Bratislava asarām netic

Blefs, asinis un vēl tas maita zviedrs
Tagad tas liekas absurdi, bet 1994./95. gada ziemā Latvijas izlase tradicionāli nefunkcionēja. Novembrī uz divām spēlēm Norvēģijā “Pārdaugavu” kā izlasi aizveda Mihails Beskašnovs, bet decembrī viņš jau vairs nebija arī galvenais “Pārdaugavā”: Vladimirs Ļeskovs šajā amatā iecēla “jungu”- 36 gadus vecos Leonīdu Beresņevu, kas vēlāk izrādījās ļoti veiksmīgs solis. Formāli un arī pēc būtības Latvijas izlasei trenera nebija līdz pat 1995. gada martam, kad Kirova Lipmana pavadīts pie žurnālistiem Preses namā ieradās Ēvalds Grabovskis. Ar bavārieša bārdiņu, vāciskā frencītī, no Landsbergas. Būšot Latvijai galvenais.

Kādas trīs nedēļas pirms pasaules čempionāta Lipmans atskārta, ka federācijai nav naudas, lai dotos uz pasaules čempionātu! Nieka 80 000 latu! Paziņojumi, prezidija sēdes un blefa seansi sekoja viens otram, 20. martā Saeimas Sarkanajā zālē pusotru stundu runāja tikai par hokeju. Runasvīri kaut ko piesolīja “izsist” no speciālā budžeta, kaut ko no nacionālās sporta bāzes – Rīgas Sporta pils. Amerikā finanses un starptautisko biznesu izstudējušais Ulvis Katlaps kārtējo, bet varbūt pirmo reizi (!) ierosināja Latvijā noteikt prioritāros sporta veidus. Hokejs, redz, esot nozīmīgs valstīm, ar kurām Latvija grib sadarboties (ASV, Kanāda, Vācija, Krievija), turklāt hokejā Latvija varot ar tām konkurēt. Skaidrs, ka liela daļa klātesošo smīnēja: Ulvi! Konkurēt ar Krieviju un Kanādu? Vai tu pie pilna prāta?

11. aprīļa vakarā Latvijas hokeja izlase aizlidoja uz Bratislavu. Ar Grabovski kā galveno, Beresņevu un Māri Baldonieku kā palīgus, bet pirmo reizi mums bija arī konsultants – Vladimirs Jurzinovs. Slovāki mūs sāka jau čakarēt pirmajā direktorāta sēdē – Latvijas izlasē esot astoņi spēlētāji ar PSRS pasēm. Labi, ka Lipmanam izdevās pārliecināt pārējo sešu valstu pārstāvjus, ka sarkanā pase ir līdzvērtīga LR pilsoņa zilajai pasei. Varbūt tā bija tikai sagadīšanās, bet neilgi pirms pasaules čempionāta Providensas “Bruins” bija izsaukusi Sašu Kerču uz Ameriku. Dažs tur saskatīja slovāku roku, jo Kerčs tad bija varens, bet Latvija bez Kerča – tikai pusvarena. Toties slovāki paši bija panākuši, ka viņu aizsardzības līderis Roberts Švehla uz Floridas “Panthers” (NHL!!) var doties pēc spēles ar Latviju...

Tagad ar 25 gadu pauzi tas varbūt vairs neliekas tik būtiski, bet Slovākijas hokeju tolaik tomēr stipri lobēja IIHF Sporta direktors Miroslavs Šubrts (Čehija). Jau 1993. gada septembrī Slovākijai īsti nebija tiesību piedalīties 1994. gada ziemas olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā, bet slovāki tur ar 7:1 sasita Latviju ar Artūru Irbi vārtos. Kad neilgi pirms U-20 pasaules čempionāta C grupas no spēlēšanas tur atteicās Koreja, tūdaļ vietā tika “sūtīts”pirmais aiz strīpas palikušais – Slovākija, kuru 1993. gada novembrī Nitrā ar Oļega Sorokina metienu dažas sekundes pirms spēles beigām bijām atsājuši aiz sevis. Skaidrs, ka Bratislavas “Slovan” vai tagad Ondreja Nepelas vārdā nosauktā halle bija mazliet lielāka par mūsu Sporta pili, taču gan pirms tam, gan pēc tam B grupas čempionāti ir rīkoti vēl mazākās hallēs. Kaut vai Eindhovenā 1996. gadā.

Skaidrs, ka mums bija bažas par slovāku “spēlītēm”, kas arī apstiprinājās mačā ar viņiem. Zviedru tiesnesis Tomass Andersons slovākiem atļāva spēlēt rupji un brutāli. Uz ledus lija asinis, bet Andersons tā arī nepamanīja, kā salauž degunu Igoram Bondarevam. Neitrālā laukumā, iespējams, mēs arī uzvarētu, bet Bratislavā, 8000 vietējo skatītāju ielenkumā... Dažos teikumos par 16. aprīļa spēli. Čudinovs realizēja skaitlisko vairākumu, tad viens no Petrovickiem – 1:1, tad Ļoņa Tambijevs, apspēlējot slovāku aizsargu, ietrieca ripu develē. Cigers izmanto Maticina kļūdu – 2:2. Un tad kļūdījās turnīra labākais vārtsargs Sergejs Naumovs – pēc Medržika metiena ripa vispirms atsitās pret laukuma gala apmali, tad pret Sergeja kāju un ielidoja vārtos... Tavu neražu! Laime vēl uzsmaidīja nākamajam Eiroparlamenta deputātam Peteram Štjastnijam un mūsu Oļegam Znarokam, bet tas bija viss. Vēl uz gadu B grupā!

Kad Ozoliņš grib nožņaugt Lipmanu
Nezin, vai tā bija vai nebija, bet trešajā “Dinamo” sezonā KHL, tuvojoties pavasarim, arvien intensīvāk sāka runāt, ka vairāki dinamieši negribēs spēlēt pasaules čempionātā. Vēl nebija izskanējušas Kaspara Daugaviņa runas par ģērbtuvē skrejošajām “žurkām” (loģisks pārspīlējums, lai akcentētu situācijas dramatismu), vēl Jānis Sprukts nebija žēlojies, ka pašam jāpērk šņores, bet Kirovs Lipmans jau bija saspicējis ausis: ak, negribat spēlēt? Izspēlēšu trumpja dūzi! Būs jums Sandis Ozoliņš ģenerālmenedžeris, un tad paskatīsimies uz jūsu tukšo argumentu vācelīti!
Principā Ozoliņam, Znarokam un Vītoliņam izdevās savākt ļoti abu sastāvu. Ozo tā pa īstam atteica tikai Jānis Sprukts. Uz Bratislavu netika arī Kārlis Skrastiņš (nebija līguma NHL!), Oskars Bārtulis, Guntis Galviņš un Mārtiņš Karsums. Kuram bija jātīra ceļgals. Toties debitēja Ronalds Ķēniņš, kuru no Cīrihes bija atbraucis pētīt mums vēl maz zināmais, bet ar Ozoliņu Denverā strādājušais Bobs Hārtlijs. Ronis bija kļuvis par Šveices U-20 čempionu, bet Bobs trenēja Cīrihes “Lions”. Šitais puika viņam derēšot!

Čempionātu mūsējie iesāka vareni – 1:0 (Dārziņš), 2:1 (Bukarts) pret Čehiju, beigās gan 2:4, turklāt ar Artūra Kuldas diskvalifikāciju uz trim spēlēm. Vairs neatceros, kuru čehu Arča iebortēja, bet mana noteikumu konsultanta Andreja Zaķa verdikts bija skarbs: “Kuldas gadījumā pirmais bauslis ir – ne vairāk par diviem soļiem. Ja soļu vairāk – tātad nepareizs uzbrukums. Kuldam bija nepareizs uzbrukums. IIHF cīnās pret sitieniem pa galvu un kaklu, tāpēc arī šāda diskvalifikācija.” Astoņu gadu vecās piezīmēs atrodu arī šādu ierakstu: “Komandas ģērbtuvēs nav nervozitātes. Par to daļēji rūpējas Kirovs Lipmans un viņa konsultants Guntars Paste. Agrāk PSRS izlasi uz pasaules čempionātiem pavadīja aktieri un cirka mākslinieki. Kira un Guņa viņus sit pušu, - abu tuvumā vienmēr jūtams dzīvesprieks un optimisms. Bet tas nav idiotu optimisms.” Pirms spēles ar Austriju gan tas bija zudis, jo Kirovs atkal izspēlēja savu trumpi – par uzvaru būs prēmijas! Kas ļoti saniknoja gan Ozoliņu, gan Pasti un viens no viņiem esot bijis gatavs Kiru nožņaugt...

Tad ļoti skaists zaudējums Somijai bullīšos – 2:3. Ar Vasiļjeva metienu trešās trešdaļas pašā sākumā izvirzoties vadībā – 2:1. Herberts ar nūjas neērto pusi tik precīzi trāpīja Lasilas vārtu stūrī – tur bija vajadzīga ne tikai meistarība, bet arī veiksme. Bullīšos štata iemetēji Ņiživijs un Dārziņš šoreiz bez sekmēm. Un tad nāca tieši tāds pats 2:3 bullīšos pret Dāniju... Esot zaudētājos ar 0:1 un 1:2. Ņiživijs, kurš izcili meta Bernē, šoreiz bullīšos nebija sekmīgs, un jābrauc uz autsaideru turnīru Košicē. Pirms Košices vēl bija 5. maijs un 2:5 pret Slovēniju, pilnīgi bez emocijām. Tad jau Košicē ar 6:3 tika piebeigta Baltkrievija un ar 4:1 – Austrija. Kas deva 13. vietu. Par kuru Kirovs un LHF tradicionāli maina trenerus. Tā bija 2001. gadā Haraldam Vasiļjevam, tā Znarokam pēc desmit gadiem. 2011. gada vasarā Kirovam ātri kļuva skaidrs, ka viss un visi ir bijuši slikti. Visus nost! Visus prom! Nāks Nolans!

P. S. Lai gan Bratislavā un pēc tam arī Latvijā Lipmans saņēma pārmetumus, ka ar prēmiju solīšanu visu sačakarējis, vairāki spēlētāji vēlāk atzinuši, ka bez prēmiju piesolīšanas Latvija Košicē būtu ārā no elites grupas kā korķis no šampanieša pudeles. Pārbaudīt gan to vairs nevaram.