Grīva: "Vieglatlētika pelnījusi lielāku atbalstu"

Kāpēc, jūsuprāt, vieglatlētikai būtu jāatvēl īpaša vieta?
– Jautājums nav par manām domām, pasaulē tā ir tēlaina aksioma, ka futbols ir sporta karalis, bet vieglatlētika – sporta karaliene. Šie abi sporta veidi ir izplatīti visās pasaules valstīs. Runājot par vieglatlētikas vietu Latvijā, jāpiemin šī sporta veida pielietojamība un nozīme, kā arī popularitāte, skatāmība, šovs. Skriešana, soļošana, mešana un lēkšana ir katra bērna fiziskās attīstības pamats, pirmsākums. Tas pats sakāms arī par skolu. Tāpat vairākas profesijas prasa lielisku fizisku sagatavotību, cilvēki pēc slimībām atveseļošanai izmanto to pašu soļošanu, skriešanu utt.
Vieglatlētika ir arī bāze gandrīz visiem sporta veidiem. Ziemā mūsu sporta manēžā nedēļā vien saskaitīju divdesmit sporta veidu pārstāvjus, kas savā sagatavošanās programmā izmanto vieglatlētiku.

Cik lielā mērā vieglatlētika ir arī šovs?
– Stadioni ar vairāk nekā 100 000 skatītāju vietām jebkurā olimpiādē ir celti gan atklāšanas, noslēguma ceremonijām, gan vieglatlētikai. Sacensību laikā tribīnēs brīvu vietu neatrast! Stadioni ir pārpildīti arī dažādu vieglatlētikas sacensību laikā. Zēni, meitenes un līdzjutēji solīdā vecumā atpazīst sportistus un lūdz tiem autogrāfus. Arī Ventspils labāko šķēpmetēju bieži ielenc līdzjutēju bariņš. Tepat Eiropā. Vieglatlētika ir interesanta, skaista un skatāma. Ticu, ar laiku tā būs arī Latvijā.

Viens no aspektiem droši vien ir finansējums...
– Jā, vieglatlētika Latvijā, manuprāt, ir pelnījusi lielāku atbalstu. Šeit jārunā par sporta sistēmas sakārtošanu. Kā pozitīvu piemēru varu minēt Ventspili. Pie mums rūpējas gan par bērnu un jaunatnes sportu, gan arī par augstas klases sportistiem. Ventspils šajā ziņā ir līderis starp Latvijas pašvaldībām.

Kas vēl parasti atbalsta sportistus?
– Pasaulē sportistus parasti atbalsta olimpiskā vienība, pašvaldība, komūna vai rajons, sporta klubi, federācija, sponsori, arī armijas un policijas sporta klubi. Latvijā, runājot par vieglatlētiku, vājais posms ir federācijas, kuras saņem neadekvātu finansējumu. Lai gan tur šodien strādā profesionāli un strādāt griboši vadītāji, paši viņi diemžēl naudu nedrukā. Otrs vājais punkts ir klubi, kuri praktiski darbojas tikai sporta spēlēs. Mūsu uzņēmēju interese par vieglatlētiku un citiem individuālajiem sporta veidiem ir ļoti neliela. Pieminēšu nesenās sacensības Jogevā (Igaunijā). Tā ir maza pilsētiņa kādus 60 km no Tartu. Skatītāju tribīnēs sacensību laikā bija ap 3000 skatītāju. Ieeja ar biļetēm (cena ap Ls 2, bērniem, skolēniem ieeja brīva). Cieši visapkārt skrejceļam atbalstītāju, sponsoru reklāmas, baneri. Jautāju, kā gan viņi piesaista tik daudz sponsoru. Igauņu sporta vadītāji nevar atbildēt, saka, ka uzņēmējiem vienkārši patīk vieglatlētika, tāpēc to arī atbalsta. Un Igaunijas vieglatlētu līderiem (mūsu zvaigžņu lielumā) ir savi individuālie sponsori, plus sadarbība ar olimpisko vienību, pašvaldībām, federāciju... Normāli, tikai normāli.

Ko darīt Latvijā?
– Sakārtot sporta sistēmu, – ko var darīt privātais kapitāls, ko valsts.

Kāda varētu būt motivācija, kāpēc sportam jāatvēl līdzekļi?
– Vispirms – kas ir sports? Tie ir bērni un jaunieši, kas tiek atrauti no ielas. Sports palīdz sakārtot fizisko un morālo veselību, iemāca pārvarēt grūtības, cienīt savu un citu darbu, laiku, kļūt pašdisciplinētam, patstāvīgākam, arī savas pilsētas un valsts patriotam. Ventspils sporta skolu un klubus apmeklē vairāk nekā 2000 bērnu un jauniešu. Un vēl jau ir daudz pieaugušo, kam sports ir sirdslieta. Un tikai maza daļiņa no šī skaita ir tā saucamie augstas klases sportisti. Tie ir sportisti, kurus var uzskatīt par valsts vai pilsētas lepnumu. Mazām valstīm un arī pilsētām tā ir iespēja likt savam vārdam izskanēt pasaulē. Bieži vien ārzemēs nākas piedzīvot, ka cilvēki nezina, kas ir Latvija. Mēs esam mazi un tur mēs neko nepadarīsim. Bet sports ir viena no retajām sfērām, kurā varam likt mūsu vārdam izskanēt. Piemēram, sporta kanāla Eurosport, Sport online u.c. auditorija ir simti miljonu, iespējams, miljards, skatītāju. Un ja tajā parādās kāda ventspilnieka seja, vārds, – to mēs nopirkt ne par ko nevarētu. Mēs varam tikai ar saviem panākumiem un sasniegumiem tur nokļūt. Piemēram, šogad jau divas trīs reizes tur esmu redzējis ventspilnieku Ēriku Ragu. Ēriks ir viens no šķēpmešanas pasaules elites cilvēkiem. Bet arī viņam tās pašas nesakārtotās sporta sistēmas dēļ materiālās problēmas nav trūkušas. Pēdējos gados ar pilsētas atbalstu izdodas nodrošināt mācību treniņnometi, kas ir veiksmīgas sporta sezonas pamatu pamats. Bez Ventspils atbalsta, iespējams, Latvija būtu pazaudējusi bobslejista Prūša un svarcēlāja Ščerbatiha pasaules un Eiropas zelta medaļas. Toties otra puse – no federācijas vai Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) – kaut neliels ikmēneša t.s. uztura atbalsts, sporta inventārs, vitamīni u.c. diemžēl līdzinās nullei.

Kāpēc tā?
– Kā jau sacīju, pie mums federācijas finansējums ir neadekvāti mazs. Par sporta attīstības piramīdu, kāda ir jebkurā sporta veidā, diemžēl nevar runāt. Tāpēc nereti pēc veiksmīgiem startiem jauniešu grupās sportisti spiesti pārtraukt sportot. Jauniešiem pēc 20 gadu vecuma nepieciešami 2–3 gadi, lai iekļūtu pieaugušo sporta elitē, bet jaunajiem, spējīgākajiem sporta talantiem šis pārejas posms ir ļoti sarežģīts. Labākajā gadījumā viņš saņems nelielus ēdināšanas talonus un viss.
Šobrīd augstas klases sportistus atbalsta Latvijas Olimpiskā vienība. Taču jauniešus, kuri vēl nav sasnieguši pieaugušo meistarību, tai nav iespēja atbalstīt. LVF vieta valsts sporta sistēmā nav atbilstoša sporta karalienes statusam, rezultātā – nepietiekams finansējums, vieglatlētikas sporta bāžu katastrofālais stāvoklis Rīgā. Šobrīd vairāki talantīgi puiši un meitenes ir ļoti grūtas izvēles priekšā, lai gan treneri viņos saskata vislielākās iespējas nākotnē. Vai šie talanti nebūs spiesti priekšlaicīgi aiziet no sporta. Kas zaudēs vairāk – viņi vai mēs? Piemēram, Dainis Kūla savā laikā, vēl mācoties vidusskolā, no kāda Ventspils uzņēmuma saņēma ne visai lielu, bet tomēr atbalstu. Pietika ēšanai, dzīvokļa īres un komunālajiem maksājumiem, un kādam kino vai koncertam. Plus tā laika sporta sistēma (un šodien tāda ir daudzās valstīs) garantēja 10–12 treniņnometnes gadā. Varbūt šis atbalsts palīdzēja viņa tālākajiem sasniegumiem? LOV veic lielu darbu tieši Olimpisko spēļu kontekstā, tomēr arī šeit redzu iespējas. Domāju, ka LOV sastāvā (kādā no grupām) būtu jāatrodas visiem uz doto brīdi labākajiem sportistiem. Kritēriji par vecuma cenzu 27 vai 30 gadiem ir vismaz diskutējami. Iedomāsimies pasaules čempionātu futbolā, piemērojot vecuma cenzu, jeb kaut vai Latvijas basketbola vai futbola valstsvienību bez daudziem vadošajiem spēlētājiem. Ir bijuši un būs sportisti, kuri šādos vai tādos mākslīgi radītos rāmjos neiederēsies. Viņi pasaulei būs derīgi, bet Latvijai – ne?

Cik ilgā laikā vispār sportists vieglatlētikā var sasniegt pasaules līmeni?
– Vieglatlētika ir ilglaicīgs sporta veids. Laika posms, kurā sportists var sasniegt pasaules virsotnes, ir kā minimums 10–12 gadu. Piemēram, Dainis Kūla vēl šodien ir nepārspēts kā jaunākais olimpiskais čempions šķēpmešanā. Toties Jans Železnijs vēl 39 gadu vecumā pasaules čempionātā izcīnīja medaļu.

Kādas izmaiņas Latvijas sporta sistēmā, jūsuprāt, būtu vajadzīgas?
– Manā skatījumā nepieciešams viens kopējs sporta koordinators. Mums ir trīs organizācijas, kas atbildīgas par sportu: LOK, Sporta federāciju padome un Izglītības un zinātnes ministrijas sporta departaments. Tās ir trīs galvas un katrai ir savs segments, kas daļēji pārklājas. Mans redzējums ir, ka būtu nepieciešams sporta ministrs. Daudzās valstīs tāds ir. Galvenokārt tāpēc, lai paaugstinātu sporta statusu. Ministrs varētu koordinēt valsts politiku sportā, dziļāk izprastu sporta nozīmi cilvēka dzīvē, meklēt labākos risinājumus dažādu sporta veidu attīstībā. Kā alternatīvu redzu Sporta un veselības komisiju, kas pulcētu mūsu sporta dzīves zinošākās personas dažas reizes gadā pie valsts prezidenta.

Atliek vien jautājums – kur ņemt naudu?
– Ja attīsta sportu, mazāk jātērē nauda veselības uzturēšanai. Piemēram, pēdējā gada laikā Zviedrijā populāra devīze ir: "Sportosim un būsim veseli!" Mēģināšu izteikt savu viedokli, kur vēl var iegūt naudu. Pirmkārt, varam izmantot mežu resursus. Piemēram, daļu no tiem var ieķīlāt un tādējādi iegūt 500 vai vairāk miljonus latu. Var arī gada laikā izcirst 1–2 gadu papildus apjomu, kas tomēr būtu neliela daļa no mūsu zaļā zelta. Jo ir taču krīze, jāglābj valsts, cilvēki. Otrkārt, varam sekot Somijas piemēram. Tā prot izmantot savu ģeogrāfisko situāciju starp Rietumiem un Austrumiem (arī Latvija ir līdzīgā stāvoklī). Praktiski visi somi, ar kuriem esmu runājis, izskaidro savu fantastisko progresu ar valsts ģeogrāfiskā stāvokļa efektīvu izmantošanu visu pēdējo 60 gadu laikā. Pagātnes, vēstures barjeras somiem ir pat augstākas nekā mums, tomēr tās netraucē savstarpēji izdevīgai sadarbībai. Treškārt, arī saimniekošanas prasmei visas valsts mērogā ir liela nozīme, to mēs redzam Ventspils lieliskajā piemērā. Arī šeit, manuprāt, ir (vismaz bija) liela rezerve.

Kuri sportisti, jūsuprāt, šobrīd ir Ventspils vieglatlētikas lepnums?
– Ēriku Ragu jau minēju. Latvijas izlases sastāvā un tuvu pasaules labākajam līmenim ir šķēpmetēji Sinta Ozoliņa, Kārlis Alainis, augstlēcējs Normunds Pūpols, tāllēcēja Lauma Grīva, tuvumā šķēpmetēja Iluta Veidemane, tāl- un trīssoļlecēja Māra Grīva un vēl rinda Latvijas čempionu un izlases dalībnieku dažādās vecuma grupās. Talantu mums ir daudz, treneri strādā neatlaidīgi, ar izdomu un uguntiņu. Bet vieglatlētikai jāpalīdz dažādos līmeņos, tad Ventspilij un Latvijai būs jaunas pasaules lieluma zvaigznes kā Inese Jaunzeme, Jānis Lūsis, Dainis Kūla.

Izmantotie resursi
Laikraksts "Ventas Balss"