Facebook
GoogleRadēviča: "Negribēju mānīt citus un vispirms jau pati sevi"
@agrissuveizda
Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64.
Ineta Radēviča, kuru no bronzas godalgas šķīra tikai viens centimetrs, jau pēc Londonas olimpiskajām spēlēm gribēja beigt karjeru, taču pārdomāja. 2012.gada izskaņā gan Ineta karjerai pielika punktu, un Radēviča nule intervijā "Sporta Avīzei" pastāstīja, ka vienkārši negribēja mānīt ne sevis, ne citus.
"Tas lielais atbalsts, tad vēl Triju Zvaigžņu ordeņa pasniegšana...Tas viss lika man domāt, ka vēl varu. Ne tikai un ne tik daudz sevis dēļ. Tad braucu uz treniņnometnēm, sāku reāli strādāt un sapratu, ka emociju un fantāziju pasaulē dzīvot nevajag. Cilvēku emocionālais atbalsts – tas ir lieliski, tas ļoti daudz dod, un to pat nevar novērtēt, taču man bija vajadzīgi arī fiziskie spēki," teica Ineta Radēviča.
"Kāds mērķis? Ja Riodežaneiro, tad tie ir vēl četri gadi. Vai izvilkšu? Vai nepievilšu tos, kuri man tik ļoti tic un par mani pārdzīvo? Turklāt man jau ir ģimene, aug dēls un vieglatlētika tomēr nav tas sporta veids, kas nes tik lielus ienākumus, lai visa ģimene varētu manis dēļ upurēties. Labi, domāju, atnāks pavasaris, sāksies jaunā sezona, cilvēki atkal uz mani cerēs, bet es taču nevaru viņiem neko solīt. Negribēju nevienu mānīt un vispirms jau negribēju mānīt pati sevi," Radeviča turpināja par lēmumu beigt karjeru.
"Man liekas, ka tagad man ir vēl vairāk dažādu darīšanu, nekā bija iepriekš...Kad sportoju, tad man starp treniņiem
vajadzēja atpūsties, biju kā princese (smejas). Tagad nākušas klāt dažādas ikdienas rūpes, agrāk ikdiena bija
vairāk organizēta, taču tagad neesmu mazāk aizņemta. Sakrājušās dažādas darīšanas, pietiek saimniecisku
lietu – kaut vai dzīvoklis jāsakopj, ar bērnu jādarbojas, uz bērnudārzu jāved un vēl viss kaut kas," Ineta komentēja savu jauno ikdienu.
Radēvičai tika vaicāts, vai viņa nedomā kļūt par treneri: "Tagad man priekšā ir citas rūpes, bet nākotnē... Tas būtu interesanti, kaut gan nezinu, cik laba trenere es varētu būt. No labiem sportistiem reti sanāk labi treneri. Pieredze un sasniegumi ir viens, bet prast iemācīt citiem – tas ir pavisam kas cits. Tā ir liela atbildība – mācīt citus. Labi atceros savu treneru lomu manā dzīvē un karjerā. Pirmām kārtām tā ir bērna vai jaunieša veselība, ko tu vari pabojāt...Man būtu vispirms pašai jāmācās, kā mācīt citus. Man tagad piedāvāja palīdzēt atdzīvināt Latvijas sieviešu sporta savienību, piekritu būt par viceprezidenti. Prezidenti mēs vēl meklējam..."
Pilnu interviju lasiet jaunajā "Sporta Avīzes" numurā.
+4 [+] [-]
[+] [-]
-1 [+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]