Par kazahiem, leģionāriem un mums pašiem

Arī es biju mazliet pārsteigts, ka baltkrievu treneris Andrejs Skabelka, kurš ikdienā trenē arī Nursultanas “Baris”, ar zviedru Karlsonu vārtos, kanādiešiem Dīcu aizsardzībā, Dousu, Volku un Boidu - uzbrukumā, amerikāni Bočenski uzbrukumā paliek aiz Polijas, kas spēlē velns viņu zina, kādā tur Ž līgā... Bet nosauktie kazahu importa hokejisti taču ir vieni no vadošajiem līgā! Turklāt kazahiem taču spēlēja vēl vismaz septiņi (!!) naturalizētie Krievijas hokejisti. Kauns un negods, cik zemu kritusi tā Kazahstāna! Gandrīz jāraud kopā ar Boratu.

Šādās reizēs, kad klūp kāds no mūsu senajiem vai jaunajiem konkurentiem, nenāk par ļaunu paskatīties, kas notiek Latvijā. Un, par laimi (vai nožēlu!?) jāsecina, ka, neraugoties uz visu Kirova Lipmana stagnātismu un bezsistēmas hokeju, Aigara Kalvīša un Viestura Koziola nepiepildītajām ambīcijām, Latvija hokejs ir priekšā bagātajai Kazahstānai, bagātajai Baltkrievijai un arī Ukrainai, ar kuru bijām uz vienādu iespēju sliekšņa 1993. gadā, bet 1996. (vai 1997.) gadā varējām tikai apskaust Kijevas “Sokil”, kuriem, spēlējot Austrumeiropas hokeja līgā (AEHL), bija ģenerālsponsors “Pepsi- cola” ar miljons dolāru devumu...

Es zinu, ka vairākiem “VV” lasītājiem nepatīk, ka es Latviju salīdzinu ar kaut kādām tur Kazahstānām, Ukrainām un Baltkrievijām! Ka mums jau sen jāskatās uz Šveici, Somiju un citām rietumu hokeja zemēm. Var šādai lietai piekrist, bet... Mēs kopā ar baltkrieviem, kazahiem un ukraiņiem spēlējām PSRS augstākajā līgā, nākam no padomju hokeja saknēm, 1992. gadā starptautiski praktiski startējot no vienādām pozīcijām. Un! Visu šo 27 (28) gadu laikā pasaules čempionātos Kazahstāna ar vareno Ustjkamengorskas hokeja bāzi nav bijusi priekšā Latvijai! Ukraiņiem tas izdevies divos pasaules čempionātos (2001. (Vasiļjevs), 2002. (Lindstrēms). Taču kopš 2008. gada Ukraina nespēlē Elites grupā! Arī kazahi ta ienāk, ta atkal izkrīt no elites. Pat baltkrievi, kas astoņos pasaules čempionātos bijuši virs Latvijas, trīs reizes (2001., 2003., 2018.) bijuši spiesti atstāt Elites grupu. Tikai Latvija tur turās jau kopš 1997. gada!

ExPSRS pasaules čempionātos

Olimpiskajās spēlēs mums tik labi nav gājis, kur baltkrieviem ir pat Soltleiksitijas 4. vieta un vispār viņi četros gadījumos (no 8) ir bijuši veiksmīgāki par mums. Divas reizes tas izdevies arī kazahiem. Bet noliksim malā šos rādītājus, vairāk apspriežot hokejistu naturalizācijas lietas. Kas jaunajos laikos ir vienkāršāk, nekā... Neesi oficiālos turnīros spēlējis savas vecās valsts izlasē, divas sezonas jaunās valsts čempionātā (Karlsons, Dīcs, Volks). Ja gadījies uzspēlēt Kanādas U-20 kā Dousam, pēc četrām sezonām Astanā, vari saukties par jaunkazahu. Vai kā Bočenskim, kurš 2007. gada pasaules čempionātā Maskavā vēl priecēja ASV izlases fanus. Atšķirībā no FIBA (Starptautiskā Basketbola federācija), kur nacionālajās izlasēs atļauts tikai viens (!) naturalizētais sportists, IIHF ir dikti demokrātiska – kaut vai visi leģionāri! Ja tiek izpildīti IIHF likumi.

Olimpiskās spēles

Līdz 1996. gada rudenim, kad Rīgā notika Nagano olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrs, no bijušās PSRS nākušajiem hokejistiem obligāti nevajadzēja uzrādīt pasi, bet tāpat Latvijas, Kazahstānas, Baltkrievijas un Ukrainas izlasēs netika pieņemti svešie, tikai tie, kas spēlējuši Rīgas “Dinamo”, “Pārdaugavā”, Minskas “Dinamo”, Kijevas “Sokil” vai Ustjkamenogorskas “Torpedo”. Arī mums bija gana daudz šo nepilsoņu/nelatviešu un Latvijā nepiedzimušo, taču uzskatīt Aleksandru Beļavski, kurš tikai dzimis Baltkrievijā, mājās uz Rīgu pārbraucot pusgada vecumā, par baltkrievu... Tad jau Pleskavas apgabalā dzimušais Raimonds Vējonis arī ir no... Krievijas. Ļeņingradā dzimušais Vjačeslavs Fanduļs ir “Latvijas bērza-69” audzēknis un nu nekādi nav pieskaitāms hokeja migrantiem/leģionāriem. Tāpat kā Gastello dzimušais “Latvijas bērza-72” izskolotais Grigorijs Panteļejevs. Pārējie pirmajos gados Latvijas izlasē spēlējušie? Ar gana lielu bagāžu Latvijas pirmajā meistarkomandā: Andrejs Maticins un Jevgeņijs Semerjaks (pa 11 sezonām), Aleksandrs Kerčs un Aleksejs Froļikovs (pa 10), Oļegs Znaroks (9), Igors Pavlovs (7), Sergejs Čudinovs (5). Viņi visi ir devuši savu ieguldījumu, lai Latvijas izlase un tās hokejs būtu, kur tas tagad ir. Tāpēc godāsim viņus.

Hokejistu naturalizāciju jauno laiku izpratnē pirmie uzsāka baltkrievi. Ap 2004./2005. gadu no Krievijas 2. un 3. līgas klubiem tika vākti 17-18 gadus veci spēlētāji, kas Krievijas izlasēs droši vien netiktu. Vārtsargs Gorjačevskihs un uzbrucējs Ugarovs (abi 1985., Ņižņekamska), arī Savins (Čeļabinska). 2007. gada pasaules čempionātā vēl trīs – Demjagins (Toljati), Borovkovs (Maskava), Gļebovs (Čerpoveca); 2009. gadā – Antonovs (Ramenska), Usenko (Ņižņijnovgoroda), Koviršins (Elektrostaļa); 2010. gadā – Stasenko (Roščina), 2011. gadā – Stepanovs (Maskava); 2013. gadā – Fiļičkins (Čeļabinska), Masļeņņikovs (Ribinska), Andrjuščenko (Barnaula), Jefimenko (Slavgoroda). Viņi visi bija Krievijas 2. un 3. līgas spēlētāji, tāpēc Krievijā neviens par viņiem īpaši neskuma, bet Baltkrievijai bija iespēja uzlabot savu nacionālo (?) izlasi. Ceļš bija vaļā, un 2014. gadā par “baltkrieviem” kļuva Kanādas vārtsargs Lalands un uzbrucējs Plets; 2016. gadā viņiem pievienojās Linglē; pērn – Bailens (ASV). Aizmirsts netika arī Krievijas virziens: 2014. gadā - Osipovs (Samāra), Karevs (Elektrostaļa). Dažs nospēlēja vienu vai divus pasaules čempionātus, cits kļuva par Baltkrievijas izlases pamatsastāva spēlētāju uz ilgiem gadiem.

Kazahstānas stāsts ir mazliet citādāks. Tāpēc, ka viņiem pietiekami tuvu blakus ir Krievijas lielās pilsētas, kurām savu hokejistu gana, turklāt pase tur nekad nav bijusi noteicošā. Jā, bija arī pirmajos gados spēlētāji, kas nav dzimuši Kazahstānā. Kā Poļiščuks, Antipovs, S. Aleksandrovs, taču viņi tomēr uzskatāmi par Kazahstānas pašmāju produktu. Naturalizācijas vilnis sākās apmēram tad pat, kad Baltkrievijā. 2007. gada pasaules čempionātā Maskavā Kazahstānas izlasē jau spēlēja seši Krievijas (Krievijā dzimuši?) hokejisti – Korškovs, Uškovs un Krutohvostovs (visi Novosibirska), Kasatkins (Arhangeļska), Lakiza (Barnaula), Bizovs (Ņižņijtagila); 2008. gadā – Solarevs (Perma), Kuzņecovs (Irkutska); 2010. – Bumagins (Belgoroda); 2011. – Romanovs (Maskava)l 2012. - Ivanovs (Omska), 2013. – Poluektovs (Serova). Un tāpat kā Baltkrievijai – 2014. gadā – pirmais kanādietis – Dālmens; 2016. gadā – Douss; 2017. – Bočenskis, Boils, Senpjērs; 2018. – Karlsons; 2019. – Dīcs; 2020. - Volks. Ar pēdējos gados t.s. naturalizēto Krievijas leģionāru uzvārdiem jūs neagrūtināšu, bet to ir daudz.