Latvijas sporta aizvadītais gads - no mūsu skatupunkta (1. daļa)

Futbols

Edmunds Novickis: Vidējam futbola cilvēkam, manuprāt, futbols (kas, protams, ir plašāks tikai par vīriešu klasisko 11 pret 11 futbolu, taču runāšu par to, uz ko koncentrējos) šogad asociējas ar RFS, kas varbūt ir nedaudz dīvaini, jo galvenā un sirds komanda - vismaz tā būtu jābūt - ir izlase. Taču galvenais spēks, kas šogad lika runāt par Latvijas futbolu, bija RFS. Pateicoties RFS, beidzot sapratām, ka UEFA Eiropas līga ir kaut kas daudz iespaidīgāks nekā Konferences līga, un RFS to nopelnīja ar spīdošu spēli kvalifikācijā, turklāt prieks, ka tas tika izdarīts ar pašmāju meistaru - Jāni Ikaunieku - priekšgalā. Šī bija maģiska vasara, kuras rezultātus varējām baudīt Eiropas līgā, kur RFS uz konkurentu fona krīt ārā tikai budžeta ziņā, bet nebūt ne parādītās spēles ziņā. Jāatzīmē arī, ka RFS dēļ Latvijas futbola lācis nedevās ziemas miegā jau novembra sākumā kā parasti, kad beidzas Virslīga un futbols Latvijā aiziet ilgā pārtraukumā. Šoreiz futbola lācis palika augšā un turpināja ēst saldo medu, un turpinās arī vēl janvārī.

RFS panākuma dēļ varu apgalvot, ka 2024. gads Latvijas futbolā bijis sekmīgs un ar plusa zīmi. Speciāli apskatījos savu 2023. gada nogalē teikto, tur tā situāciju bija drūmāka, bet tagad RFS to bildi padarīja krietni skaistāku.

Savukārt par Latvijas galveno komandu - valstsvienību - jāskatās patiesībai acīs. Latvijas vīriešu izlase finišēja 4. vietā četru komandu konkurencē Nāciju līgas C grupā. Rūgta lieta. Var te attaisnot, ka šo vietu noteica citas spēles neloģisks rezultāts, kad Fēru salas pamanījās uzvarēt Armēnijā un tika mums priekšā. Bet tā ir tikai ņaudēšana - mēs paši pret Armēniju un Ziemeļmaķedoniju četrās spēlēs tā arī punktus neguvām un ieguvām zemāku vietu nekā bijām pirms turnīra prognozējuši.

Tāpat piebildīšu, ka, lai kā man riebtos vārdus salikums "pārbūves process", šoreiz jāatzīst, ka šis patiešām bija pārbūves process. Pēc ilga laika Kazakeviča vadībā izlasē ienāca jauni treneri, un, ja kāds man iepriekš teiktu, ka izlases centra pussargu trio būs Saveļjevs, Zelenkovs un Varslavāns, tad laikam pieliktu pirkstu pie deniņiem. Taču visnotaļ īsā laikā notika tieši tas. Rezultātus tas pagaidām nav nesis, un Nikolato darbam pagaidām nekādus lielos plusus nevaram likt. Bet tomēr tas vēl ir tikai sākums viņa darbam. Tā ka par izlasi ir rūgtums, bet ar vienu acs kaktiņu saskatāms pamats optimismam.

Vēlos arī uzsvērt Virslīgu. Kā saka, pie laba ātri pierod. Mums ir desmit nopietnas komandas, pilnvērtīgs četru apļu turnīrs, visas komandas sāka un pabeidza turnīru, un aicinu to novērtēt. Tādas 100% pārliecības, ka ar to garantēti varam rēķināties arī nākotnē, man nav. Taču šobrīd Latvijas sportā, kad komandu sporta veidos ir nabadzība situācija, Virslīga liek lepoties, turklāt spēj būt finansiāli pašpietiekama, neprasot valsts ieguldījumus.

Šajās dienās plašu rezonansi izpelnījās hokeja U20 izlases uzvara PČ pār Kanādu, par ko man arī ir liels prieks. Aicinu šeit novērtēt arī futbola jauniešu izlašu paveikto, kas, manuprāt, plašākā sabiedrībā nedaudz nepelnīti palikuši ēnā. Latvijas U19 futbola izlase trešo reizi pēc kārtas iekļuva EČ kvalifikācijas Elites kārtā. Tajā piedalās 28 izlases, kas kādam varbūt neliekas nekāds lielais sasniegums. Taču trīsreiz pēc kārtas Elites raundā spēlējušas tikai 15 izlases, un Latvija ir viena no tām. Tādēļ arī Latvijas jauniešu futbols noteikti pelnījis savu vietu saulītē.

Hokejs

Ulvis Brože: 2024. gada galvenais turnīrs Latvijas hokejā bija kvalifikācija Milānas olimpiskajām spēlēm. Lai gan no ierindas negaidīti izkrita bronzas varonis Artūrs Šilovs, gatavs bija Kristers Gudļevskis, aizvedot komandu līdz trīs drošām uzvarām – kopējā vārtu bilance 14:5. Latvija kopš 2002. gada izcīnījusi sešas no septiņām olimpiskajām ceļazīmēm.

Pasaules čempionātā pēc bronzas nācās nolaisties uz zemes jau pirmajā spēlē, jaunpienācēju Poliju rikošetu mačā pieveicot tikai pagarinājumā. Ar četrām uzvarām septiņās spēlēs bija par maz, lai tiktu ceturtdaļfinālā, jo tikai viena uzvara izcīnīta pamatlaikā. Jāsamierinās ar devīto vietu – pirmie aiz strīpas.

Gan U20, gan U18 izlase spēlēja pasaules čempionāta ceturtdaļfinālā. Abas zaudēja topošajiem čempioniem – amerikāņiem un kanādiešiem.

Uvis Balinskis tika pie Stenlija kausa čempiona gredzena. Divu Eiropas spēcīgāko hokeju līgu finālos spēkojās latvieši – Zviedrijā Mārtiņš Dzierkals apspēlēja Rodrigo Ābolu, kļūstot par pirmo Zviedrijas čempionu no Latvijas, Šveicē Rūdolfs Balcers triumfēja pār Ronaldu Ķēniņu. Gudļevskis tika atzīts par Vācijas labāko vārtsargu. Gada beigās šoku sarūpēja Kaspara Daugaviņa lēmums likt punktu hokejista karjerai.

Riteņbraukšana

Toms Markss: Ja 2023. gads Latvijas riteņbraukšanā tika novērtēts kā viens no visu laiku veiksmīgākajiem, tad 2024. gadā uzliktā latiņa augsta līmeņa rezultātu ziņā tika pacelta vēl augstāk. Nebūs melots apgalvot, ka tieši riteņbraucēju starti bija vieni no tiem, ko līdzjutējs visvairāk novērtēja Parīzes olimpiskajās spēlēs.

Šosejas riteņbraukšanā Toms Skujiņš savu spēju līmeni pacēla nebijušos augstumos. Viņš savu piederību Pasaules riteņbraukšanas TOP elitei pierādīja visas sezonas garumā no marta sākuma līdz septembra beigām, par ko liecina atrašanās Pasaules rangā 7. vietā viendienu braucienu vērtējumā. Skujiņš vēl vairāk specializējās klasikām. 4. vieta Pasaules čempionātā ir skaļākais Toma un visas Latvijas panākums. 5. vieta Parīzes olimpiskajās spēlēs, vienatnē cīnoties pret lielvalstu sportistiem, otrā vieta Strade Bianche prestižajā Pasaules tūres viendienā, 10. vieta Flandrijas klasikā vai ceturtā pozīcija Tour de France posmā, ir iespaidīgs panākums, ko būs grūti, bet ne neiespējami atkārtot.

Jāatzīmē arī ilgi gaidītais Emīla Liepiņa goda pjedestāls Pasaules tūres līmenī (3. vieta Katalonijas tūres posmā), kā arī Krista Neilanda septītā vieta “Tour de France”. Maiņa mūsu ilggadējai TOP vīru paaudzei varētu būt meklējama ne ātrāk kā pēc četriem gadiem. Augstākās raudzes Pasaules junioru komandās ir nonākuši un ceļu pretim profesionālajam sportam gatavi lauzt uzreiz četri latvieši. Viens no viņiem – Georgs Tjumins – pat izkarojis vietu “RedBull Bora – hansgrohe” elitārajā junioru komandā. Dāmām izceļama Anastasijas Karbonāri debija olimpiskajās spēlēs, kā arī Danas Rožlapas 12. vieta Eiropas čempionātā solo braucienā. Lielākā baža ir Murjāņu sporta ģimnāzijas neskaidrais stāvoklis. Riteņbraukšanas ir viena no retajām federācijām, kam kvalitatīvi Murjāņi ir vitāli svarīgi jauno čempionu audzināšanā.

MTB riteņbraukšanā mūsu pēdējos gadu vadošajam riteņbraucējam Mārtiņam Blūmam šī bija vēsturiska sezona, jo viņš kļuva par pirmo latvieti, kurš startēja olimpiskajās spēlēs. 17. vieta noteikti priekš debija nav peļams rezultāts, bet distances laikā iespēja pacīnīties par vietu labāko desmitniekā, atstāja nelielu nepadarīta darba sajūtu. Spilgtākie rezultāti šajā gadā tika gūti saīsinātā krosa disciplīnā, kur sezonas priekšpēdējā posmā Blūms izcīnīja ceturto vietu.

Aiz Blūma muguras šobrīd ir liels tukšums, kas liek aktīvāk strādāt tieši ar jauniešu un junioru grupu sportistiem.

BMX riteņbraukšanā iespēju startēt Parīzes Olimpiskajās spēlēs nopelnīja gan pieredzējušais Kristens Krīgers, gan jaunā un talantīgā Veronika Monika Stūriška. Abiem debijas spēles noslēdzās ar nepatīkamiem kritieniem. Tikai 18 gadus vecā Stūriška lielākos panākumus guva sezonas ievadā, kad izcīnīja zelta medaļas pasaules un Eiropas U23 čempionātos. Tieši U23 grupā viņu redzēsim startējam arī nākamgad. Tikmēr ar pamatotām cerībām vīru konkurencē varam raudzīties trenera Edžus Treimaņa trenēto Edgara Langmaņa un Kristera Apela virzienā, Pirmais no abiem dominēja Eiropas kausa sezonā junioru grupā. Savu piederību Pasaules elitei apliecināt centīsies arī Kārlis Pedraudzis un Emīls Mārtiņš Treimanis, kuri šogad priecēja ar atsevišķiem augstiem rezultātiem. Tikmēr BMX frīstailā visu Latviju pārsteidza Ernests Zēbolds, izcīnīdams 8. vietu Parīzes Olimpiskajās spēlēs. Kurzemnieks ir gatavs spert nākamo soli, kas iekļūšanu finālā padarītu reālu arī Pasaules čempionātā.

Handbols

Anatolijs Kreipāns: Kopumā ir vieta optimismam. Vīriešu izlase parādīja acīmredzamu progresu spēlēs pret spēcīgajām Spāniju un Serbiju. Mums ir gados jauna izlase, un prieks, ka arvien vairāk jauno izvēlas doties uz ārzemēm un tur cīnīties par karjeras attīstību. Mačā pret Spāniju mums vienubrīd laukumā bija pieci juniori! Jā, var dažādi skatīties uz situāciju un vaicāt, kāpēc tad tā, un te ir dažādas atbildes, bet kopumā - jābūt pacietīgiem, izlases izaugsme turpinās.

Jācer, ka jaunie spēlētāji turpinās braukt uz ārzemēm un meklēt sev iespējas. Latvijā šīs iespējas ir ierobežotas visiem labi zināmu iemeslu dēļ. Par vienīgo profesionālā režīmā strādājošu handbola komandu Latvijā varam saukt MSĢ, taču, kad skola tiek pabeigta, spēlētājiem vajag nākamās iespējas. Mums aug jauna talantīga paaudze sporta veidā, kam ir senas tradīcijas, taču trūkst izaugsmes iespēju un iekšējās konkurences. Vietējā čempionātā to grūti atrast. Lieliski, ka ir Baltijas līga, tā ir pateicīga skola.

Dobeles "Tenax" šogad uzvarēja Baltijas līgā. Dažreiz pat brīnos, kā viņi ar savu treniņu režīmu un noslogotību var tik labi spēlēt Baltijas līgā un Eirokausos, kur tikai sīvā cīņā zaudēja profesionālai bosniešu komandai.

Par vietējo čempionātu ir bažas, jā. Nesaprotu, kā var cerēt uz izaugsmi, aizvadot tik mazu spēļu skaitu, turklāt sākumā jau vēl pastāvēja plāni vispār aizvadīt tikai divu apļu turnīru. Desmit spēles sezonā - tas bija man nesaprotams plāns. Žēl arī, ka šīs spēles šobrīd var redzēt tikai "YouTube" tiešraidēs, nevis plašākai auditorijai, samazinās sabiedrības uzmanība, taču spēles jau ir interesantas, tajās ir laba gaisotne, līdzjutēji tribīnēs. Nav tā, ka čaļi vienkārši atbrauc un kaut ko uzspēlē ķeksīša pēc, spēles ir ar savu vērtību.

Par sieviešu izlasei neko jaunu nevaru pateikt - labi, ka piedalās Baltijas kausa izcīņā. Šajos mačos redzam, cik daudz atpaliekam. Nu nevar sportā līdzvērtīgi sacensties, ja trenējies divreiz mazāk nekā pretinieki. Pilnīgi visiem nevajag kļūt par profesionāliem spēlētājiem, bet, ja tomēr vēlamies kādu rezultātu, tad uz kaut ko ir jātiecas.

Volejbols

Jānis Celmiņš: Latvijas klasiskajam volejbolam gads bijis ne tik košs, cik zīmīgs. Abas lielās izlases spērušas platus soļus pretī Eiropas čempionāta finālturnīriem. Ja nenotiks lieli brīnumi, tad abas sasniegs mērķi un spēlēs kontinenta čempionāta finālturnīros jau 2026. gadā. Jā, jā… abas, taču astēm būs jākāpj pāri jau 2025. gadā.

Par 2024. gada Latvijas lielāko starptautisko sasniegumu klasiskajā volejbolā uzskatāma U20 jauniešu izlases dalība Eiropas čempionāta finālturnīrā. Mārča Obrumaņa vadītie puiši astoņu komandu konkurencē prata izcīnīt divas uzvaras, ierindojoties septītajā vietā. Pēdējos gados jauniešu izlasēm finālturnīros sanācis uzspēlēt reti.

Klubu volejbolā kungiem čempionāts ir aizraujošs, taču reizē pieticīgs. Aizvadītajā gadā startējušajā Baltijas līgas sezonā vairs tikai septiņas komandas. Vietējā mērogā “Jēkabpils Lūšu” un “Robežsardze/Rīga” savstarpējo rēķinu kārtošana aizvadītajā gadā bijusi interesanta, kas sola jautrību arī 2025. gada pavasarī – cīņā par Latvijas čempionāta zeltu. Abām līdervienībām līdzi turēt mēģina arī daugavpilieši, kuri ir spējīgi pārsteigt. Dāmu klubu volejbolā tikmēr iezīmējas RSU/MSĢ dominance. 2024. gadā komanda izcīnīja visu iespējamo - Baltijas līgas čempionu titulu, Latvijas čempionu titulu, Latvijas Superkausu un decembrī arī Latvijas kausu.

Biatlons

Rolands Eliņš: No vienas puses, Latvijas Biatlona federācija gada sākumā aicināja līdzjutējus ziedot, lai izlase varētu doties uz PK posmiem Ziemeļamerikā, un tas nekādā gadījumā nebija aicinājums, kas radies no pārāk labas dzīves. No otras puses, gan Andrejs Rastorgujevs, gan Baiba Bendika šogad parūpējās par Latvijas attiecīgi vīriešu un sieviešu biatlona visu laiku labākajiem rezultātiem pasaules čempionātā (Rastorgujevam sudrabs masu startā, Bendikai 5. vieta sprintā).

Vai tas nozīmē, ka Latvijas biatlons 2024. gadā sasniedza savu zenītu? Tas droši vien būtu pārāk skaļi teikts. Rastorgujevs un Bendika joprojām ir vienīgie, kuri regulāri piedalās cīņā par PK punktiem ("Top40"), taču pozitīvas iezīmes saskatāmas sieviešu izlasē, kur uz dalību PK līmenī piesakās jaunās biatlonistes Volfa un Bleidele un vairojas iekšējā konkurence, un gads tiek pabeigts ar neierastu situāciju - Latvijas augstāko vietu PK sieviešu kopvērtējumā ieņem nevis Bendika, bet Sanita Buliņa.

Skaidrs, ka pirmsolimpiskajā gadā, kad tiek dalītas OS kvotas, konkurence būs lielāka, taču pagaidām viss liecina, ka cerēt uz pilnu sastāvu Milānā gan vīriešiem, gan sievietēm, ir visnotaļ reāli. Un tas nav maz - nemaz ne tik seni ir laiki, kad stafetes komanda nokomplektēšana PK līmenim bija ikdienas problēma.

Vieglatlētika

Rolands Eliņš: Par sporta karalienes smagajiem apstākļiem un drūmo nākotni Latvijas sporta finanšu piramīdā runāts jau daudz, tāpēc ar to nevienu vairs nepārsteigsi. Savukārt divos sportiski galvenajos pasākumos - olimpiskajās spēlēs un Eiropas čempionātā - neviens Latvijas sportists labāko sešiniekā savā disciplīnā neiekļuva.

Taču tikpat patiess ir fakts, ka trīs sportisti sasniedza Eiropas čempionāta "Top8" - Patriks Gailums, Anete Sietiņa un Līna Mūze-Sirmā. Savukārt olimpiskajās spēlēs par pozitīvām emocijām parūpējās Valters Kreišs, tiekot kārstlēkšanas finālā, un Gunta Vaičule, kura palika nieka tiesu ārpus pusfināla prestižajā 400m distancē. Šie rezultāti nav tādi, kas acumirklī uzkurinās vietējo vieglatlētikas uguntiņu, taču lielajā globālajā konkurencē noteikti ir izceļami. Jo šobrīd no Latvijas vieglatlētiem prasīt medaļas sezonas lielākajās sacensībās ir... gluži vienkārši neloģiski.

Varbūt kāds bija gaidījis daudz ātrāku ielaušanos pieaugušo konkurencē Agates Caunes izpildījumā. Viņa ieguva Latvijas gada sportistes titulu iepriekšējā gadā un debitēja olimpiskajās spēlēs ar 33. vietu 5000m distancē, kur viņa bija otra jaunākā dalībniece. Savu gada sportistes titulu Caune 2024. gadā neaizstāvēja, taču visas galvenās lietas sportā viņai joprojām ir tikai priekšā, turklāt iespaidu uz šo sezonu atstāja arī ilgā atgūšanās no iepriekšējās traumas.