Karotams: "Vieglatlētikā pašlaik ir katastrofa, tiek maksātas kapeikas"

Acīmredzot šeit, Berlīnē uz Eiropas čempionātu ir pulcējušies visi Eiropas vieglatlētikas aģenti un menedžeri. Kāda ir Jūsu dienas kārtība?
Visi čempionāti ir vienādi. To laikā mēģini satikties un vienoties ar sezonas atlikušo sacensību organizatoriem. Ar sportistiem tikties sanāk vismazāk. Vakar tikos ar „Asics”, „Nike” un „adidas” pārstāvjiem. Ar visiem jāmēģina satikties, tādēļ pat neatliek laika pavērot sacensības.

Vai izdevās kaut ko labu sarunāt arī kādam no Latvijas sportistiem?
Man visi sportisti ir kā viena ģimene. Es nedalu viņus pēc tautībām. Viss atkarīgs no sportista meistarības līmeņa. Vēlos palīdzēt visiem. Bet noteicošie faktori ir meistarība, potenciāls un vecums. Gados vecākiem atlētiem dabūt sponsorus ir grūtāk. Man patīk Gunta [Latiševa-Čudare]. Manuprāt, viņa sevi šeit neapliecināja. Biju domājis, ka Gunta skries finālā un cīnīsies par medaļu. Būs jāanalizē, kāpēc tā notika, bet, manuprāt, jūlijā viņa kaut ko nedarīja pareizi. Pagājušajā gadā viņa startēja reti, bet šogad bieži. Iespējams, pēc sacensībām Āzijā viņa nepaspēja atjaunoties, bet radās iespēja piedalīties „Dimanta līgas” posmā Romā. Pēc tam Ogrē viņa labi noskrēja 200 metrus, bet, kas notika jūlijā, man ir grūti spriest. Katrā ziņā šeit viņa nebija labākajā formā. Guntai šogad 400 metrus vajadzēja skriet ātrāk par 51 sekundi.
Žēl par Zigismundu Sirmo. Jau otrā pleca operācija… Viņš iepriekš maz bija nodarbojies ar vieglatlētiku. Jau savā otrajā pilnvērtīgajā sezonā viņš meta 84 metru tālumā. [Treneris Kimmo] Kinnunens viņam reiz prasīja, ar ko viņš iepriekš nodarbojies? Izrādās, ka ar skeitbordu. Iepriekš bija metis tikai ābolus un akmeņus. Kad skatījos viņa tehniku, varēja redzēt, ka viņš slikti skrien un lec. Tikai vēlāk uzzināju, kāpēc tas tā ir. Viņam nebija vieglatlētikas pamatu.

Praktiski visi labākie šī brīža Latvijas vieglatlēti ir vai vismaz ir bijuši Jūsu klienti. Kāpēc tā ir noticis?
Grūti pateikt. Kad sāku strādāt par menedžeri, tie bija Padomju Savienības pēdējie gadi, kad bija vienota PSRS komanda. Tolaik iepazinos ar daudziem sportistiem un vadošajiem treneriem. Pirms 1986. gada Eiropas čempionāta Štutgartē treniņnometne tika aizvadīta Podoļskā, kura sapulcējās visas PSRS vieglatlētikas zvaigznes. Iepazinos ar sportistiem, runājos ar viņiem. Bet treneri tolaik vispār bija augstākajā līmenī. No katra varēja kaut ko iemācīties. Es tolaik vēl pats trenēju bērnus Igaunijā, un Podoļskā uzkrāju ļoti noderīgu pieredzi, ko vēlāk nodot saviem audzēkņiem. Pirmā pieredze kā menedžerim bija tad, kad gribēju par Maskavas naudu izveidot šķēpmetēju arodbiedrības grupu. Pēc tam sāku organizēt arī treniņnometnes un nokļūšanu uz sacensībām. Igaunijā nebija daudz spēcīgu vieglatlētu, bet man bija sakari, tādēļ piesaistīju savu klientu lokam citu valstu sportistus, kuriem sekoja sprinteri un barjersprinteri.
Es vienkārši gribēju motivēt sportistus, organizējot viņiem sacensības. Tolaik nebija viegli. Vīzu uz ASV bija jātaisa pusgadu, bet uz Somiju – trīs mēnešus. 1988. gadā ar šķēpmetējiem devāmies uz Somiju, kur sacensībās piedalījās arī tā brīža pasaules čempions Sepo Reti. Bet arī ar to man bija par maz, tāpēc raudzījos pēc nākamajiem mačiem. Līdz beidzot 1992. gadā trīs manis pārstāvētie sportisti (baltkrievu šķēpmetēja Natālija Šikoļenko, lietuviešu diska metējs Roms Ubarts un krievu vesera metējs Igors Ņikuļins) Barselonas olimpiskajās spēlēs izcīnīja medaļas. Bet, ja tu man prasi, kurš manu klientu lokā bija pirmais latvietis, tad nemaz nemācēšu atbildēt…

Bet, kuri no pazīstamiem Latvijas vieglatlētiem ir bijuši Jūsu klienti?
Tad ir jāatceras… Sākotnēji manā aizgādībā bija praktiski visi lietuvieši. Pēdējos gados no latviešiem bija Zigismunds Sirmais, Laura Ikauniece-Admidiņa, Līna Mūze. Pat neatceros, kurš bija iepriekš. Vadims Vasiļevskis nē. Pēc sudraba medaļas 2008. gada Pekinas olimpiskajās spēlēs paņēmu Aināru Kovalu. Bet vēl pirms viņa bija Ēriks Rags. Man šķiet, ka viss sākās tieši ar Māra Grīvas audzēkņiem.

Saprotu, ka, ņemot vērā PSRS laiku kontaktus, strādājat tieši ar Austrumeiropas sportistiem.
Galvenokārt tie ir Austrumeiropas valstu vieglatlēti, taču ir bijuši arī klienti no Japānas, Vācijas, Jamaikas, Somijas, Irānas, Meksikas, Dienvidāfrikas Republikas, Sentkitsas un Nevisas… Ir bijuši arī skrējēji no Kenijas un Etiopijas.

Lielajos komandu sporta veidos aģenti saņem noteiktus procentus no spēlētāju līgumiem ar klubiem un sponsoriem, kas viņus padara par labi situētiem cilvēkiem. Kāda situācija ir vieglatlētikā?
Varētu teikt, ka vieglatlētikā pašlaik ir katastrofa. Līdz pat 2009. gadam notika IAAF „Zelta līgas” sacensības („Dimanta līgas” priekštece). Pirmās vietas ieguvējs posmā tolaik saņēma 16 000 ASV dolāru, bet tagad – tikai 10 000. Vieglatlētikā balvu fonds praktiski nav mainījies jau 20 gadus. Iespējams, agrāk pat bija labāk. Vieglatlētikā tiek maksātas kapeikas. Ar futbolu un basketbolu pat nav ko salīdzināt. Šodien nemaz nebūtu sācis darboties vieglatlētikā. Taču biju un joprojām esmu fanātiķis. Ja gribi attīstīt šo biznesu, tad pašam jānāk no vieglatlētikas vides. Esmu bijis treneris un mazliet ar to nodarbojies arī pats. Ir jāsaprot vieglatlētika. Es uz šo biznesu raugos ar trenera redzējumu. Bieži vien pats palīdzu sportistiem ar treniņu plāniem.

Bet, cik tad no sportista iegūtās balvas saņem aģents?
Mums ar visiem līgumā ir atrunāts, ka aģents saņem 15%. Gan no sacensību prēmijām, gan sponsoriem. Pēdējos gados gan nopelnīto naudu tikpat ātri sanāk ieguldīt citos sportistos, jo tēriņu ir daudz. Beigās palieku uz nulles.

Kur nopelnītā nauda tiek ieguldīta?
Lieku zem matrača. (Smejas) Esmu parēķinājis, ka neesmu diez ko labs uzņēmējs, jo nopelnīto naudu esmu iztērējis sportam. Pats savu naudu esmu tērējis sacensību organizēšanai. 1993. gadā tieši Igaunijā notika pirmās komersacensības vieglatlētikā. Nākamajā gadā visu savu nopelnīto naudu izmaksāju sportistiem prēmijās. Tas bija neprāts. Kad vajadzēja rīkot, tad visi bija gatavi rīkoties, bet, kad vajadzēja finansēt… Bet man taču ar šiem sportistiem pēc tam pasaulē būs jātiekas un jārunā. Tāpēc maksāju no savas kabatas.

Bet, kur tad vieglatlētikā ir lielā nauda?
Tās nav nekur. Iespējams, nopelnīt vari tad, ja tev ir sponsoru līgumi, piemēram, ar „Nike”. Bet agrāk vieglatlētikā apgrozījās lielāka nauda nekā tagad. Pašlaik nejūtu, ka vieglatlētikā ir iespējams palikt plusos. Mums ir jāmeklē sportisti jau 15-16 gadu vecumā, kamēr viņi vēl nav nekas. Piemēram, uz Jaunatnes olimpiādi Buenosairesā brauks 12 mani klienti. Ir jāstrādā jau ar viņiem. Amerikā augstskolu sportists naudu pelnīt nedrīkst, bet pēc universitātes beigšanas viņš jau ir praktiski gatavs „Dimanta līgas” līmenim. Paskatieties, kādi tur ir rezultāti augstskolu čempionātā. Pēc augstskolas viņam jau būs līgums ar „Nike” vai „adidas”, turklāt Amerikā šie līgumi ir desmit reizes lielāki nekā Eiropā. ASV menedžeriem ir ļoti vienkārši – viņi uzreiz saņem jau gatavu produktu. Tikmēr mums Eiropā ir jāstrādā ar bērniem.

Kādas vispār ir savstarpējās attiecības vieglatlētikas aģentu lokā?
Manuprāt, aģenti lielā mērā palikuši tie paši. Katrā ziņā viņu skaits īpaši nemainās. Jā, atnāk kādi jaunie, bet pēc gada šīs jaunās sejas vairs jau neredzi. Viņi atnāk ar domu par naudas pelnīšanu un skaistu dzīvi. Bet, lai paņem un izaudzina kādu sportistu no bērnības.

Jaunā seja ir Kadri Kallasa, kura agrāk strādāja pie Jums, bet tagad ir izveidojusi savu biznesu, paņemot līdzi Lauru Ikaunieci-Admidiņu, Madaru Palameiku un Sintu Sprudzāni.
Ja nebūtu manis, viņas vieglatlētikā nebūtu, jo viņa vieglatlētiku nesaprot. Piedod, bet tānu tas ir. Mans draugs palūdza pieņemt darbā savu meitu. Pat nezinu, kāpēc to izdarīju. Jo vēlāk izrādījās, ka esmu paņēmis nepareizo cilvēku. Iepazīstināju viņu ar vieglatlētikas cilvēkiem. Lai pamēģina pati to izdarīt. Viņa rīkojās nesmuki.

Kadri uzskata, ka jūs vienkārši esat dažādu paaudžu cilvēki ar atšķirīgām vērtībām.
Nezinu, tās ir viņas problēmas. Es viņu vairs nepazīstu. Redzēsim, cik klientu viņai būs pēc trim gadiem. Jaunos sportistus vajag piesaistīt katru gadu. Kad mans klients bija [lietuviešu diska metējs Virgīlijs] Alekna, caur viņu ievilku sportā jauno paaudzi. Pateicoties Aleknam, dabūju naudu, kuru ieguldīju jaunajos sportistos. Jo kādudien šie jaunie būs nākamās zvaigznes. Tā darbojas šī sistēma. Man kā bijušajam trenerim tomēr ir arī trenera acs. 2014. gadā Jaunatnes olimpiādē Ķīnā teicu ukraiņiem, ka gribu konkrētus sportistus. Viņu vidū bija arī Jūlija Levčenko, kura pērn izcīnīja sudraba medaļu pasaules čempionātā. Un viņa nav vienīgā labā sportiste no manis izvēlētājām. Ja izdodas trāpīt ar 70% sportistu, tad tas ir labs rādītājs. Ir jājūt un laikus jāizvēlas.

Vai Latvijas sportistiem ir grūti atrast sacensības un sponsorus?
Menedžeri un sacensību organizatori ir kā viena liela ģimene. Vairāki menedžeri vienlaikus ir arī sacensību organizētāji. Tā ir viena ģimene.

Mafija…
Nē, neuzskatu, ka tā ir mafija. Menedžeri ir ļoti dažādi. Vieni šo darbu apvieno ar trenera darbu, bet citi ar sacensību organizēšanu vai darbu vietējā federācijā.

Paraksturojiet vienu konkrētu situāciju – cik grūti bija dabūt uz lielajām komercsacensībām sprinteri Sindiju Bukšu?
Sindija ir ļoti laba un perspektīva meitene. Bet kādam viņa bija jāstumj uz priekšu. „Dimanta līgas” posmā Lozannā vispār sanāca dīvaini. Sākotnēji viņa bija iekļauta 200 metru distances dalībnieču sarakstā, bet pēc tam viņu pārlika uz 100 metriem. Organizators atvainojās, samaksāja naudu, lai tikai viņa noskrien 100 metrus. Protams, „Dimanta līga” vēl nav viņas līmenis, bet viņa ir laba meitene. Kad pērn redzēju, kā viņa skrien sprintu, biju pārsteigts. Viņa kārtīgi nestrādāja ar rokām. PSRS laikos grāmatās rakstīja, ka sprintā vajag ātri kustināt rokas, bet neviens nezināja, ka pati ātrākā kustība ir sitiens. Gluži kā karatē. Jo no roku kustībām ir atkarīga arī kāju darbība. To ieteicu arī Bukšai, par ko viņas trenere [Mārīte Lūse] bija ļoti pateicīga.

Vai Jūs pats sevi uzskatāt par aģentu vai menedžeri?
Nemaz nezinu. Kāda ir atšķirība? Atceros, ka 1991. gadā pirmoreiz ar sportistiem aizbraucu uz sacensībām Seviljā. Bet tur bija saraksts, kurš saņem naudu par biļetēm vai kaut ko citu. Ieraudzīju amatu menedžeris un gāju prasīt, kurš tad tas ir? Tādu terminu tolaik nemaz nezināju. (Smejas)