Ikauniece pēc atlabšanas no sestās operācijas neizslēdz koncentrēšanos uz kādu individuālo disciplīnu

2015. gadā Laura izcīnīja bronzas medaļu pasaules čempionātā, 2016. gadā guva ceturto vietu Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs, bet 2017. gadā vasaras sākumā sasniedza jaunu Latvijas rekordu, iekrājot 6815 punktus. Kā tagad atceras Laura, tā gada pasaules čempionātam Londonā viņa gatavojusies ar apziņu, ka beidzot Latvijai būs 7000 punktu. Tomēr jau pirmajā disciplīnā, kas ir 100 metru barjerskrējiens, sportiste guva traumu. “Londonas forma bija neaprakstāmi laba. Ļoti žēl,” saka Laura.

Vairākus mēnešus vēlāk viņai tika veikta pirmā operācija. 2019. gadā daudzcīņniece atgriezās sacensību apritē un sasniedza Latvijas rekordu pieccīņā, kā arī veica trīs septiņcīņas, katrā no tām savācot nedaudz virs 6000 punktiem, tomēr kvalificēties Eiropas čempionātam neizdevās. Sekojošajā rudenī par sevi lika manīt problēmas ar kāju un kopš tā laika Laurai veiktas vēl piecas operācijas, no kurām trīs izrādījušās neveiksmīgas.

“Katra šī lielā, grūtā barjera ir izaudzinājusi mani kā personību. Esmu ļoti mainījusies. Pirmās operācijas tiešām bija smagas, jo tev kā atlētam liekas, ka esi palicis viens un visu pamests. Pēdējās rehabilitācijās ļoti palīdzēja fizioterapeita Toma Zvonkova padoms, kurš aicināja, lai eju uz kādiem kursiem un sevi nodarbinu. Ja dzīve sastāv tikai no rehabilitācijas un mājām, visu laiku nākas par to domāt. Kad sevi nodarbināju arī ar citiem jautājumiem, tiešām kļuva vieglāk,” stāsta Laura, kura gan izgājusi igauņu valodas kursus, gan arī pilnveidojusies kā trenere. “Tas palīdzēja domas par to, ka man kā sportistei klājas slikti, nolikt malā. Esmu mainījusi savas dzīves vērtības. Man atvērās acis uz sportu un profesionālo sportu. Tagad ļoti novērtēju veselību – gan mentālā, gan fiziskā veselība ir jāliek pirmajā vietā. Kādreiz, kad kā jauna sportiste atrados azartā, bija pilnīgi vienalga – nedomā, vai salauzīsi kāju, tu ej uz visu, lai tikai sasniegtu rezultātu. Tagad galvenais ir, lai būtu veselība, jo arī pēc sporta karjeras vajadzēs dzīvot!”

Kaut paralēli ilgstošajai rehabilitācijai Laura Ikauniece Tallinā sākusi strādāt par treneri, viņa pati arī vēl cer atgriezties sacensību apritē, jo atzīst, ka sacensībās iegūtais adrenalīns ir īpašs. “Sāku tupties ar smagākiem svariem, veicu mazus lēcieniņus, piezemēšanos, kas ir pēdējais solis pirms mana lielākā mērķa – atgriezties skriešanā. Kā sportistei man skriešana nekad nav ļoti patikusi, bet, kad tev tiek aizliegts to darīt, tad skriešana ļoti pietrūkst,” stāsta Ikauniece. “Ar mazām sacensībām man nebūtu tās sajūtas. Vairāk pietrūkst čempionātu, domāju, pat Latvijas čempionāts raisītu kņudoņu vēderā. No bijušajām sportistēm esmu dzirdējusi, ka tieši tas ir vistrakākais – ja tiek atņemta šī sajūta, tu meklē iespējas, kā adrenalīnu iegūt citur. Labi, ka tagad es to varu dabūt, skatoties savus atlētus sacensībās. Tad dažreiz liekas, ka sirds izlēks pa muti ārā.”

“Man vienmēr treneri jautājuši, kāpēc nepamēģinu ko citu. It kā jau ķermenim tad būtu mazāka slodze, bet tikai nosacīti, jo liela slodze nepieciešama, lai sagatavotos jebkurai disciplīnai. To rādīs laiks – kad nonākšu līdz skriešanai, skatīsimies, kā treniņi izvērtīsies, kāda celim būs reakcija,” Ikauniece saka par to vai atgriezīsies septiņcīņā, vai pievērsīsies kādai individuālajai disciplīnai.

Laura intervijā atklāj, ka, neskatoties uz šiem smagajiem gadiem, šobrīd ir laimīgāka nekā jebkad iepriekš un noskaņota ļoti pozitīvi. “Atrodos foršā vietā, man pašlaik ir vairāki iespējamie ceļi un varu izmēģināt, pa kuru no tiem doties. Turklāt neesmu olimpiskās vienības sastāvā, tāpēc man nav obligāti jāsasniedz rezultāti. Beidzot varu uzelpot un skatīties, ko darīt ar turpmāko dzīvi. Esmu laimīga, vienīgi gribētos mazliet mazāku slodzi. Esmu paņēmusi pilnas rokas ar darbiem, ceru, ka tikšu galā un neizdegšu, bet, ja godīgi, liekas, ka izdegšu. (Smejas.) Uzmanīšu savu pašsajūtu!”

Informāciju sagatavoja:
Sporta Avīze