V. Lūsis: "Sports var iekrist ļoti dziļā bedrē..."
Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) ģenerālsekretārs Voldemārs Lūsis intervijā portālam Sportacentrs.com stāsta gan par aizvadīto sportista karjeru un darbu, gan atklāj citas interesantas lietas saistībā ar vieglatlētiku.
Kāda bija pāreja no sportista uz funkcionāra lomu? Tas bija vienkārši vai tomēr sarežģīti?
Pluss bija tas, ka nebiju aizmirsis, kā ir būt sportistam. To es neesmu aizmirsis arī šobrīd. Ļoti pārzināju sportistu problēmas, viņu vajadzības un to, kādā veidā viņam var palīdzēt. Protams, pagāja pāris mēneši kamēr iestrādājos, bet jāsaka godīgi – lai kārtīgi iestrādātos, bija vajadzīgs krietni ilgāks periods. Braukājot uz konferencēm Eiropā, paiet tomēr laiks, kamēr tu visus iepazīsti, kad tevi sāk atpazīt. Savā darbā daudz jāsastopas ar papīriem, kas ir diezgan nevajadzīgi. To sistēmu var uztaisīt daudz vienkāršāku.
Kurā brīdī pats saprati, ka sports jāliek pie malas un jāpievēršas kam citam?
Ja nemaldos, tas bija 2007. gads. To sezonu es pabeidzu ar domu gatavoties Pekinai, taču sajutu diezgan nopietnu pagurumu, kad vairs nav īsti vēlēšanās iet uz treniņiem. Tajā brīdī es izdomāju, ka pusgadu es atpūtīšos [līdz 2008. gada janvārim] un paskatīšos, kas ar mani notiek. 2008. gada sākumā tomēr sapratu, ka pa 15-20 gadiem sportā nogurums bija sakrājies diezgan liels... Tad arī radās iespēja iet strādāt uz federāciju. Tajā brīdī izšķīros par karjeras beigšanu. Lēmums bija grūts, jo, ja es būtu gatavojies olimpiskajām spēlēm, tad normatīvu es noteikti būtu izpildījis, taču pie sevis izspriedu – divās olimpiādēs esmu piedalījies, bet aizbraukt vienkārši (uzsver šo vārdu – aut.) piedalīties trešajā olimpiādē man vairs nav interesanti. Manuprāt, ja es braucu uz spēlēm, tad cīnos par vietām pirmajā sešiniekā. Ja ne, tad man vairs nav motivācijas. 2008. gada sākumā veicot pirmos treniņos es sapratu, ka vairāk par 82-83 metriem es no sevis visticamāk neizspiedīšu. Jutos noguris un negribēju uz Pekinu braukt braukšanas pēc.
Vai tagad vari pateikt, kas liedza sasniegt labākus rezultātus nekā bija? Savainojumi vai kas cits?
Mēdz jokot, ka ja tev nekas nesāp, tad tu neesi īsti profesionāls sportists (smejas). Taču, ja nopietni, tad jāpaskatās paškritiski – ikvienam cilvēkam ir savas robežas. Ja savus labākos rezultātus, kas man bija droši vien robežās no 80 līdz 80 metriem, nesasniedzu līdz 30-31 gadu vecumam, tad pēc tam jau tā [rezultātu] līkne varbūt kādu laiku turētos, bet pēc tam ietu uz leju. Protams, bija vairākas iespējas, kad varēju uzlabot rezultātu, taču acīmredzot manas fizioloģiskās iespējas apmēram tur arī bija (Voldemāra personiskais rekords ir 84.19 metri – aut.).
Cik lielu uzmanību ārzemēs tev pievērsa tava slavenā uzvārda dēļ?
Ārpus Latvijas ļoti pievērsa. Tas bija interesanti. Tur vienmēr atcerējās tēvu [Jāni Lūsi], sacensībās pieminēja, ka es esmu dēls, bet tam nebija nospiedošs raksturs. Tieši otrādi – tas bija forši (smejas). Gan jau kāds arī no manis tieši šī iemesla dēļ gaidīja tādus pašus rezultātus, kādi bija tēvam. Taču kā ir, tā ir – savulaik tik un tā sanāca arī Zelta līgā uz pjedestāla pastāvēt.
Pēdējos karjeras gados tu trenējies pie Valentīnas Eidukas. Ko tev deva šī sadarbība?
Citu skatījumu uz to, kā var trenēties. Katram trenerim ir sava individuāla un vienreizēja pieeja. Man bija ļoti interesanti. Pamati ir vieni un tie paši, bet atšķiras veids, ar kādiem paņēmieniem viens vai otrs treneris panāk rezultātus. Pie Valentīnas trenējoties es arī atgriezos pie saviem labākajiem rezultātiem, metu tuvu personiskajam rekordam. Mīnuss bija tāds, ka ik pa laikam mijās vecais tehniskais izpildījums ar jaunajām niansēm, līdz ar to reizēm sanāca atkārtot vecās kļūdas. Taču laiku, kad trenējos pie Eidukas, es vērtēju ļoti pozitīvi.
Pārejot pie darba jautājumiem – kas ir būtiskākās lietas, kas tev jārisina ikdienā?
Darba klāsts ir ļoti plašs. Pirmkārt, man ir jāpārrauga un jāorganizē biroja darbs. Visi ikdienas darbi – atskaites, sadarbības ar dažādām institūcijām (Latvijas Olimpiskā komiteja, Latvijas olimpiskā vienība, Izglītības un zinātnes ministrija, Rīgas dome utt.). Protams, komunikācija ar starptautiskajām federācijām. Braucu arī pēc izziņām uz Valsts Ieņēmumu dienestu (smejas), kārtoju sportistiem vīzas, ja tas ir nepieciešams. Piedalos arī sacensību organizēšanā, kopā ar valdi sastādām dažādus kritērijus.
Kāda vispār šobrīd ir savienības finansiālā situācija?
Ļoti smaga, bet smaga tā ir visiem. Mums ir privātie atbalstītāji, bet tie atbalsta konkrētus sportistus vai pašvaldību, kurā šis sportists ir dzīvojis vai audzis. Privātie uzņēmumi šajos laikos cenšas ietaupīt, bet ar valsti saistītie atbalsta sporta spēles un mēs ar viņiem nevaram konkurēt. Šobrīd vairāk ir jāpaļaujas uz saviem spēkiem, jo neviens no malas nepalīdzēs, naudas nav nevienam – ne ministrijai, ne domei. Vai patiešām nav, tas lai paliek viņu ziņā, taču sportam tuvākajā laikā es paredzu ļoti grūtus laikus.
Visam sportam, ne tikai vieglatlētikai?
Jā, jo pašreizējā situācija jau skar visus, varbūt izņemot lielās komandu sporta veidu federācijas – basketbolu, hokeju. Šos sporta veidus varbūt skars mazāk, jo viņiem ir vieglāk piesaistīt sponsoru līdzekļus. Mēs paši redzam, kā tiek apmeklēts, piemēram, hokejs, basketbols un kā – vieglatlētika. Tas ir šaurs interesentu loks. Ja tuvākajā laikā neatrisinās finansiālos jautājumus un nenoteiks tā saucamās prioritātes – un es uzskatu, ka tas ir jaunatnes sports – tad nebūs mums ne Vasiļevski, ne Kovali, ne Grabustes... Jaunatnei jābūt sportistiem, kam viņi gribētu līdzināties. Protams, valstij vispirms pašai jāsakārto savas finansiālās lietas, tad arī sportam varēs vairāk līdzekļu novirzīt. Ja tas netiks atrisināts, tad pēc pāris gadiem varam iekrist ļoti dziļā bedrē. Visu iznīcināt var divu gadu laikā, bet lai uzceltu būs vajadzīgi desmit gadi.
Igauņiem ir sava "Zelta līga" (Kuldliiga). Kāpēc igauņi var, bet mēs ne?
Viņiem saknes jāmeklē 90. gadu sākumā. Mēs aizgājām uz modeli "valsts finansējums", bet viņi uz klubu sistēmu. Šo gadu laikā Igaunijai ir izdevies daudz augstākā līmenī attīstīt klubu sportu, kad katrs sportists pārstāv savu klubu. Igauņiem vispār ir liela interese par vieglatlētiku, viņiem ir sponsori un arī strikti noteikumi. Mums samazināja valsts finansējumu un mēs kāpjamies solīti atpakaļ. Igaunijai jau ir tās pašas problēmas, nav teikts, ka nākotnē viņu modelis būs tikpat veiksmīgs, lai gan esmu drošs, ka "Kuldliiga" turpinās pastāvēt.
Jaunatnes sports. Cik lielu uzmanību pati savienība tam velta?
Mums ir jaunatnes attīstības, ja ne gluži programma, tad redzējums. Cenšamies ieguldīt jaunatnes attīstībā tos resursus, kas mums ir pieejami un lielāko uzsvaru liekam uz LVS kausiem, kas ļauj jaunajiem vairākās Latvijas pilsētās un reģionos piedalīties sacensībās. Ceram, ka ar pašvaldību atbalstu varēsim palielināt sacensību skaitu un līdz ar to – arī bērnu skaitu. Šajās sacensībās viņi redz arī TOP atlētus, viņiem ir uz ko tiekties. Lielākas aktivitātes neļauj veikt finansējums. Būtu ļoti svarīgi, lai skolās būtu vairāk sporta stundu. Tas nav normāli, ja šobrīd ir divas sporta stundas nedēļā, skolotājs pasaka: "Še jums bumba un skraidiet". Bērni nemāk ne lekt, ne skriet, ne pievilkties... Lielāka uzmanība jāpievērš pašai izglītības sistēmai. Mēs savu nostāju esam pauduši gan ministrijā, gan domē. Manā laikā bija pat trīs sporta stundas (smejas). Un viss bija ļoti strikti pa sadaļām, bija jāliek ieskaites – jālec, jāskrien, jāpievelkas. Galu galā iemācīja elementāras lietas. Satieku dažus pazīstamus cilvēkus, kuriem bērni šobrīd mācās skolā un tēvs ar šausmām atzīst, ka meita nemāk tāllēkšanas bedrē ielekt. Tas taču vairs nav normāli.
Kādas sacensības šogad Latvijā paredzētas?
Vienīgās starptautiska līmeņa sacensības, kā ierasts, būs "Rīgas kausi". Notiks arī LVS kausu posmi dažādās Latvijas vietās.
Kurā datumā šogad notiks Rīgas kausi? Iepriekš bijuši gan vasaras sākumā, gan beigās...
Šobrīd sacensību datums ir 22. jūnijs, bet mēs vēl neesam noslēguši līgumu ar galveno atbalstītāju Rīgas domi, tāpēc pieļauju, ka šīs vai nākamās nedēļas laikā varētu būt kaut kādi grozījumi. Tas ar cerību piesaistīt šim pasākumam lielākus finanšu līdzekļus, lai sacensības varētu padarīt interesantākas un pārnest tās citā kvalitāte. Ir doma radīt blakus pasākumus, lai nav tikai vieglatlētika – bērni, piemēram, varētu piedalīties kaut kādās ar sportu saistītās atrakcijās. Jārada interese, lai varētu piesaistīt vairāk ļaužu. Grūti pateikt, kuri no pasaules līmeņa sportistiem varētu ierasties, jo sezona vēl nemaz īsti nav sākusies. Par pieaicinātajiem sportistiem atbild Ludmila Olijare, pārrunas notiek, bet šobrīd ir pāragri spriest.
Vai LVS tuvāko gadu laikā varētu pieteikties uz kāda jaunatnes čempionāta rīkošanu?
Finansiālu apsvērumu dēļ, tuvāko gadu laikā – nē! Mēs apsveram domu 2013. gadā par daudzcīņas čempionāta rīkošanu. Reālo situāciju parādīs 2011. gada finansējums, pēc tā arī varēs noteikt aptuvenos resursus, kādus mēs varētu izmantot. Šobrīd gan es neredzu iespēju tuvāko gadu laikā Latvijā rīkot Eiropas vai pasaules mēroga sacensības [čempionātus]. Arī tāpēc, ka bāze, kas vienīgā ir atbilstoša šāda līmeņa sacensībām – Daugavas stadions – ir pakārta gaisā. Pieteikties jau mēs varam pēc diviem vai trim gadiem, jautājums – vai būs kur rīkot? Lai rīkotu čempionātu, vajag atbilstoša līmeņa bāzi. Stadiona skrejceļš atbilst noteikumiem, taču mums diemžēl trūkst dažāda inventāra. Ir ļoti daudz priekšnosacījumu, kam jābūt. Šobrīd nebūtu iespējams Daugavas stadionā rīkot čempionātu.
LSPA stadionā, kā zināms, ir nestandarta skrejceļš – 300 metri. Kāda šeit ir savienības atbildība?
Diemžēl mēs nevaram ietekmēt Latvijas Sporta Pedagoģijas akadēmijas izvēli, jo viņiem tāpat ir jāoperē ar savām izmaksām un platību, kas ir viņu rīcībā. Viss maksā naudu. Ja viņi ir izvēlējušies šo stadionu kā treniņstadionu, mēs to atbalstām, jo vajadzības gadījumā paši tur varam trenēties. Mēs palīdzam un piedalāmies jebkura stadiona būvniecībā, lai būves būtu atbilstoši Starptautiskās Vieglatlētikas Federāciju asociācijas (IAAF) prasībām, taču mums nav tiesību iejaukties, mūsu teiktajam ir vairāk rekomendējošs raksturs, jo mēs nedodam finansējumu, to dod valsts vai pašvaldība.
Olimpiskajā sporta centrā savulaik skrejceļš tika uzlikts uz betona, sportisti sūdzējās, ka tiek piedzītas kājas... Cik plašas iespējas vieglatlētiem šobrīd ir trenēties OSC?
Bija tāda lieta, bija... Pēc NATO samita notika rekonstrukcija un šobrīd halle ir vairāk multifunkcionāla un vairāk piemērota sporta spēlēm, lai gan ir vieta arī vieglatlētiem. To ļoti labi var saprast – centram ir jādzīvo, jāattīstās, jāpelna. Man gan gribētos šeit redzēt vairāk iespēju vieglatlētikai – varbūt iespējama vēl kāda rekonstrukcija un iespējams izbūvēt kaut vai tāllēkšanas bedri vai kādus lēkšanas sektorus. Tāpat arī sprinta skrejceļš būtu nepieciešams – šobrīd tur vairāk par 40-50 metriem nav iespējams veikt. Tuvākajā nākotnē ceram sagaidīt kādu pretimnākšanu no OSC puses, bet paredzu, ka ne šogad un ne nākamgad.
LVS izveidojusies savdabīga sadarbība ar Bobsleja federāciju, jo daudzi spējīgi puiši pāriet uz bobsleju. Vai šādā veidā vieglatlēti nav zaudējuši lielus talantus?
Ja vieglatlēts savu nākotni redz citā sporta veidā, mēs nekādā ziņā neliksim viņam šķēršļus (smejas). Oficiāli mums nekādas sadarbības nav, bet praksē var teikt, ka mēs sadarbojamies, jo bobu stumjot daudzi bijušie vieglatlēti (smaida). Un ar labiem panākumiem. Talanti? Mārcis Rullis, bet tā bija viņa izvēle un kā redzam, viņš sevi labi realizēja bobslejā. Par to var tikai priecāties.
Kādi šogad būs kritēriji, lai tiktu uz Eiropas čempionātu, kas vasarā notiks Barselonā?
Kā vienmēr. Tie būs IAAF normatīvi. No mūsu puses nekas nemainīsies – mēģināsim vest maksimālo skaitu sportistu, kas izpildījuši normatīvus.
Iepriekš kā prasība bija arī piedalīšanās Latvijas čempionātā...
Mums ir maz to disciplīnu, kur ir liela konkurence un kuros būtu jāizvēlas vai kādam jāpaliek mājās vai nē. Vienīgā [disciplīna] ir šķēpmešana, pārējos ir viens, divi sportisti, kas izpilda normatīvus un brauc. Prasība piedalīties Latvijas čempionātā ir, lai atlasītu tos sportistus no tiem sporta veidiem, kur uz čempionātu pretendē vairāki. Protams, Latvijas čempionātā mēs gribam redzēt pēc iespējas vairāk atlētu. Nedrīkst aizmirst, ka tas ir liels gods kļūt par valsts čempionu. Ja kāds no sportistiem tajā brīdī objektīvu iemeslu dēļ piedalīties, neviens viņam neko sliktu nedarīs (smejas). Prasība piedalīties būs arī šogad, sagaidīsim, ka vadošie sportisti atbalstīs Latvijas mačus, jo viņiem ir jāiegulda sava atdeve un jāatrādās saviem līdzjutējiem, līdz ar to piesaistot jauniešus, kam būtu uz ko skatīties.
Kas noticis ar Aigaru Fadejevu? Pērn bija apņēmies labot Latvijas rekordu maratonā, tagad, cik dzirdēts, devies pāri okeānam...
Diemžēl par Aigaru man nav nekādas informācijas. Vismaz jau kādu gadu (Sportacentrs.com interviju ar Fadejevu publicēja pērnā gada pavasarī. Pēc tam ar sportistu vairs nav bijis iespējams sazināties – aut.).
Cik nopietni un ambiciozi šobrīd darbojas Staņislavs Olijars, zinot, ka ik pa laikam ir savainojumi un savu laiku aizņem arī ģimenes dzīve?
Domāju, ka ļoti nopietni. Viņa rezultāts šoziem apliecina, ka viņš ir gatavs skriet visaugstākajā līmenī. Zinu, ka vienās no sacensībām, kurās viņš uzrādīja ļoti augstu rezultātu, viņš neskrēja līdz galam ar pilnu jaudu. Uzskatu, ka viņam Eiropas čempionātā ir labas izredzes. Viņš ir atgriezies pie saviem gandrīz labākajiem rezultātiem ziemā. Tas tikai apliecina, ka sagatavošanās posmā ir viss kārtībā.
Pēc pērnās sezonas kājas operācija tika veikta Latvijas rekordistam šķēpmešanā Vadimam Vasiļevskim. Kā viņš jūtas šobrīd?
Vadims jūtas labi. 7. aprīlī viņš kopā ar pārējiem šķēpmetējiem dosies uz nometni Portugālē. Zinu, ka kādu laiku pēc operācijas viņam kāja lika par sevi manīt, bet tas ir tikai normāli. Tagad plus mīnus viss ir kārtībā un viņš var trenēties.
Pērn pēc pasaules čempionāta bija diskusijas par psihologa nepieciešamību. Vai šāds speciālists mums tagad ir?
Tas ir katra sportista un trenera pārziņā, jo nevienam nevar to uzspiest. Zinu, ka jau kādu laiku sportisti izmanto psihologa pasākumus. Tā laikam ir tāda kā Padomju Savienības pēda, ka ja tu izmanto psihologu, tad ar tevi kaut kas nav labi. Tā nav pareiza pieeja. Ārzemēs ar sportistu strādā gan treneris, gan masieris, gan fizioterapeits, gan arī psihologs. Tā ir vesela komanda. Beidzot arī mēs esam sapratuši, ka psihologs palīdz izaugsmei. Viennozīmīgi, ka šobrīd sportisti psihologa pakalpojumus izmanto aktīvāk nekā iepriekš (tāda iespēja pieejama Latvijas olimpiskajā vienībā – aut.).
Visbeidzot, nosauc trīs vieglatlētus, no kā mēs tavuprāt vasarā varētu sagaidīt vislabākos rezultātus?
Viltīgs jautājums (smejas). Trīs? Nosaukšu vairāk – Vasiļevskis, Grabuste, Olijars, Urtāns, Miļkevičs, Jurkevičs, Sokolovs. Un, protams, arī Kovals. Ikviens no šiem var iepriecināt. Vislielākās cerības droši vien liktu uz Vadimu, kurš pierādījis, ka ir pasaules līmeņa atlēts, kas spējīgs mest 90 metrus. Arī Sokolovs ir cerīgs.
-3 [+] [-]
[+] [-]
saprotams...tas jau ir ļoti grūti.....
-2 [+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]
Basi viss ir bumbās salīdzinājumā ar v-atlētiku.
Atbildi uz jautājumu - Ja Basī izlase tiktu uz Pasaules čempi būtu situācija ka brauc tikai pirmais piecinieks un pārējie nē? Jeb arī ka nebrauc trenera asistents, ārsts, masieris, fizioterapēts, menedžeris, LBS šefs utt.? Tā nebūtu, un to skaidri zin visi. Bet lūk Vieglatlētikā var notikt un jau ir noticis ka uz PČ neaizbrauc sportists kuram ir normatīvs. Un arī uz šā gada EČ nebrauks visi kam normatīvs.
Basim ir viss lai viņš attīstītos - Nauda, Zāles kur spēlēt un trennēties utt.
-4 [+] [-]
+2 [+] [-]
bet par kaut kādu iestrāšanos nav pat runas šobrīd LVS genseks ir apaļa nulle, tukšs vāvuļotājs.
+1 [+] [-]