Misāns jūtas pievīlis sevi un pārējos, Ārents norāda uz hronisku traumu
Foto: Romāns Kokšarovs/f64
Trīssoļlēcējs Elvijs Misāns pēc nekvalificēšanās Eiropas čempionāta finālam sarunā ar medijiem secināja, ka finālam būtu pieticis ar standarta lēcienu 16,50 metru tālumā. Bet kārtslēcējs Mareks Ārents atzina, ka pārvarēt 5,51 metra augstumā novietoto latiņu traucējis hronisks savainojums.
"Nekas nebija... Finālam kā divpadsmitais kvalificējās ar rezultātu 16,41 metrs. Tas ir vienkarši smieklīgi. Bet vēl smieklīgāk ir tas, ka es aizlēcu sliktāk par šo rezultātu. Šobrīd man gribas sevi vienkārši nošaut. Tādēļ es neko vairāk komentēt nevarēšu. Man ir jāaiziet kaut kur pasēdēt un padomāt," saka Elvijs Misāns. "Var jau runāt par to, ka sākumā bija pavējš, bet pēc tam iegriezās pretvējš, kurā nesanāca uzskriet. Taču tie visi ir attaisnojumi. Par spīti pretvējam man vajadzēja aizlēkt vismaz 16,50 metrus, kas man būtu standarta lēciens un ļautu iekļūt finālā. Pievīlu sevi un visus pārējos. Tas ir vienkārši nožēlojami."
"B grupā ieskrējienam pietrūka vietas markai, tādēļ nācās ieskrieties no līkuma, kas bija mazliet neērti. Taču par spīti tam bija jāskrien un jālec. Iekšā noteikti bija. Vēl tagad ir. Pabeidzu trešo lēcienu un nesapratu - kas tikko notika? Ejam turpināt lēkt? Man šobrīd nav sajūtas, ka esmu nostartējis. Man ir sajūta, ka esmu uztaisījis trīs iesildošos lēcienus," piebilst Misāns.
Tikmēr Mareks Ārents norādīja, ka optimālo sniegumu liegusi parādīt maza, hroniska trauma. "Man ir mazliet ieplīsis kājas piestiprinājuma muskulis. It kā tas notika pirms pusotra mēneša un ir apārstēts, taču lielajos mačos ir pārslodze un tad sāk traucēt. Pirmajā mēģinājumā nepārlecu 5,16 metrus, bet tam ar to nebija saistības. Vienkārši vējš mazliet nopūta kārti. Bet otrais mēģinājum un 5,36 metri bija OK. Pie 5,51 augstuma jau sāpēja pie pēdējiem ieskrējiena soļiem, kuros paātrinājums iet līdz 100%."
"Izmantoju 5,60 augstuma kārti, tā nebija ļoti cieta. Likās, ka 5,51 metru varētu izdoties pārvarēt," norāda Ārents. "Par spīti visam biju mērķtiecīgi gatavojies tieši Eiropas čempionātam. Visi mači bija pakārtoti šīm sacensībām. Gatavojos Eiropas čempionātam caur sacensībām, jo nav starpības vai divreiz nedēļā lecu treniņos vai sacensībās. Un, kas gan var būt labāks treniņš par sacensībām?"
Ārentam šosezon labākais rezultāts ir bijis tieši 5,51 metrs, kas nebūt nav augsts rezultāts. "Sliktākā man šī sezona nav, bet nestabilākā gan ir. Pēc 5,51 augtuma es tikai pāris reizes biju licis 5,60 metrus. Parasti tā vietā izvēlos personiskā rekorda augstumu. Ja uzlēkšu 5,60, tas man dos augstāku vietu rangā, taču tas man maz ko izsaka."
Mūsu EČ dalībnieki, kas uzstāda pat ļoti normālus rezultātus, ziemā trenējas vidusskolu sporta zālēs, kur pat pilna izmēra basketbola laukums knapi ietilpst (zinu gan šādus sportistus, gan konkrēto zāli).
Viņi var vazāties pa restorāniem utt. cik grib, taču tā ir Latvijas sporta vaina, ka viduvējiem sportistiem nodrošina tādus apstākļus, taču tā nekādā gadījumā nav pašu sportistu vaina. Citu vienkārši nav.
Saliekot kopā visus faktorus - valsts iespējas, treniņu apstākļus, sportistu spējas utt. arī tiek iegūts (viduvējs) rezultāts. Par to arī sacīju sākumā.
Nav konkurences, bet tas tāpēc, ka jaunajiem censoņiem nav kur iet. Vēl ne tik sen mūsu jauniešu izlases kandidāti trenējās stadionā, kur pat normālu skrejceļu nebija, tikai padomju laikā sastiķētās gumijas plāksnes, kas jau izļurkājušās bija.
Tas viss ir komplekss jautājums.
Biegu beigās, cik populāra pašlaik ir vieglatlētika? Kāds grib kļūt par pasaules līmeņa vieglatlētu? Vieglatlētikā Latvijā trenējas tie, kuriem vecāki, brāļi/māsas jau trenējas, kā arī tie, kuri ir nokavējuši vai nevēlas piedalīties komandu sportos.
Ko no tādas "atlases" var gribēt?
A tev Sanoks Kolhozaa iesaku nedročit kuģa kajītē un Sirmo un Mūzi.Un neēd vairs to lēto gaļu kas ir saindējusies ar cūku trakumsērgu.