Miļkevičs: "Šeit viss sākas no jauna"

- Citus gadus uz lielajām sacensībām parasti esi braucis kā viens no sezonas līderiem, kas uzreiz nozīmēja lielas līdzjutēju cerības, bet šogad ir citādāk - ar rezultātiem neesi spīdējis. Kādas pašam sajūtas pirms olimpiskā starta?
- Īstenībā esmu apmierināts - priecē, ka vairs nav tā baigā spriedze. Cilvēki varbūt domā: "Ahā, šogad viņš vairs tik ātri neskrien!", bet patiesībā ir tā, ka šeit Pekinā viss sākas no jauna. Tie rezultāti, kas noskrieti sezonas sākumā - maijā vai jūnijā, kad melnie tur bija saskrējuši - tas nenozīmē, ka viņi tikpat ātri izskries šeit. Šobrīd jāskatās uz visiem, jebkurš var izskriet. Parasti man nepatīk lielie mači, kad ir baigākā atbildība par to visu, bet šoreiz tā ir pirmā reize, kad baudu olimpiskās spēles ne kā komercmačus. Šogad bijis tā, ka kaut kā negāja tik labi, kā biju cerējis, un patlaban šeit noskaņojums ir daudz labāks, nekā bijis iepriekšējos lielajos mačos. Arī, kad ieradāmies Pekinā, lidostā nebija tas satraukums un prieks - nu, tiku uz olimpiādi - tiku. Jau otrā reize tomēr, bez sakāpinātām emocijām.

- Kā uz darbu.
- Apmēram tā arī bija, jā! Taču, kad iebraucām olimpiskajā ciematā - uzreiz tāds baigais pacēlums. Uzreiz gribās skriet un darīt. Visas tās zvaigznes, kas te staigā - tas olimpiskais gars reāli dod baigo spēku.

- Laikam jau olimpiskās spēles tomēr ir īpaši mači, un atšķiras no Eiropas un pasaules čempionātiem.
- Ne ar ko citu nav iespējams salīdzināt - tiem, kas tiek, tas ir kaut kas vienreizējs. Tikai šogad uzzināju, ka tikai apmēram 10 000 sportistu tiek uz olimpiskajām spēlēm! Manuprāt tas tomēr ir baigais sasniegums.

- Atgriežoties pie sportiskā - tātad uzskati, ka, vadoties pēc šībrīža sezonas rezultātu sarakstiem, īsti nav iespējams prognozēt, kurš būs stiprs un kurš būs vājš šeit Pekinā?
- Šogad mums ir divi izteikti līderi. Kaki - jaunais sudānietis, kas vinnēja pasaules čempionātu, un krievs Borzakovskis, kurš arī noskrējis 1:42. Pārējie skrien līmenī, un jāuzmanās no visiem - var notikt tas pats, kas gadījās pagājušogad [pasaules čempionātā] Osakā, kad vinnēja džeks, kurš sezonas sākumā skrēja minūtē un 50 sekundēs. Ejot uz pasaules čempionātu, viņa labākais rezultāts bija 1:46. Taču bija taktiska cīņa, un viņš visus novinnēja - izrāva beigās. Protams, pēc tam viņš skrēja 1:43, bet - ja šogad neesmu izskrējis to 1:43, tas uzreiz nenozīmē, ka neizskriešu to tagad. Treneris saka, ka esmu gatavs, un viss tika darīts, lai es ātri skrietu šeit Pekinā. Jau pirms sezonas teica, sak - neceri, ka tagad baigi mauksi visu sezonu. Ar visu to cerēju, ka man ies labāk, un galvenais - ka sajūta būs labāka. Taču kaut kā nebija sanācis, emocijas bija lejā, un nebija tā, ka būtu baudījis tos mačus, kuros piedalījos. Bet tagad pēdējās trīs nedēļas viss iet ļoti labi - vēl vakar uztaisīju treniņu, un likās, ka lidoju. Tā, ka - trīsreiz var nospļauties, bet pagaidām viss iet labi, un tiešām ceru, ka olimpiskais starts būs pats galvenais un pats labākais. Uz to arī viss bija likts.

- Kāds tev pašam ir olimpiskais plāns - vieta, kāds konkrēts rezultāts?
- Fināls. Rezultāts šeit nepavisam nav svarīgs - galvenais tikt pāri priekšskrējieniem, kas ir baigākā spriedze. No katra skrējiena tālāk tiek divi cilvēki. Spēcīgākie ir vienmērīgi sadalīti pa skrējieniem - viens vai divi stipri, un tad pārējie klāt daudzmaz kā pagadās. Tā kā man šogad nav laba rezultāta, es būšu starp tiem pārējiem, un mani liks klāt pie stiprajiem. Tas, protams, nav pluss. Taču nav jēgas tagad satraukties - kā jau teicu, šeit būs daudz spēcīgu skrējēju, un ar sliktu sniegumu tāpat nekur nevarēs tikt. Jāskrien pašam. Domāju, ir kādi 20 skrējēji, kas var pretendēt pat uz zeltu.

- Plānveida gatavošanās sezonai bija mazliet citādāka, bet, vai pamainījās kaut ko arī taktikas lietās, skrējiena stratēģijā?
- Īpaši uz olimpiādi vēl nav nekas sarunāts. Treniņu ziņā, jā - plāns bija pamainīts diezgan. Šogad ļoti daudz esmu izdarījis izturības ziņā. Pagājušogad varēju ļoti labi skriet sākumā, taču beigās sāku plīst. Pārvarēju pirmo kārtu, bet, izejot uz otro, jau vairāk nekā nav iekšā. Treneri to tomēr redzēja, lika man darīt vairāk, un šobrīd jūtu, ka pēc katra mača atjaunojos daudz labāk. Ja agrāk bija tā, ka pēc sacensībām nākamā diena vai divas man bija ļoti grūtas, tad tagad noskrienu, un pēc pāris stundām jau atkal jūtos labi. Tas liecina, ka sasniegta lielāka izturība. Un līdz ar to nedaudz bija pazudis ātrums. Taču pēdējo mēnesi pastrādājām tieši uz ātrumu, un tagad viss it kā nostabilizējies.

- Tas nozīmē, ka tagad vairāk vari uz kaut ko pretendēt arī skrējiena finišā, kur bieži vien viss izšķiras spurtā?
- Es tā ceru. Bet vēl par taktiku - pie tās kaut kā īpaši strādāt treniņā reāli nav iespējams. Tad vajag daudz labu treniņpartneru, ar kuriem kopā strādāt, taču es trenējos pārsvarā viens. Treneris var pateikt kaut kādas lietas, taču es pats saprotu, ka, piemēram, uz kastīti labāk neiet. Kā gadās, tā gadās. Ir arī rupji skrējēji, kas var paņemt un vienkārši ar elkoņiem izstumt ārā. Jābūt gatavam uz visu.

- Ieminējies, ka pietrūkst sparingpartneru. Latvijā parādījies vēl viens Dmitrijs - Jurkevičs, kurš šosezon uzrādīja atzīstamus rezultātus. Kādas ir jūsu attiecības - cik daudz viens par otru zināt, vai kaut ko pārrunājat?
- Jā, šogad pirmoreiz vinnēja mani. Viņš skrien jau diezgan ilgi - bija labs jauniešos, tagad junioros, un progresē ar katru gadu.

- Tev tas nav stimuls palielināt apgriezienus un jau pacīnīties, lai būtu labākais Latvijā?
- Nē, tā gan nav. Man prieks, ka kāds ir, taču tā, lai tas būtu stimuls mainīt kaut ko pašam - par to nedomāju. Godīgi sakot, ir konkurenti, kas ir nedaudz stiprāki. Kā jau teicu - labi, ka viņš ir. Būs nākamais astoņsimtnieks, jo cik tad nu vairs vēl skriešu - man jau 26 gadi, un Dievs vien zina, kas būs tālāk. Prieks, ka Dmitrijs nāk, kaut gan manas personīgās domas - viņš drīzāk varētu būt ļoti labs 1500 metru, nekā 800 metru skrējējs. Ātrums 400 metros viņam tomēr ir diezgan zem tā līmeņa, kā mums šeit jāskrien. Ja grib izskriet 1:44 un kaut ko vinnēt, apļa sprints tomēr jāskriev vismaz 46 sekundēs. Ja nemaldos, viņam ir 48 sekundes ar kapeikām. Labi tas, ka viņu šobrīd gatavo treneris, kas strādāja ar mani - viņam viss ir ļoti labi saplānots, un viņi iet soli pa solim. Domāju, arī viņi paši apzinās, ka beigu beigās viņa distance būs pusotrs [kilometrs], un šobrīd notiek darbs pie tā, lai uztrenētu ātruma īpašības. Pāriet uz citu distanci var vienmēr, un varbūt pagaidām viņi grib vispirms maksimālo sasniegt šeit. Turklāt arī tas, ka tā garākā distance arī nemaz tā nepatīk.

- Divreiz ilgāk jāskrien...
- Tas pats kas man, kad skrēju 400 metrus, pateica, ka būs jāskrien 800. Teicu: "Ko, jūs, traki esat?! Es taču negribu skriet divus apļus! Jau tā liekas par daudz..." [Smejas.] Taču, kad pāriet un uztaisa atbilstošo treniņdarbu (protams, ja tiešām trenējies), pie tā pierod, un mačos jau nav tik grūti. Pirmais šoks, protams - ja neko neesi gatavojies, un tagad pēkšņi tev pasaka, lai noskrien 1500 metrus... Tur tu noskrien un nomirsti. Taču, ja uztaisa visu speciālo darbu treniņos, viss notiek. Protams, žēl, ka viņš netika - jo vairāk mēs te būtu, jo labāk.

- 800 metru distancē vairāk izšķir kājas, vai galva? Jo bieži vien līdzjutēji brīnās - kāpēc viņš vienkārši neskrien tos divus apļus tik, cik ātri var, bet pieskaņojas pārējiem un pēc tam taktiskajās cīņās nereti zaudē?
- Jābūt galvastiesu pārākam par visiem, lai skrietu pa priekšu un visus novinnētu. Kādreiz to dažreiz varēja atļauties Kipketers, bet šoziem čempionātā telpās to izdarīja Kaki - no pirmajiem soļiem kā aizgāja, tā arī visus vinnēja. To var darīt, taču 800 tomēr nav sprints, bet vairāk taktiska disciplīna - tur vairāk jādomā, nevis tikai jāmauc. Piemēram, Borzakovskis vienmēr skrien no aizmugures, un sudānietim tagad jāsāk domāt. Ja viņš aizskries pa priekšu, viņam nebūs priekšrocības - no aizmugures tomēr vieglāk kontrolēt notikumus. Un viņš var zaudēt. No otras puses - ja Kaki skries lēnāk, Borzakovskim finišā vienalga ir labāks paātrinājums. Tā, ka viņam baigi jādomā. Domāju, šoreiz krievam būs labākas izredzes.

- Kāds skrējiena scenārijs vislabāk patiktu tev?
- Skatoties, kāds temps. Vislabāk turēties kādā otrajā vai trešajā pozīcijā, neielīst pirmajā celiņā, lai nesanāktu kastīte, un tad tālāk skatīties, ko dara pārējie. Ja lēns temps, var iziet ārā jau kādus 300 metrus pirms beigām, bet, ja ātrumi ir lieli un pats esi tuvu - var sēdēt kopā ar pārējiem līdz pēdējam simtiņam. Katrs skrējiens ir citādāks - katrā citādāki pretinieki, cits ātrums. Jāpazīst pretinieks. Kā man gadījās Osakā - amerikānis pa priekšu skrien, bet pēkšņi strauji plīst. Un, ja esi viņam aiz muguras, tur vairs neko nevar izdarīt - viņš tevi sabremzē. Tā, ka skatīšos pēc apstākļiem.