Lai uzvarētu, ir jāiemet. Arī 9. maijā

Līdz šim liktenis mani nekad nebija iesviedis Krievijas (PSRS) galvaspilsētā 9. maijā, ko te svin, jo tālāk kara beigas, jo vairāk. Nebiju tik pārliecināts kā dažs jaunāks kolēģis, ka Georga lentītes būs piespraustas gandrīz visiem cilvēkiem uz ielas, taču biju pārsteigts metro vagonā starp apmēram 50 braucējiem ieraugot tikai vienu (!!!) ar šo lentīti. Leģendu arēnā gan skanēja kara laika dziesmas, pret kurām man nebūtu nekas iebilstams, bet nu decibeli, decibeli... Arī informatora uzaicinājums bļaut: "Rossija, Rossija!" bija kā aizkautam kuilim. Citādi viss normas robežās. Kad spēles 53. minūtē informators uzaicināja publiku pacelt papīra transparentus ar 9. maija godinājumu, tad gan jutos kā Ķīnā. Kaut tur nekad neesmu bijis... Neomulīgi. Ja sportam piemet par daudz politisko krāšļu.

Vai 0:4 vietā varēja būt kāds cits rezultāts? Jā. 1:4, 2:4 vai varbūt pat 3:4. Bet ne vairāk. Pirmajā trešdaļā likās, ka iedabūt kaučuka bumbuli Bobrovska vārtos būs vienkāršāk nekā krieviem pārspēt Merzļikinu. Nebūtu laikam korekti tā teikt, bet Latviju būtībā uzvarēja viens Panarins - pieci metieni, divi goli, divas piespēles. Mūsu kapteinis Daugaviņš meta pat sešas reizes, bet otrajā un trešajā trešdaļā Bobrovskis jau bija noķēris NHL laimes putnu. Arī lielajā vairākumā, arī mums spēlējot 5:3 un 6:3.

"Šodienas spēle parādīja mūsu vietu un mazliet nolaida eiforiju," lietišķi dzīvi skaidroja Kristaps Sotnieks. "Nav slikti - redzam, ka vēl daudz jāstrādā. Būs jāskatās video, lai treniņos zinātu, kas jādara. Arī uz mani attiecas tas, ka neprotam iemest vairākumā - es taču arī tur spēlēju. Laikam jau nav meistarības. Ko citu es tev varu atbildēt. Čehi jau arī mums vairākumā iemeta tikai vienu golu. Likās, ka krieviem aizsardzībā nav īstu aizsargu, pārsvarā uzbrūkošie, bet redz, kā viņi tika galā... Bet katastrofas nekādas nav! Jādzīvo tālāk. Vēl daudz spēļu priekšā - bijām gatavojušies labāk nospēlet, varbūt nedaudz pat pārgatavojāmies, jo pirmās divas spēles bija labas. Cerējām beidzot paņemt vairāk nekā vienu punktu, bet sanāca, kā sanāca. Vai es pirms čempionāta ticētu, ka mums pēc trim spēlēm būs divi punkti? Kāpēc gan ne! Tas ir hokejs, un līmeņi ir izlīdzinājušies. Krieviem divas trīs piespēles un viņi mūs labi saraustīja."

"Varbūt vajadzēja nospēlēt aukstasinīgāk, uztaisīt vēl kādu piespēli, varbūt, spēlējot 6:3, varējām laukumā atrast kādu savējo, jo bijām taču divas reizes vairāk," skaidrojumu meklēja Maksims Širokovs. "Mēģinājām, metām, gājām uz atlecošajām ripām, bet neiegāja tā ripa Bobrovska vārtos. Bija arī rikošeti, bet mums tomēr pietrūka veiksme. 6:3 ir jāmet iekšā. Arī 5:3 mums bija labi momenti. Neiemetām. Paši vainīgi. Kad dzīšu nost savu bārdu? Šovakar - kaut kas taču ir jāmaina, ja nevar uzvarēt. Mums jau tagad tikai viss sāksies. Vai domāju, ka mums pēc trim spēlēm būs divi punkti? Jā, biju pārliecināts, ka mēs kādam iekodīsim. Cerība bija - sitāmies viens par otru, maiņa pēc maiņas. Aizķērām punktiņu gan tur, gan tur. Ticējām. Tāpēc arī paņēmām."

"Nebijām iespēlējuši vairākumu 5:3, bišķi arī veiksmes pietrūka," savs skatījums bija Mikam Indrašim. "Divi punkti? Mums varēja būt arī četri vai pat pieci! Ja spēlēsim kā pirmās divas spēles, viss būs kārtībā."