Facebook
GoogleIkauniece-Admidiņa: "Muskuļi kļūs vēl lielāki, vēlos saglabāt arī sievišķīgumu"
Romāns Kokšarovs, F64
Pēdējo divu gadu Latvijas labākā sportiste, septiņcīņniece Laura Ikauniece-Admidiņa sarunā ar žurnālu "Shape" atklāj, ka muskuļi ir lieli un būs vēl lielāki, jo jācenšas uzlabot rezultātus. Jāstrādā arī pie temperamenta, septīņcīņā lieks maigums traucē.
Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs neparādīja maksimālo, taču izcīnīja augsto ceturto vietu. "Rio bija sarežģīta psiholoģiskā puse. Zināju, ka varēju būt viena no līderēm. Tajā pašā laikā man bija traumas, un tas mani morāli ļoti nolika pie vietas, neļaujot cerēt uz augstām vietām. Tīri fiziski nevarēju sevi parādīt par visiem simts procentiem. Psiholoģiski ir ļoti grūti, ja zini, cik daudz reāli varētu izdarīt, bet tieši svarīgākajā brīdi nevari, jo trauma to neļauj," norāda Laura Ikauniece-Admidiņa. "Rio gadā slodze bija milzīga, tāpēc sanāca dabūt nejaukas traumas. Daugavas stadionā segums ir tik ciets, gāju pie ārstiem, un viņi uzreiz redzēja, ka esmu trenējusies tur."
Mūsu sportiste vēl ir tajā vecumā, kad var pamatoti cerēt uz progresu. "Katru gadu gribas aizvien vairāk parādīt savas spējas un sasniegt jaunus rezultātus. Gribas pilnveidoties gan rezultātos, gan fiziski - kļūt spēcīgākai un ātrākai. Tajā pašā laikā palikt arī sievišķīgai. Negrasos nodzīt matus uz nullīti. Noslēpuma atslēga ir garie mati, tie mūs padara sievišķīgas. Man ir lieli muskuļi un būs vēl lielāki, bet par to vispār neuztraucos un nebaidos, jo tas ir mans darbarīks, kas jāpilnveido tā, lai varu būt tik laba, cik vēlos. Kad beigšu sportot, tie muskuļi pazudīs un ātri vien atgūšu savu kārno izskatu."
Septiņcīņā maigums nav tā labākā īpašība. "Mans lielākais mīnuss ir tāds, ka esmu pārāk jauka un mīļa. Un tas ir liels mīnuss sportā. Man vajadzētu būt temperamentīgākai, pie tā es strādāju. Izejot uz starta, man vajadzētu domāt: "Es viņas tūlīt miltos samalšu!" Ja man kaut drusku būtu mammas temperaments, varētu kalnus gāzt - to man teikuši arī citi sportisti. Mana mamma vilku varētu izsaukt no meža! Bet man tā nav, es vairāk esmu tāda maiga," prāto latviete.
Konkurences dēļ septiņcīņnieču attiecībās ir sava specifika. "Mēs varam pieklājības pēc sasveicināties un pajautāt, kā klājas, bet nekad nevarētu pajautāt, ko man darīt, ja sāp kāja - savas vājās vietas labāk neatklāt. Bieži vien negrib pat sasveicināties! Es gan vienmēr sveicinos. Dīvaini, bet visdraudzīgākās ir meitenes, kuras rangā nav tik augstu un nepretendē uz medaļām. Mēs, kuras esam ranga augšā, savā starpā labākajā gadījumā sasveicināmies. Tās sportistes, kuras ir ranga apakšā, vienmēr ir draudzīgas pret visiem."
Izmantotie resursi:
Žurnāls "Shape"
-1 [+] [-]
+4 [+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]
Rīgā jau nav kur trenēties, ne vasarā ne ziemā! jau vairākus gadus nav man saprotams, nu kā LVS vai citi funkcionāri neko nevar panāk?! tas būtu pirmais kas jādara - jānodrošina labs vieglatlētikas stadions un manēža! Visu sporta veidu pamatā ir VIEGLATLĒTIKA!!!