Facebook
GoogleJeļena Prokopčuka: „Lielajās sacīkstēs skriešu, kad tur domās par sportistiem”
Latvijas labākā garo distanču skrējēja Jeļena Prokopčuka vēl pirmdien Eiropas čempionātā 10000 metru distancē uzstādīja Latvijas rekordu un ierindojās 6. vietā, bet jau vakar Kuldīgā piedalījās pirmajā pilsētas pusmaratonā.
- Cik bieži gada laikā startējat Latvijā?
- Šogad skrēju piecu kilometru distanci Rīgas maratonā, piedalījos Latvijas čempionātā un šis bija trešais starts šogad.
- Kādā noskaņojumā braucāt uz Eiropas čempionātu?
- Braucu apmierināt savas personiskās ambīcijas. Man ir jau 30 gadu un vēlējos beidzot noskriet ātrāk par 31 minūti. Zinu, ka varu, bet iepriekš man tas nesanāca. Jā, es domāju par medaļu, bet galvenais bija rezultāts, sasniegt savu līmeni.
- Tas līmenis arī tika sasniegts un iepriekšējais personiskais rekords labots gandrīz par pusi minūtes, tomēr rezultātā tas deva tikai sesto vietu. Nav nepiepildīta sajūta?
- Sports ir sports. Tas bija ļoti labs rezultāts un ar tādu rezultātu var uzvarēt, bet šogad tas neizdevās.
Šajā brīdī sarunā iesaistās arī Jeļenas vīrs Aleksandrs Prokopčuks, kurš joprojām ir Latvijas rekordists maratonā.
- Tas bija ātrākais Eiropas čempionāts vēsturē. Jebkurā no iepriekšējiem Eiropas čempionātiem ar tādu rezultātu būtu garantēta medaļa.
[Jeļena] – Man ļoti patika, ka skrējienam bija ātrs temps. Skrējām ar pilnu spēku un nevarēja pateikt, ka 20 apļus mēs skrējām uz vietas, bet finišā es zaudēju. Man nav ātruma, bet varu pateikt, ka pēdējos divos apļos man vairs nebija spēka, jo visu laiku skrēju ar pilnu atdevi.
- Bija redzams, ka finišs nav jūsu stiprā puse, tomēr maratonos ir redzēts, ka tieši pēdējos kilometros aizmūkat no konkurentēm, neatstājot viņām cerības uz uzvaru.
- Daudzi cilvēki man teica, ka pēc Eiropas čempionāta finiša izskatījos ļoti labi un esot izskatījies, ka es varu skriet vēl un vēl... Jā it kā maratonā nav nepieciešams tāds beigu ātrums, tomēr, piemēram, Bostonas maratonā redzējām, ka arī ātrums ir nepieciešams un pēdējos kilometros konkurente no manis aizbēga, bet pēc tam vairāk nebija iespējams viņu noķert. Maratonā pēdējie pieci kilometri ir jāskrien ātrā tempā, bet nav nepieciešams tāds sprints kā 10000 metru distancē.
Kad varam jūs gaidīt, skrienot maratonu, arī lielajās sacīkstēs (Eiropas un Pasaules čempionātos, Olimpiskajās spēlēs)?
- Šo jautājumu man uzdod bieži. Varu atbildēt, ka pagaidām šo pasākumu organizatori domā par reklāmām, līdzjutējiem un televīziju, bet nedomā par skrējējiem. Nav normāli ja starts ir divpadsmitos dienā. Nevēlos, tādos apstākļos skrienot, zaudēt savu veselību.
- Cikos starts tiek dots lielajos maratonos?
- Deviņos no rīta! Jā, Bostonā ir divpadsmitos, bet tas ir aprīlis vai novembris. Tur iespējamība ir 50:50, ka būs labs laiks, bet vasarā ir tikai 20% iespējamība, ka būs skriešanai piemērots laiks.
[Aleksandrs]- Komercsacensībās domā tikai par atlētiem, bet Eiropas čempionātā domā par reklāmām, televīzijām un visu ko citu, bet tikai ne par sportistiem.
[Jeļena]- Es vēlos skriet ilgāk. Nevēlos iegūt medaļu un līdz ar to zaudēt savu veselību.
- No maratona pārejot uz stadionu nepieciešams pierast. Vai skrejceļu nomainot ar asfaltu arī nepieciešams pierast?
- Ir atšķirība, bet ne tik liela. Skrejceļš ir grubuļains, bet asfalts ciets. Man tas nesagādā nekādas neērtības vai grūtības.
- Ko domājat par jaunajām Latvijas skrējējām Poļinu Jeļizārovu, Jeļenu Štinu, Danielu Fetceri, kura šodien uzvarēja satelītskrējienā?
- Gribu viņām novēlēt visu labāko. Pati kādreiz biju jauna un labprāt novēlētu, lai viņām ir tā kā man. Man ir 30 gadi un tikai tagad gūstu baudu no skriešanas. Jaunībā ir mācības, ballītes, nevajag steigties ar rezultātu sasniegšanu. Nepieciešams gaidīt.
- Nebūs skumji, kad viņas jums atņems Latvijas rekordus?
- Tā ir normāla parādība un tā tam ir jānotiek. Ja tas tā nenotiks, tad Latvijas sports labākajā gadījumā stāvēs uz vietas.
- Ko jūs domājat par Aigaru Fadejevu un viņa pārkvalificēšanos no soļošanas uz skriešanu?
- Aigars ir malacis, bet viņam ir jāstrādā un arī ir jāmācās gaidīt. Maratons nav tik vienkāršs kā izskatās, nav tikai skriešana un finišēšana.
[Aleksandrs]- Aigars uzskata, ka gada laikā varēs pāriet no soļošanas uz maratonu, bet tā nebūs. Nepieciešami vismaz trīs, četri gadi.
[Jeļena]- Viņam ir izturība, vēlēšanās. Vēlu visu to labāko viņam.
Arī jūs pārgājāt no skriešanas uz maratonu. Vai liela nozīme bija iespējai vairāk nopelnīt?
- Nē, nekad savā dzīvē nedomāju par naudu, to var viegli zaudēt.
[Aleksandrs]- Vienkārši Ļenas fizioloģijai piemērotāks ir maratons.
[Jeļena]- Kad man bija 15, 17 gadi es nesapratu, kā var noskriet maratonu. Nē, tikai ne maratonu.
[Aleksandrs]- Fiziski viņa maratonu bija gatava skriet jau sen, nebija tikai kārtībā ar galvu, kas bija galvenā problēma. Fiziski Ļena ir ideāli piemērota maratonam. Mans uzdevums bija viņu sagatavot.
[Jeļena]- Nedomāju par to, ka tur būs labāki rezultāti. Pirmajā reizē pamēģināju, kas tas maratons tāds ir, tad sekoja otrais un sapratu, ka tas patiešām ir ļoti grūti. Daudzi skrējēji psiholoģiski ir nolemti neveiksmei jau pirms starta. Tā ir cita dzīve.
- Maratonus var skriet tikai dažas reizes gadā. Kā ir ar pusmaratoniem un 10000 metru distancēm?
- 10000 metrus var skriet desmit reizes gadā, pat arī katru otro nedēļu. Šodien man bija ļoti grūti, jo vēl pirms piecām dienām biju atdevusi sevi visu, biju pilnībā iztukšota. Atkarīgs ir no tā, kādu rezultātu vēlas sasniegt. Šodien 10 kilometrus nenoskrietu ar ļoti labu rezultātu.
- Visu pusmaratonu skrējāt divatā. Ja būtu skrējusi viena pati, tad rezultāts noteikti būtu bijis sliktāks.
- Protams, kompānijā labāk [smejas].
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Citāts:
Publicējis deivids
mjaa, esports kljuvis neapshaubaami par labaako sportistu interveetaaju
tieshi taa
[+] [-]
Kaut gan liekas, ka Fadejevam garo distanču soļojumi vairākkārt sākās diezgan agri...
Jaa, beigas it kaa norautas. Nav pat it kaa tradicionaalaa labas veiksmes veeleejuma
[+] [-]
[+] [-]