te būs ierakumu racējs, kurš pienesīs lādiņus, kurš lādēs, bet kurš šaus…

Norunātajā laikā ierodos Inbox.lv ledus hallē Piņķos, taču ne ģērbtuvē, ne treneru istabā jaunais „Dinamo” vadonis nav atrodams. Pēc minūtes riņķošanas pa halles gaiteņiem, Heikilu sastopu trenažieru zālē. Dzelži cilāti netiek, tāpēc jau pēc pirmā skatiena saku: „Hi! How are you?” Stādos priekšā, iepazīstamies un pēc brīža mūsu pirmā saruna var sākties.

Kādi ir Jūsu pirmie iespaidi par Rīgu?
Jau iepriekš esmu te bijis kā tūrists, arī kā treneris, tāpēc patiesībā nekā jauna. Esmu priecīgs būt šeit, strādāt ar KHL klubu, kurš ir no Eiropas. Sestdien trīs stundas staigāju pa Vecrīgu un izbaudīju skaisto pilsētu, ļoti skaista vieta.

Kā nonācāt līdz līgumam ar „Dinamo” klubu?
Mums jau kādu laiku bija kontakts, jau vairākus gadus. Patiesībā tas notika visai dabiski, vienojāmies pietiekami ātri. Normundu Sējēju zināju jau agrāk, tāpēc no manas puses tas bija vienkāršs lēmums. Aizvadītajā sezonā biju Rīgā, noskatījos vienu komandas spēli klātienē, bez nekādiem tālākiem plāniem vai iecerēm. Te nu es esmu šobrīd jau kā „Dinamo” galvenais treneris.

Vai bija arī citi darba piedāvājumi?
Nē, tikai Rīgas „Dinamo”.

Iepriekš te strādāja arī Jūsu tautietis Peka Rautakalieo. Vai pirms līguma parakstīšanas aprunājāties arī ar viņu?
Jā, zinu, ka Peka te bija. Tas bija laiks, kad es biju Minskā. Nē, ar viņu neesmu runājis.

Kādi ir pirmie iespaidi par spēlētājiem?
Izskatās, ka viņiem patīk nelielās izmaiņas, kas ieviestas treniņprocesā, salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem. Treniņi nav viegli, tie ir intensīvi, bet jaunievedumi spēlētājiem, manuprāt, ir kā svaigs gaiss. Ar komandu šosezon strādās cits fiziskās sagatavotības treneris, un viņam ir idejas, kā uzlabot treniņprocesu. Viss notiek, gatavojamies, laika nav atlicis daudz, sezona šogad sāksies nedaudz agrāk.

Es trenerus iedalu divās lielā grupās: viena, kad trenerim ir īpaša sistēma, pie kuras viņš liek pieturēties bez atkāpēm; otra - kad treneris pielāgojas spēlētājiem, kas ir viņa rīcībā un no tā veido sistēmu. Kurš no šiem virzieniem ir jūsu?
Neteiktu, ka esmu ļoti stingrs un strikts, taču spēlētājiem manis dotie uzdevumi ir jāizpilda. Ir zināma atšķirība strādājot ar Krievijas klubiem un, piemēram, ar komandām Zviedrijā. Krievijā pret spēlētājiem ir jāizturas stingri, strikti jāpasaka, ko no viņiem vēlies. Zviedrijā spēlētāji vairāk paši spēj pieņemt lēmumus, ko un kā darīt tajā vai citā epizodē. Līdzīgi ir arī Somijā un arī šeit Latvijā. Redzu, ka spēlētāji paši daudz domā. Šķiet, ka Rīgā starp spēlētājiem ir ļoti labas attiecības, viņi daudz runā savā starpā. Tas gan ir tikai pirmais iespaids, un jāņem vērā, ka puišus uz ledus vēl neesmu redzējis nevienā treniņā. Skaidrs, ka arī man ir zināmas sistēmas, kuras ietvaros vēlos, lai spēlētāji paši domā un pieņem lēmumus.

Kādu hokeju komanda spēlēs jūsu vadībā?
Man gribētos, lai komanda spēlētu aktīvi. Tas nenozīmē, ka metīsimies uz priekšu, nedomājot par aizsardzību, laukumā ir jābūt kārtībai. Laba trenera izstrādāta taktika palīdz spēlētājiem. Tā palīdz pieņemt lēmumus, kad tas jāizdara īsā laikā – momentā. Tādā brīdī hokejisti zina, ko sagaidīt no pretiniekiem. Nedomāju, ka spēles stils krasi atšķirsies no tā, kā komanda spēlēja iepriekš.

Salīdziniet, lūdzu, līgas, kurās esat strādājis iepriekš – Zviedrijas un Somijas čempionātus, kā arī KHL.
KHL protams ir spēcīgākā līga, te spēlē ļoti daudz labu spēlētāju. Šeit spēlēt ir ļoti grūti arī lielo pārlidojumu un garo pārbraucienu dēļ, tas viss ir ļoti nogurdinoši, tāpēc nešaubīgi jāņem vērā, vērtējot spēlētāju sniegumu. Daudzi tam nepievērš uzmanību, taču tas ir tiešām svarīgi.

Esat no tiem, kas uzskata, ka KHL ir otra spēcīgākā līga pasaulē?
Jā, tā tas ir. Tālāk es laikam liktu Zviedriju… Somijas un Šveices čempionāti arī ir ļoti laba līmeņa, daudz neatpaliek Vācija. KHL vidējo līmeni noteikti paaugstina arī tas, ka te strādā vai ir strādājuši treneri no dažādām valstīm – čehi, amerikāņi, somi, zviedri, slovāki. Komandu spēles stils līdz ar to arī ļoti dažāds, un spēlētājiem nākas pielāgoties. Lielā ceļošana KHL noteikti liedz organizēt kvalitatīvus treniņus, taču ar to ir jāmāk sadzīvot.

Esat strādājis gan ar lieliem un vareniem klubiem, gan ne tik spēcīgiem. Kāda ir galvenā atšķirība darbā ar vieniem un otriem?
Piemēram, Jaroslavļā un Magņitogorskā manā rīcībā bija ļoti augsta līmeņa spēlētāji, kuri arī vēlējās progresēt. Aleksejs Jašins vienmēr gribēja būt pirmais, arī savā cienījamajā vecumā viņš vēlējās pilnveidoties. Spēlētāju profesionalitāte izšķir ļoti daudz. Tā ir sena patiesība, ka laukumā dodas nevis komandu budžeti un naudas maki, bet spēlētāji un viņu profesionalitāte, attieksme pret darbu, centība… Krievijā klubu vadībā esošie cilvēki lielākoties ir ļoti ambiciozi. Jāsaprot, ka komandai, kuras budžets ir neliels ir ļoti grūti pieveikt lielos un varenos. Ir iespējami atsevišķi izņēmumi, taču ne regulāri un ilgtermiņā. Lielo klubu problēma savukārt ir tā, ka viņi nesaprot, ka šie pārsteigumi ir iespējami. Klubu vadība regulāri prasa tikai un vienīgi uzvaras. Tās vajag tagad un tūliņ, nevienam neinteresē komandas panākumi nākotnē. NHL, piemēram, tā pati „Blackhawks” komanda vēl pirms vairākiem gadiem nebija starp favorītēm, taču pēdējos gados ir izcīnījusi trīs čempionu titulus.

Ko kā treneris esat iemācījies strādājot Krievijā?
Valodu… (smejas)

Labi, ko vēl?
Tas ir nepārtraukts izaicinājums. Ja es gribētu normālu dzīvi, es varētu atgriezties Somijā un mierīgi strādāt tur, taču tas nav tas, ko vēlos. Gribu interesantu dzīvi, jaunus izaicinājumus. Neslēpšu, ka arī Rīgā esmu ieradies ar dažiem izaicinājumiem. Pirmais un galvenais ir izveidot komandu, kas spēlē labā līmenī.

Kas ir labs līmenis?
Ļoti labs jautājums (smejas), bet man ir laba atbilde. Mums ir zināms budžets, kura robežās mums ir jāizveido komanda. Arī tas savā ziņā ir izaicinājums. Mums te ir jāpierāda senā patiesība, ka kluba budžets nav galvenais. Tas ir tas, ko es minēju jau iepriekš. Rīga spēlētājiem ir kā logs, kā tramplīns uz kaut ko lielāku KHL. Spēlētājiem to vajadzētu saprast, jo ir vairāki spilgti piemēri.

Pēdējā laikā darbavietas esat mainījis visai regulāri. Kāpēc nav sanācis kādā no komandām uzturēties ilgāku laika posmu?
Nevēlos runāt par negatīvām lietām un kādu kritizēt, taču Krievijas bagātajos klubos lielākoties neviens nemāk zaudēt. Milzīgā nauda, kas tiek ieguldīta, ne vienmēr nes rezultātu, bet pacietības mērs vadošo klubu vadības līmenī ir niecīgs. Ja komanda sezonas laikā spēj tikt pāri smagiem brīžiem, tas padara komandu spēcīgāku, saliedē. Klubu vadības pārstāvji ne visur to spējuši saprast. Brīžos, kad komandai ir neveiksmju sērijas, parādās milzu panika. Katrs sāk baidīties par savu vietu, un tas tikai visu vēl vairāk sarežģī. Tajā brīdī nevienu vairs neinteresē komandas stabilais sniegums iepriekš, visu vajag tagad un tūliņ.

Viens no Jūsu asistentiem šobrīd ir Normunds Sējējs, kurš vienlaicīgi ir arī kluba ģenerālmenedžeris. Kā tas ir un, vai līdzīgā situācijā esat bijis arī iepriekš?
Nē, nekas tāds līdz šim nav piedzīvots. Jā, tas ir interesanti un nedaudz neierasti, bet es tur redzu daudz pozitīvu lietu. Manuprāt, Normundam ir ļoti laba saikne ar kluba vadību. Informācija no treneriem tagad līdz vadībai nonāks krietni ātrāk, tā būs precīzāka un pareizāka. Nebūs plaisa vai tāds kā starpposms. Jau komandas veidošanas procesā, es izjūtu, ka viss šajā ziņā ir kārtībā.

Kas ir pirmais, kas ienāk prātā, kad izdzirdat vārdu salikumu „Latvijas hokejs”?
Noteikti tas, ka šeit spēlēt nekad nav viegli. Halle ir pārpildīta, skaļi līdzjutēji. Savām komandām, kuras esmu vadījis spēlēs pret Rīgu, vienmēr esmu teicis, ka mums jābūt prātīgiem pretuzbrukumos. Jums te pietiek spēlētāji, kuri spēj izveidot momentus no pilnīgi nekā. Ja man jāmin viena konkrēta asociācija, tad prātā nāk aizsargi un viņu slidošanas tehnika, tā ir ļoti labā līmenī. Latvijas hokeja aizsargi it kā neizceļas ar milzīgiem augumiem, taču nav arī pārāk maziņi, visi ir ļoti līdzīgi gan vizuāli, gan pēc slidošanas tehnikas.

Kāda tipa spēlētāji ir nepieciešami hokejam, kādu vēlaties redzēt komandas izpildījumā?
Svarīga ir liela sirds. Man nepatīk runāt par motivāciju. Tā ir komandas iekšējā lieta un spēlētājiem ir jābūt gribošiem strādāt, sasniegt rezultātu un uzvarēt. Motivācija nebūs lieta, par ko mēs te runāsim, profesionālos klubos ar to problēmas nedrīkst būt.

Vai komandai jau ir izvirzīts mērķis no kluba vadības puses?
Nē, taču pirmais noteikti ir iekļūšana izslēgšanas spēlēs, tālāk jau redzēsim.

Kurā brīdī komanda būs nokomplektēta?
Grūti pateikt. Šis darbs norit nepārtraukti, arī šodien. Laika līdz sezonas sākumam nav atlicis daudz, taču nekādas panikas nav. Šobrīd komanda ir gatava par 90 procentiem, mums trūkst vēl kādi trīs spēlētāji. Uz treniņnometni Valmierā dosimies plašā sastāvā, bet pēc pirmās nedēļas no daļas spēlētāju šķirsimies. Liela daļa no viņiem uz Valmieru dodas ar pārbaudes laika līgumiem kabatā.