Matuļa mednieku stāstiņi: kad "Warsteiner" dzer pat Jurzinovs (1992., 1993.)

Ar Jasu pie stūres un Vītoliņu vadībā
1992. gada pasaules čempionāta laikā Prāgā Latviju atjaunoja IIHF rindās. Loģiski, ka šādam pasākumam Hokeja federācija gatavojās. Un kaut kad 1992. gada maija sākumā ar Aivaru Jasu pie autobusa stūres sākām ceļojumu no Rīgas uz Prāgu. Jā, jā, tas ir hokejistu Jasu klana vecākais – Mareka tēvs, Māra un Kobas vecaistēvs, kurš nevis simboliski, bet tīri praktiski ieveda Latviju pasaules hokejā. Protams, toreizējā Latvijas Hokeja federācijas ģenerālsekretāra Harija Vītoliņa vadībā.

Haris, kuru es kā žurnālists gana daudz esmu kritizējis, mūsu hokejā bija unikāls. It sevišķi, rīkojot masu pasākumus. Neesmu interesējies, kur viņš šim vojāžam dabūja naudu, jo nauda mani nekad nav interesējusi, bet Hara dzelžainā nostāja bija, ka Prāgā Latvijas uzņemšanas/atjaunošanas dienā klāt jābūt visiem aktīvākajiem Latvijas hokeja dzīves cilvēkiem. Baidos kādu piemirst, bet autobusā bijām kādi 25 – Harijs Vītoliņš II, Sergejs Zaharovs, Biruta Plūme, Gunārs Detlavs, Viktors Zemmers, Edgars Rozenbergs, Imants Ziediņš, Vladimirs Aglišs, Andris Siliņš, Gunārs Krastiņš, Ivars Plikšķis, Uldis Opits, Aivars Kampmanis, Andris Hendelis, Antons Kraulis, Zigvards Salcēvičs, Valdis Ēlerts, Haralds Vasiļjevs, kā arī trīs žurnālisti – Mārtiņš Pagodkins (“Sports”), Mariss Andersons (“Neatkarīgā”) un Jānis Matulis (“Diena”). Prāgā mums pievienojās arī jaunais federācijas prezidents Vilnis Burtnieks un Helmuts Balderis, kā arī Ēvalds Grabovskis no Polijas un Ēriks Koņeckis no Vācijas un, protams, IIHF Medicīnas komisijas vadītājs Visvaldis Nagobads no ASV. .

1992. gadā vēl bijām mazliet naivi un cerējām, ka IIHF atjaunos Latvijas statusu federācijā, jo mēs, tāpat kā Igaunija un Lietuva, nekad nebijām no IIHF izstājušies. Tikai PSRS okupēti. Ja atjaunotu, bet nevis uzņemtu par jaunu, kā notika 1992. gada 7. maijā, iespējams, Latvijai būtu bijis jādod vieta A grupā, tāpēc pēc kongresa abi ar Marisu Andersonu diezgan stipri “braucām” virsū Vītoliņam. Ka nav cīnījies par vēsturisko taisnīgumu! Ja 1991. gada augustā vēl izskatījās, ka tikai Baltija gatava jaunam hokejam, tad līdz 1992. gada maijam mums bija uzradies gana daudz sekotāju – Baltkrievija, Ukraina, Kazahstāna, Azerbaidžāna, Slovēnija, Horvātija, Islande. 7. maijā 13.15 pēc Viduseiropas laika Latvija atkal bija IIHF! Kam par godu visi pulcējāmies pie hokejista skulptūras un iedzertu simbolisko šampanieti. Ko no Rīgas līdzi šim notikumam par godu bija vedis Harijs Vītoliņš II.

Čempionāts notika “Spartas” hallē, kas uz 2015. gada turnīru tika kapitāli atjaunota. Ērta tramvaju satiksme no jebkura pilsētas nostūra, un man bija diezgan liels pārsteigums, ka tramvajs pieturā pienāca tieši tajā laikā, kad tas sarakstā bija paredzēts. Un tā ir joprojām. Mēģinājumi iemainīt padomju nozīmītes pret čehu vai ārzemju nozīmītēm bija lemti neveiksmei, toties čehi labprāt pirka mūsu hokeja ripas, sevišķi cieņā bija tās no “Dinamo” mačiem ar Vašingtonas “Capitals” un Monreālas “Canadiens”. Kotējās arī mūsu suvenīrnūjiņas.

Esmu bijis daudzās pilsētās un dažādos turnīros, bet tādu cieņu kā čehi izrādīja pret Helmutu Balderi, esmu vēl redzējis tikai Kanādā, Vankūverā hallē ienākot Markam Mesjē. Nu, lūk. Balderis, bet ne ar preses akreditāciju, nāk iekšā Prāgas turnīra preses centrā, bet sargs nevis viņu aptur kā nepiederošu personu, bet vēl paklanās un sniedz pretī čempionāta programmiņu, lai iegūtu PSRS izlases 19. numura autogrāfu! Neko jau daudz Helmuts žurnālistiem nodzert nevarēja - “Henninger” alus gan vienu reizi beidzās, bet neba Helmuta dēļ. Vienkārši Somijas un Kanādas ceturtdaļfināla spēlē (4:3) žurnālistu bija tik daudz, ka alus tomēr izsīka... No Prāgas preses centra atmiņā iespiedušās vēl divas epizodes – tur pirmo reizi PČ hokejā kā žurnālisti strādājam redzēju sievieti, tagad tas vairs nav nekāds brīnums, bet vācu fotogrāfe bija pirmā un strādā joprojām. Arī otra epizode saistībā ar Vāciju. Kādreiz bija norma, ka nākamā čempionāta rīkotāji taisa presei prezentāciju, to darīja arī Minhene un Dortmunde. Alus čehiem bija pašiem, vācieši uzklāja diezgan biezu svietsmaižu kalnu. Kā žurnālisti tam metās virsū! Tā kā skolā man mēģināts mazliet iemācīt vācu valodu, sapratu, ka lielie badakāši nav nekas cits... kā Vācijas žurnālisti. Par brīvu paēst grib pat bagātais kapitālists!

Bez hokeja skatīšanās un bāriņa “Pie Tosika” apmeklējuma mums bija vēl viens uzdevums – panākt (vai tieši otrādi!), lai nākamās sezonas Eiropas čempionvienību kausam tiktu pieteikta “Ķekava” (vai “Pārdaugava”). Skaidri zinu, ka es biju par “Ķekavu” un Balderis par “Pārdaugavu”, bet, kā domāja pārējie divi “mazā banketa” dalībnieki – Andersons un Vītoliņš, nudien esmu piemirsis. Kaut arī manām reportāžām no Prāgas klāt bija hokeja kluba “Pārdaugava” logo, strikti iestājos, ka jāspēlē čempionam. Tātad “Ķekavai”. Lai gan tam nekādas fundamentālas nozīmes nebija. Ij “Ķekava” neko neparādīja, ij naudu šajā turnīrā nopelnīt nevarēja.

Uz vienu no Čehoslovākijas spēlēm tribīnēs bija arī Vaclavs Havels, kuru godinājām, pieceļoties kājās un aplauiem. Godājams vīrs bija Havels.

No hokeja atmiņā vislabāk palicis Zviedrijas un Krievijas ceturtdļfināls (2:0). Krievija kā NVS bija uzvarējusi Albērvilas olimpiskajās spēlēs, bet kā Krievijai viņiem šis bija pirmais čempionāts. Racionāli, kā spēlēt prot tikai zviedri, viņi ļāva krieviem uzbrukt, bet pirmās trešdaļas beigās, visu atstāts un aizmirsts, populārais “krievu kapracis” Mats Sandins iesmērēja ripu vārtu devītniekā – 1:0 šādā spēlē bija ļoti daudz.
Zviedri arī finālā uzvarēja somus, bet Čehoslovākija, pēdējo reizi spēlējot ar šādu nosaukumu, dabūja bronzu, uzvarot Šveici (5:2). Mums Šveices 4. vieta likās haļava, bet varbūt vajadzēja nākamos konkurentus pavērot cītīgāk (Pavoni, Tosio, Hollenšteins, Eberle, Celio).

Kad “Warsteiner” dzer pat Jurzinovs
Skaidrs, ka tā bija avantūra – doties uz 1993. gada čempionātu Minhenē. Nav svarīgi, kurš kuru uzkurinājām – es Ēriku Strausu (“Latvijas Jaunatne”) vai viņš mani, bet bijām atraduši busiņu, kurš mūs katru par 100 vācu markām no Rīgas nogādāja Minhenē – Elizabetes ielā, kur tolaik dzīvoja mūsu laipnā uzņēmēja Ieva Lešinska no “Brīvās Eiropas”. Loģiski, ka tikām aicināti apskatīt brīvas pasaules ruporu, kur satiku jau Rīgā zināmo Pēteri Zvaguli, protams, pēc uzvārdiem zināju Pēteri Brūveru, Ingrīdu Meierovicu, vēl dažus, bet neplānotā ekskursija bija ļoti interesanta.

Ja teikšu, ka pasaules čempionāts Minhenē bija svētki, tas vēl nav nekas, tas bija tāds kā Oktoberfest maijā. Preses centrā laipnās vācietes laipni lēja “Warsteiner” alu 0,3l elegantās glāzēs. Eh, nepraktisks tilpums un arī glāzes izrādījās švakas – visas sešas aizlienētās sen jau saplīsušas. Tagad pat Varakļānos iespējams nopirkt “Warsteiner”, bet 1993. gadā normāla latvieša uzdevums bija pārbaudīt, vai reklāma, ka “Warsteiner” ir alus ķēniņš, ir pareiza. Esmu novērojis, ka bezmaksas alu (vīnu, konjaku, šampanieti) dzer pat nedzērāji. Par kādu tiek uzskatīts arī bijušais Rīgas “Dinamo” galvenais treneris Vladimirs Jurzinovs. Uz Minheni braucis kā Somijas čempions ar Turku TPS komandu un Krievijas TV kanāla komentētājs, Vladimirs Vladimirovičs pāris reizes no alus bija pat iesilis. Bet tas nav nosodījums. Ja vien nav dabūjams kaut kas cits vietā. Ja nākamā čempionāta organizētāji Itālija Minhenē žurnālistiem vismaz četrus (!) vakarus rīkoja bezmaksas vakariņas ar vīniem, brendijiem un liķieriem. Gandrīz vai komunisms! Kas bija to gadu IIHF prezidenta Gintera Sabecka (Vācija) valdīšanas gadu firmas zīme. Klāt nebiju, bet Dortmundē, kur spēlēja otra grupa, fani gan esot pieprasījuši 76 gadus vecā Sabecka demisiju...

Sabeckis IIHF pārvaldīja grūtā laikā, kad Eiropas rietumu valstis gribēja, bet nevarēja tikt A grupā, bet PSRS un Dienvidslāvijas sabrukuma rezultātā radušās jaunās valstis izmisīgi rāvās uz A grupu. Kas tolaik bija 12 komandas, B grupā – 8, C – atkal 8, D – 8, pārējās – kvalifikācijā uz D grupu... Latvija jau Bledā bija uzvarējusi C grupā un 1994. gadā pelnīti gatavojās debijai B grupā, bet 1993. gada maijā IIHF kongresā Minhenē hokeja priekšstāvji gandrīz nolēma, ka turpmāk nekādas C un D grupas vairs nebūs, bet B grupu veidos iepriekšējā A grupas čempionāta pēdējā komanda, kā arī septiņu reģionālo (uzsvars uz šo vārdu!) turnīru uzvarētāji (7x pa 4). Kā futbolā. Kas Latvijai ir blakus? Baltkrievija, Ukraina! Nu tad lai viņi tur maļās savā starpā. Vai Horvātija, Slovēnija, Austrija un Ungārija. Vai Lielbritānija, Francija, Nīderlande un Beļģija... Nezinu, kā bet Latvijas delegācijai kongresā (Burtnieks, Vītoliņš) kopā ar citiem normāli domājošajiem izdevās panākt, ka viss paliek pa vecam. Pretējā gadījumā bijis sagatavots ultimāts, ka Latvija jāatjauno A grupā, kur tā bija pirms Otrā pasaules kara.

Minhenē spēlētais hokejs bija interesants, pirmo reizi par čempioniem kļūstot Krievijai, bet ne vairs ar Tihonovu, bet Borisu Mihailovu. Grupas turnīrā krievi palika trešie, tikai par punktu apsteidzot Itāliju un Šveici, ceturtdaļfinālā preti dabūjot Dortmundes grupas otro izlasi – Vāciju. Pēc 1:5 Vācijas treneris – čehs Ļudeks Bukāčs (grāds filozofijā!) atklāti lādēja tiesnešus. Bet krieviem zelts bija nepieciešams arī kā nauda – čempionāta laikā “Welt am Sontag” (iedzeltena vācu avīze) rakstīja, ka Krievijas Hokeja federācijas kontā esot tikai 500 vācu marku. Tikšana pusfinālā uzreiz piemestu 930 000 markas, bet čempionu tituls – vēl vairāk.

Minhenē bija daudz mūsu cilvēku. Haralds Vasiļjevs bija uz treneru kursiem un itāļu vīnu degustācijas pasākumā pie mūsu galda gandrīz nolasīja Kanādas amatieru asociācijas prezidentam Marejam Kostello lekciju par Latvijas hokeju. Vasilijs Tihonovs Minhenē parakstīja līgumu ar Sanhosē “Sharks”, bija daudfz skautu, Helmam no “Devils”apstiprinot baumas, ka Ņūdžersija met acis uz Kerču un Grigorjevu. Minhenē pirmo rezi darbojoties redzēju arī kādu brīnumierīci – somu hokejists savas reportāžas tribīnēs rakstīja... laptopā jeb klēpjdatorā, no tribīnēm arī visu pa taisno nosūtot uz redakciju. Pēc gada Kopenhāgenā tā jau strādāja arī “Dienas” korespondents Kaspars Migla.