Izlašu bāzes klubi un ko tur bāzīs?

Tagad iznāk vairāk piekrist tiem, kas uzskata, ka tas viss tiek darīts tikai “Dinamo” labā. Proti, “Dinamo” kā nacionālās izlases bāzes klubs drīkstēs savā sastāvā iespēlēt jebkuru Latvijas virslīgas kluba spēlētāju. Bet kad tā jau skaitīsies pāreja? Ja nospēlētas desmit spēles, pilna sezona vai pat divas? Tāpat tikai noprotams ir tas, ka “Dinamo” pāreju nolikumā paredzētos 5000 eiro maksās par hokejistu, kurš... jaunāks par 24 gadiem. Lai man piedod pāreju dokumenta autori, bet cik tad Latvijas virslīgā vai Junioru Attīstības hokeja līgā ir šo jauno spēlētāju līdz 24 gadu vecumam, kas varētu būt interesanti Ģirtam Ankipānam. Es kaut kā šīs jaunās, bet vēl neiedegušās zvaigznes, neredzu. Tie, kas Ankipānu var interesēt, pārsvarā ir virslīgas klubos spēlējušie bijušie “Dinamo” sistēmas audzēkņi (Sarkanis, Siksnis, varbūt vēl kāds). Vai no tā, ka Valde “Dinamo” oficiāli ir pasludinājusi par nacionālās izlases bāzes klubu, pieaugs dinamiešu skaits izlasē pasaules čempionātos? Stipri šaubos. Skaitļi rāda pretējo ainu. 2015. gadā Aleksandram Beļavskim un pēc gada Leonīdam Beresņevam bija pa ducim (12) dinamiešu pasaules čempionāta pieteikumā (no 25), bet Bobam Hārtlijam “Dinamo” pārstāvniecība samazinājusies līdz deviņiem un desmit. Bet, ja kāds demagogs gribētu mazliet uzdarboties, tad viņš varētu apgalvot, ka “pēdējo piecu gadu rezultāti pasaules čempionātos rāda tendenci – jo izlasē mazāk “Dinamo” spēlētāju, jo izlasei augstāka vieta.” Kaut man liekas, ka “Dinamo” spēlētāju skaits izlasē, pirmkārt, ir atkarīgs no tā, cik konkurētspējīgus spēlētājus attiecīgā gadā mums spēj piedāvāt Ziemeļamerika un vai viņi tur nav aizņemti savos klubos.

Principā man ir saprotama LHF vēlme visus labākos U-18 un U-20 spēlētājus koncentrēt divos klubos (komandās?). Ar nelielu novēlošanos mēģinām iet Slovākijas un Baltkrievijas pēdās. Slovākijā jau vairākus gadus U-20 izlase (Orange) līdz pasaules čempionātam spēlē Slovākijas ekstralīgā, bet U-18 izlase – 1. līgā, baltkrievu stāsts ir līdzīgs, tikai pēc lielās izlases un U-20 izkrišanas no elites grupas, baltkrievi savu stratētģiju grasoties mainīt. Gana daudz dzirdot runas par hokeja kultūru Latvijā, man tā arī no jaunajiem hokeja priekšstāvjiem nav kļuvis skaidrs, kāds ir galvenais mērķis. Lai visas trīs izlases spēlē sava vecuma elites grupā? Sagatavot pēc iespējas vairāk hokejistu NHL un tādējādi atgūstot kādu daļu no viņu sagtavošanā ieguldītās naudas? Vai par augstāko mērķi stādīt nacionālo izlasi, kā tas bija Kirova Lipmana laikos, no katra vevuma U-20/U-18 izlasēm sagatavojot četrus, piecus nacionālajai izlasei noderīgus spēlētājus. Vai arī – Latvijas hokeja mugurkauls ir spēcīgi klubi un stiprs nacionālais čempionāts?

Var jau būt, ka Oļegam Sorokinam izdosies HS “Rīga” pulcēt U-18 izlases kodolu, kā tas bija pērn, taču pēdējo piecu gadu rezultāti rāda, ka bāzes kluba esamība/neesamība nebūt negarantē labāku vietu pasaules U-18 vai U-20 čempionatā. Tā abas reizes, kad U-18 izlases galvenajam trenerim Ērikam Miļunam izdevās izcīnīt 9. vietu U-18 elitē, viņa vadītajā komandā bija pat ļoti maz spēlētāju no HS “Rīga” (4 un 2) vai HK “Rīga” (8 un 4). Bet 2017. gadā U-20 izlasē bija tikai trīs (!!) hokejisti no HK “Rīga”. Jo labākie jau sen bija Amerikā... Arī šogad t.s. bāzes klubā HK “Rīga” daudzu labāko nebūs, saskaitīju tikai kādus astoņus (Ošenieks, Tumānovs, Biskis, Fjodorovs, Liģis, Millers, Skrastiņš, Švānenbergs).

Katrā ziņā simpātiska ir jaunās LHF vēlme kaut ko mainīt un uzlabot, taču, kas no tā visa iznāks? Vai virslīgas jaunajā nolikumā viss tiks perfekti ierakstīts un pēc tam izpildīts, vai arī sezonas beigās tiks pieņemti citi, vēl absurdāki lēmumi?

Latvijas Nacionālā izlase