Palameika: "Gandarījums par aizvadīto sezonu"

Sezona aizvadīta. Ir labi padarīta darba sajūta?
Ir gandarījums. Nebija domāts, ka būs tik daudz startu un tie būs tik sekmīgi. Par startiem parūpējās mans menedžeris, bet arī augstvērtīgie rezultāti man ļāva startēt augstā līmenī. Stabilitāte ir laba lieta, bet, ja es varu regulāri mest 60 metru robežās, tas nozīmē, ka kādā brīdī var izsprāgt arī kāds tālāks metiens (smaida).

Pēdējo sezonu labākie rezultāti liecina, ka tieši nākamgad šis[[nākamais] sprādziens varētu būt...
(smejas) Jā, es ceru, ka tā arī būs! Protams, sportists katru gadu cenšas sasniegt personisko rekordu, taču ne vienmēr tas izdodas. Šogad rādītāji treniņos un mana pašsajūta bija pilnīgi savādāka nekā agrāk. Viss uz labo pusi.
Pirmo reizi 60 metrus pārvarēji pērnā gada U-23 čempionātā. Cik liela nozīme bija tam, ka tas bija kaimiņvalsts stadions Kauņā, vairāk pazīstams?
Neatceros, kas tās bija par sacensībām, taču, kad pirmoreiz startēju Kauņā, tad izgāzos. Pirmajā kvalifikācijas metienā sasniedzu personisko rekordu, taču uzkāpu uz līnijas. Beigu beigās finālā neiekļuvu, jo pārējie divi bija pāri 40 metriem, nespēju sakoncentrēties. Tas stadions man asociējās ar nelaimi (smejas). Pērn es uz turieni braucu ar domu nostartēt cik vien iespējams labi. Paveicu to, par diezgan lielu pārsteigumu visiem, arī sev.

Pat pati biji pārsteigta par Latvijas rekordu 64.51 metru tālumā?
O jā, bet kvalifikācijā es pilnīgi jutu, ka BŪS. Tur šķēps aizlidoja gandrīz 60 metrus (59.70, pirmā vieta) un tēvs bija satraucies vai pirms fināla nebūšu par daudz sapriecājusies un nenobruks metiena tehniskais izpildījums, taču man bija pārliecība, ka viss būs kārtībā. Šogad līdzīgi jutos Dimanta līgā Cīrihē (tur Palameika piecreiz aizmeta pāri 60 metriem – aut.), kur varbūt nebija tādas emocijas kā Kauņā, bet liela pārliecība par saviem spēkiem.

Runājot par Dimanta līgu Cīrihē – tur tiešām bija lieliski noorganizētas sacensības, man ļoti patika. Atmosfēra bija lieliska, tribīnes pilnas. Pat iesildīšanās stadions bija pilns un tu juties kā zvaigzne kaut vai tāpēc, ka esi tur ieradies. Tās sacensības tiešām bija svētki! Nedaudz līdzīgas sajūtas bija esot sacensībās Āfrikā, bet tur varēja just, ka tie cilvēki, kas ir ieradušies stadionā – viņiem nav izpratnes par vieglatlētiku. Kad mēs iesildījāmies, viņi mūs atbalstīja, bet, kad startējām – klusums. Apkārt bija nabadzība, bet viesnīca, kurā uzturējāmies bija kā pils. Dīvainas emocijas...

Pēc lieliskās Cīrihes Tev sekoja sezonas pēdējais starts Berlīnē, kur 60 metriem tā īsti nepietuvojies. Psiholoģiski jau biji noslēgusi sezonu?
Nē, tur bija citas problēmas. Pēc Eiropas čempionāta Barselonā sāku sajust sāpes mugurā, jo tur man vajadzēja tikt finālā, es ļoti centos un, iespējams, ka nedaudz muguru pārslogoju. Pēc čempionāta sacensības man bija ik pa nelielai pauzei, bet pauze starp Cīrihi un Berlīni bija trīs dienas. Domāju, ka muguras sāpes pāries, bet es pat īsti iesildīties nevarēju, tāpēc arī metieni sacensībās neizdevās.

Pērn Kauņā bija lielisks Latvijas rekords, šogad Barselonā arī augstvērtīgi rezultāti. Šķiet, proti, saņemties atbildīgākajiem startiem?
Necenšos uz to baigi iespringt, jo atbildība traucē. Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) plānā bija rakstīts, ka man Eiropas čempionātā jātiek astoņniekā. Iekšēji tas nedaudz sasaistīja, jo ja nu gadījumā neizdodas?! Brīvākie metieni ir sezonas sākumā, kad tu vēl neko neesi darījis un nezini, uz ko īsti spējīgs esi un sezonas beigās, kad atbildīgākie starti ir aiz muguras.

Kā tu cīnies ar spriedzi sacensību laikā?
Pēdējās sacensībās Berlīnē, kad jutu, ka nevaru iesildīties, biju mazliet nervoza. Menedžeris tomēr bija izkārtojis iespēju tur startēt, negribējās palikt bez rezultāta. Kopumā ziemā un pavasarī treniņos es biju daudz paveikusi un zināju, ka rezultātiem jābūt, taču pārsteidza, ka viss tik labi izdevās. Psiholoģiski vieglāk sagatavoties metieniem man ir tad, kad klāt ir treneris. Ja kaut ko ne tā izdarīšu un apjukšu, zinu, ka treneris man parādīs, kas par vainu un nomierinās, ja tas būs nepieciešams vai uzkurinās, ja nebūs vajadzīgo emociju. Viena pati sacensību satraukumā es varu nepamanīt lietas, ko noteikti pamanīs treneris.

Tavs treneris ir tēvs Gints. Kādas tev pašai šķiet priekšrocības un trūkumi no šādas sadarbības?
Ikdienā ir diezgan savādi (smejas), jo grūti nošķirt lietas. Arī esot mājās dažreiz viņš mani turpina mācīt, bet es viņam lieku saprast, ka to vajadzētu izslēgt. Protams, ka tas ir grūti. Viņš vienmēr grib tikai to labāko un, ja redz, ka es ikdienā reizēm nepieeju lietām nopietni, uztraucas, ka arī sportā es varētu sākt darīt lietas tā pa gaisu. Esmu ļoti apmierināta ar mūsu līdzšinējo veikumu, tēvs ir pats labākais treneris! Ļoti liels pluss, ka tēvs var mani sacensību laikā atbalstīt ne tikai kā treneris, bet arī kā ģimenes loceklis. Mēs daudz laika pavadām kopā un tas mūsu ģimenisko saikni tikai stiprina.

Tēvs uz visām sacensībām brauc kopā ar tevi?
Nē, uz visām viņš netiek. Taču domāju, ka ja nākamsezon būšu labā vai labākā formā nekā šogad, viņš būs klāt ļoti daudzās sacensībās, jo tas viss jau tiek kārtots caur menedžeri un organizatoriem.

Kas ir tavs menedžeris un cik ilga ir jūsu sadarbība?
Igaunis Aivars Karatams, kas ir tēta paziņa jau no seniem laikiem. Veidojas arī draudzīgas attiecības ar viņa pārējo sportistu grupu, kļūstam kā ģimene, sportojam, ceļojam un atpūšamies, kad esam ārzemēs. Sadarbību ar menedžeri uzsākām pērn, bet šogad jau tas viss bija nopietnāk.

Trenējies viena, treniņpartneru nav?
Jā, bet tā tas vienmēr ir bijis. Arī tad, kad tētis bija sava skolēnu treniņgrupa, man bija sava programma, darīju savus uzdevumus, kas paredzēti tieši šķēpmešanai, kamēr pārējie varbūt bumbojās vai darīja, ko citu. Garlaicīgi nav, es pēc dabas esmu vienpate, arī ģimenē, ja kaut ko nedarīsim kopā, izdomāšu kā sev laiku pakavēt. Dažreiz varbūt tas traucē, aiziet jau rutīnā (sirsnīgi smejas).

Tu studēji Ventspils augstskolā. Kādi bija varianti studijām ASV un kāpēc izvēle bija par labu Ventspilij?
Ja pirmie [labie] rezultāti parādās, tad uzreiz tu saņem meilu. Latvijā paliku tikai dēļ trenera. Kā tad es tādu vērtību atstāšu?! (smejas).

Šajā desmitgadē Latvijai allaž bijušas perspektīvas šķēpmetējas, bet agrāk vai vēlāk viņas pazudušas. Ar ko tas skaidrojams?
Tas katrai ir individuāli – kā katrai ir ar veselību, tehniku un gribasspēku trenēties. Es daru savu lietu, nezinu, kā bija viņām. Es koncentrējos uz to, kas jāpaveic man, tāpēc neinteresējos par konkurentēm un man nav arī ne jausmas, kāpēc kāda beigusi sportot. Varbūt jauniešu līmenī bijušas kādas pārslodzes vai tamlīdzīgas lietas... Jauniešus jau grūti piespiest kaut ko vienu, visu laiku ievērot režīmu un ar to saistīto rutīnu, jo tad ir pavisam citas domas galvā – izklaides utt.

Tev pusaudžu vecumā ar to nebija problēmas?
Man ir stingri vecāki, mans dzīvesveids vienmēr bijis ar režīmu. Ar to nācās samierināties, bet esmu priecīga, ka viss izvērties tieši tā.

Pašmāju līmenī šobrīd Tev ir tikai viena nopietna konkurente – Sinta Ozoliņa Kovala...
Jā, taču, jo vairāk konkurentu, jo labāk. Tas liek labāk nostartēt, jo, ja pretiniece metīs tālāk, arī man gribēsies pierādīt, ka es to varu. Tiesa, reizēm pārāk liela vēlēšanās rada lieku sasprindzinājumu. Savās mājās startēt ir lielāka atbildība, jo tieši uz tevi skatās vairāk cilvēku, stress. Ārzemēs tas stress ir savādāks, jo tur visas šķēpmetējas ir vienādas, bet Latvijā es būšu viena no favorītēm. Te jāpierāda sevi, jābūt formā.

Sinta tevi pārspēja Prezidenta kausa izcīņā neilgi pirms Eiropas čempionāta. Tas, gatavojoties Barselonai, neuzdzina sportisko niknumu?
Nepārdzīvoju to, jo tas man bija viens no daudzajiem startiem un nebūt ne sezonas galvenās sacensības. Protams, noskaņojos uz jebkurām sacensībām, taču jutu, ka Valmierā nav vērts sevi pārpūlēt tikai tāpēc, lai uzvarētu.
Tavu novērtējumu par veikumu Eiropas čempionātā varējām uzzināt uzreiz pēc starta, bet kāda bija tava ikdiena Barselonā bez treniņiem un sacensībām?!
Pārsvarā sanāca dzīvot par viesnīcu, necentos kaut kur īpaši staigāt. Uzturēju kontaktu ar komandu - man patīk aprunāties, uzzināt kaut ko jaunu. Trenējos netālu no pludmales – vieta bija laba, tikai tas rajons šķita nedaudz baiss, sevišķi nakts stundās. Pēc sacensībām nedaudz apskatījām pilsētu, protams, arī savējos atbalstīju klātienē – [lodes grūdēju] Māri Urtānu, šķēpmetējus.

Šogad daudz runāts par to, ka tev pazudusi metiena tehnika. Kas tieši tur par problēmu un vai uz sezonas beigām to izdevās atrisināt?
Visos startos man bija problēmas ar sagriešanos pēc metiena. Daudziem varbūt šķiet, ka to var vienkārši izlabot, taču metiena laikā es nemaz nejūtu, ko tajā mirklī daru, koncentrējos tikai metienam. Pašu sagriešanos man ir grūti kontrolēt. Cīrihē man izdevās to pareizo metienu uzķert un šķēps aizlidoja taisni, bet tas nav tik vienkārši. Treniņos cenšamies uz to strādāt, bet tur nekad netiek mests no pilna ieskrējiena.

64.51 metrs – tas tehniskajā ziņā bija metiens tuvu ideālam?
Tas bija ļoti labs metiens, bet arī tam tētis piesējās. Man tas metiens bija tāds kā... brīnums. Neatceros, uz kādām niansēm tētis norādīja, bet neviens jau nevar izmest ideālu metienu, vienmēr var izdarīt labāk. Tas [tēta aizrādījumi] mani arī nedaudz piezemēja, lai nesadomājos, ka viss perfekti.

Kurai no elites šķēpmetējām ir vislabākā tehnika?
Neskatos kāda tehnika ir konkurentēm. Tētis man nekad nav teicis: "Paskaties, kā viņš(-a) met". Viņš mācījis, kā tas jādara man, mēs visu esam paveikuši kā komanda – viņš mani māca un papildina un kopā ar mani veido manu metienu, mēs no citiem neko neņemam. Manam metienam pietrūkst labākas kāju darbības, traucē sagriešanās un vēl dažas nianses. Ja zinu, ka man kaut kas pietrūkst, tikai tad varbūt pavēroju konkrēto kustību kādai no konkurentēm.

Kur trenēsies ziemas periodā, gatavojoties nākamajai sezonai?
Skatīsimies, kā būs ar līdzekļiem. Ja ir brīvi līdzekļi, tad var kaut kur braukt, ja nē, tad labi ir tepat. Man patīk trenēties Talsos. Līdz tam trenējos Ventspilī, kur biju jau iedzīvojusies, parādījās rutīna, bet tagad atkal atgriezos Talsos. Ziemā tiek vairāk strādāts pie spēka vingrinājumiem, pavasarī – pie tehnikas. Šogad DĀR šķēpmetēja Sunete Viljoena (viņas personiskais rekords ir 66.38 – aut.) man stāstīja, ka viņai sezona sākas februārī, bet beigsies tikai oktobrī. Apbrīnoju viņu, kā var tik ilgi startēt?! Es viņai teicu, ka man jau šī trīs mēnešu sezona likās gara (smejas), kopā laikam kādas 16 sacensības sanāca.

Tagad esi paņēmusi pauzi un pelnīti atpūties?
Jā, pēc Berlīnes man nav bijis neviena treniņa, sācies brīvais režīms. Gribēju aiziet patrenēties, bet treneris teica, lai atpūšos (smaida). Nevaru nosēdēt mājās, gribu paskriet, kaut ko padarīt. Ja visu laiku bijis treniņu režīms, tad neko nedarot liekas, ka kaut kas sarūsēs (smejas). Sportistam ir tāds dzīvesveids, ka visu laiku jākustas.