Matulis prāto par otro izlašu Eiropas čempionātu basketbolā, NBA un NHL
Savā sporta žurnālista darbā esmu redzējis tik daudz idiotību, nu kaut vai virslimita neizšķirtus PSRS futbolā, kas savulaik liedza augstākajā līgā iekļūt Rīgas “Daugavai”, bet Eiropas 2021. gada basketbola čempionāts tomēr pārsit visu. Līdz šim man bija šķitis, ka sportā galvenais ir noskaidrot spēcīgāko, bet FIBA Europe izdevies mani šokēt. 32 Eiropas valstu izlases, sadalītas astoņās grupā pa četri, sacenšas, lai nepaliktu savās grupās pēdējie, pirmajām trim kvalificējoties finālturnīram. Gluži kā bērnudārza jaunākajā grupiņā, kad jāskaita dzejolītis Ziemssvētku vecītim – dažs šļupst, dažs vispār vēl lāga nerunā, bet saldumu paciņu un uzslavu no Ziemssvētku vecīša saņem visi...
Labi, to jau es esmu pieņēmis, ka drīz Eiropas čempionātu finālturnīros iekļūs visi, kas pieteiksies. Jo starptautiskais sports valsts izlašu līmenī sen kļuvis par komerciju, kur likums vienkāršs – ja ar lielāku dalībnieku skaitu iespējams vairāk nopelnīt, tad tikai gāzi grīdā! Kā tas, protams, notiek arī 2021. gada Eiropas basketbola čempionātā. Piesakoties 41 valstīm, vairāk nekā puse - 24 spēlēs finālturnīrā!! Vairākām no tām, kas ieļuvušas 32 labāko pulkā, pirms tam gan izejot... triju posmu kvalifikāciju. Lai pašā pēdējā kvalifikācijā noskaidrotu pa sliktākajai izlasei kādā no astoņām grupām.
Vienā no tām – H grupā – kopā ar Grieķiju (7. vieta FIBA rangā), Bosniju/Hercegovinu (45.) un Bulgāriju (51.) spēlē arī Latvija (28.), starp citu, pirmā Eiropas čempionāta uzvarētāja. Pirmajās divās spēlēs dabūjot pa muti no rangā zemāk esošajiem bosniešiem (61:62) un bulgāriem (104:110). Radot pamatīgu sašutumu vētru pirmo Eiropas čempionu zemē. Nu, kā tas var būt, ka Latvija – viens no šā brīža Eiropas basketbola flagmaņiem, zaudē otrā un pat trešā līmeņa konkurentiem. Mēs, kam NBA ir četri, nu labi, trīsarpus milžu – lielais Kristaps, latvju lāzeris Dāvis, varenais Anžejs un vecākais no brāļiem Kuruciem, zaudējam kaut kādām sētas izlasēm?...
Saprotams, ka maitas ir gan FIBA, gan ULEB, kas noštopējušas vēl vismaz piecu mūsējo līdzdalību mums svarīgajā Eiropas čempionāta kvalifikācijā – Piemaskavas “Himki” piebremzēja Jāni Timmu un Dairi Bertānu, CSKA – Jāni Strēlnieku, “Barcelona” – Rolandu Šmitu, ASVEL – Rihardu Lomažu. Nekādu aizspriedumu pret to mūsu puišu un veču duci, kas piekāpās bosniešiem un bulgāriem, bet basketbola laukumā tā bija Latvijas otrā izlase. Pēc spēka un varēšanas! No iepriekšējā specīgākā turnīra – 2017. gada Eiropas fināla, kad palikām piektie (vai izcīnījām 5. vietu, iespējama interpretācija) šoreiz ierindā bija tikai trīs – Aigars Šķēle, Mārtiņš Meiers un Jānis Blūms. Labi, ceturtais – Kristaps Janičenoks savai bumbai jau izlaidis gaisu, bet astoņu (!!) labāko mums nebija... Porziņgis, brāļi Bertāni, Timma, Strēlnieks, Šmits, Lomažs, Peiners un Gražulis.
Veidojoties pamatīgam sporta neloģiskumam – jo labāki mums bsaketbolisti, jo mazākas iespējas viņiem spēlēt Latvijas izlasē! Ja ar NBA un pirms tam ar NHL jau bijām apraduši, ka sezonas laikā, vai tad, ja viņiem pašiem vajadzīgs mūsu Ozoliņš vai Irbe, Latvijai ir tikai otrā roka, bet tepat Eiropā... Nu kāds gan muskuļu zaudējums radīsies “Himkiem”, CSKA vai Barselonai, ja palaidīs latviešu puikas uz izlasi? Bet! No otras puses – es saprotu arī CSKA, “Himki” un “Barcelona” - mēs tiem letiņiem maksājam labu piķi, galu galā tas ir viņu pamatdarbs, mums svarīgi ir uzvarēt Eirolīgā. Latvija? Vai tad nu viņi netiks galā ar FIBA 45. un 51. izlasi? Visticamāk, ka Himkos, Maskavā vai Barselonā neviens vispār nedomā par tādu Latvijas izlasi. Jo klubs un pamatdarbs ir pāri visam. Un daļēji es pat šo klubu īpašniekus un trenerus saprotu: nu kas tas par turnīru, kur svarīgākais ir nepalikt pēdējiem?! (Zinu, zinu, ka četrās grupās, kur spēlē Eiropas finālturnīra saimnieki, var nepietikt ar 3. vietu.)
Un tāpēc, spēlējot bez labākajiem Eiropā pieejamajiem basketbolistiem, FIBA ranga 2. vieta Spānija zaudē Polijai (13.) – 69:80, ranga 6. vieta Serbija – Gruzijai (36.) – 90:94, ranga 8. vieta Lietuva – Beļģijai (39.) – 65:86, bet Turcija (15.) jau pamanījusies zaudēt gan Nīderlandei (44.) – 65:72, gan Zviedrijai (56.) – 80:87. Dažs sporta līdzjutējs, kurš varbūt vēl nav kļuvis par fanu, varētu arī sajūsmā sist plaukstas: “Re, ku forši! Kas var būt skaistāks, ja pirms spēles nav zināms uzvarētājs!” Bet tie, kas seko Armanda Krauliņa norādēm, piebalsotu basketbola metra pirms pusgadsimta teiktajam, ka tagad jau Eiropā basketbolu prot spēlēt visi! Kaut principā tā nemaz nav.
Vai mums izeja būtu – spēcīgs vietējais klubs, nu tāds kā Latvijas izlases bāzes klubs, kurš spēlē gan Latvijā, gan Eiropā un uzstājas kā Latvijas izlase, kad tas Raimondam Vējonim un tautai vajadzīgs? Varam jau sapņot, jo Lietuva beļģiem zaudēja... bez Kauņas “Žalgira” spēlētājiem sastāvā. Eirolīga... Kas 2021. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīru pārvērš par valstu otro vai pat trešo izlašu turnīru.
No otras puses - šāds otro izlašu turnīrs parāda dziļumu, respektīvi, cik nopietni valstī šis sporta veids ir attīstījies, ja noņem nost pašu virsotni.
Vienīgi saukt šādu turnīru par "Eiropas čempionātu" gan ir kaut kā ne pārāk forši.
Hokeja gadījumā, piemēram, būtu diezgan interesanti paskatīties, ko iespētu mūsu izlase bez NHL/AHL/KHL un Čehijas klubu spēlētājiem. Nevis pārbaudes spēlēs, bet nopietnākā turnīrā.