"French Open" 3.diena: Nevajag lietu

Otrdienas rīts pārsteidza ar pelēkām debesīm un peļķēm uz ielas. Nedomāju, ka kādu šis fakts darīja priecīgu, arī mani, kuram bija jāatstāj iepriekš iepazītā viesnīca. Lietus dēļ uz kortiem īsti steigties nevajadzēja, tamdēļ pēdējais gājiens cauri Buloņas mežam bija pietiekami mierīgs. Biju samierinājies, ka šajā rajonā viesnīcu vairs neatrast.

Jau iepriekš zināju, ka pie kortiem uz dienu ir iespējams atstāt rokas bagāžas izmēra somas vai citus aksesuārus (piemēram, motobraucēju ķiveres). Cena – 4 eiro, bet, ieraugot, ka man ir mediju karte, no maksas tieku atbrīvots. Dodoties iekšā kompleksā cilvēku šķiet ļoti maz, toties tunelis zem centrālā korta ir pārpildīts. Netrūkst gan arī tādu, kuri stingri ieņēmuši savu vietu tribīnēs un sēž zem lietusmētelīša vai lietussarga.

Treniņu plāna sarakstā Gulbja uzvārdu nemanu, tomēr ir skaidrs, ka šodien nekas pēc plāna nenotiks. Organizatori diezgan ilgi vilcinās ar spēļu pārcelšanu, līdz tomēr nāk oficiāls paziņojums, ka mači nesāksies ātrāk par 13:15 pēc vietējā laika. Neilgi pirms diviem korti tiek atsegti un skatītāji beidzot ir sagaidījuši tenisu.

Sākumā domāju paskatīties spēli centrālajā kortā starp mājinieci Bartoli un baltkrievieti Govorcovu, tomēr pelēkais laiks vai citi apstākļi dzen virsū tādu lūzienu. Negribas citu priekšā tribīnē klanīties, tāpēc nolemju sekot latvieša Elvja aicinājumam apskatīt kādu dubultspēli. Elvis ir vecā tenisa piekritējs un šoreiz viņš klātienē nolēmis apskatīt amerikāņa Radživa Rama spēli. Pēc pirmā seta, kurā Rams ar čehu Dluhiju uzvar, dodamies prom – nākamos divus setus viņi zaudē.

Tālāk notiek apgaita vēl pa vairākiem kortiem, taču īsti intrigas pilnu spēli neatrodu. Trešajā kortā, kur pie uzvaras 1.kārtā tika Ernests, negaidīti plosās amerikānis Džeks Soks – trīs setos sakaujot spāni Garsiju Lopesu. Amerikāņu panākumi šogad Francijā vismaz man ir pārsteigums. Pēc brīža atkal sāk līt, kas liek pārtraukt spēles, taču skatītājiem uz lielajiem monitoriem tiek piedāvāts apskatī „French Open” vēsturiskos momentus. Noskatos 1992.gada dāmu fināla epizodes starp Moniku Selešu un Štefiju Grāfu. Dramatiskā trillerī tolaik vēl Dienvidslāviju pārstāvošā Seleša uzvarēja ar 6:2, 3:6, 10:8, izcīnot savu trešo „French Open” titulu pēc kārtas. Jāpiezīmē, ka šajā brīdī viņai bija tikai 18. Grūti iedomāties, ka tagad kādai tenisistei 18 gados būtu iespēja jau lepoties ar trīs „French Open” tituliem.

Laiks velkas lēnām, arī mediju zonā rosības nav – mači nav beigušies, intervijas nevar veikt. Centrālajā kortā joprojām uzvarētāju nevar izšķirt Bartoli un Govorcova, taču tām tribīnēm netuvojos, jo jau atkal nāk virsū žāvas. Francijas publika skaļi uzgavilē no septītā korta, kur viņu jaunais spēlētājs Lukass Puils ticis pie uzvaras. Uzreiz atminos, ka pēc šīs spēles 7.kortā bija jādodas Gulbja nākamajam pretiniekam Monfīsam, kurš duetā ar tautieti Žoselinu Ouanu piedalās arī dubultspēļu sacensībās.

Francūži septīto kortu atstāj nelabprāt, taču izkarot vietu tajā izdodas. Mājiniekiem pretiniekos stājas dubultspēļu speciālisti rumānis Mergea un vācietis Markss. Jau no pirmās epizodes var redzēt, ka viņiem ir lielāka vēlme uzvarēt, bet Monfīsam pat nesanāk publikas izklaidēšana. Kad Markss un Mergea tiek pie breika, daļa publikas atstāj kortu, bet tie, kas ieņēmuši vietas augšējā rindā (arī es), vēro blakus kortā esošo treniņu (vispirms dāmas Kuzņecovu un Flipkensu, pēc tam spāni Robredo, pret kuru Ernestam var iznākt uzspēlēt tepat Parīzē). Maču Monfīss un Ouana zaudē divos setos, bet noskumuši nav.

Mana dienas lielākā intriga, protams, ir nākamās dienas spēļu plāns, taču lietus un spēļu iekavēšanās dēļ tas netiek publicēts. Kolēģa Valda Bērziņa ieteikto dienas spēļu vidū atceros maču starp ranga līderi Džokoviču un beļģi Gofānu, tāpēc uz kādu brīdi nolemju piesēst centrālajā kortā, jo beidzot to atstājušas dāmas. Likumsakarīgi, ka arī miegs bija pazudis. Tribīnes pirmā seta laikā pat vairāk atbalstīja beļģi. Ja par faniem, tad tieši beļģi šobrīd izskatās skaļākie (atskaitot mājinieku pūli) un pamanāmākie. Redzama ir arī oranžā Nīderlandes armija, kamēr pārējie pietiekami nemanāmi.

Gofāna atbalstītājiem ir pamats būt apmierinātiem – pirmajā setā viņš rāda tiešām augstvērtīgu sniegumu un varbūt pat ir pelnījis uzvarēt. Visu gan izšķir viena neveiksmīga dubultkļūda taibreikā, kad patraucē kāds izsauciens trībīnē – 6:7(5). Arī Džokovičam pirmajā setā tika veltīts kāds sauklis – „Novak, will you marry me”. Šoreiz vīrieša balsī. Novaks tikai pasmaidīja...

Pēc pirmā seta vēlreiz dodos pajautāt par trešdienas spēļu plānu, taču vēlreiz saņemu atbildi jagaida. Diemžēl tam laika man nav, jo laicīgi jādodas uz viesnīcu. Lai arī Parīzē esmu trešo reizi, līdz šim ne reizi nebiju izmēģinājis metro pakalpojumus. Šoreiz bez tiem nevarēja – nepilnas stundas braucienā ar pārsēšanos un izmaksām 1.70 eiro apmērā tiku nosacītā Parīzes nomalē. Reģistratūrā beidzot izdodas dzirdēt sakarīgu angļu valodu – sieviete smaidot nosaka – ne jau es vienīgais tāds, kurš maina viesnīcas teju ik dienas. Tā tas notiekot ik gadu. Šī viesnīca man tikai uz šo nakti, bet nākamā atkal citā Parīzes pusē. Šādas kļūdas nākamās reizes nedrīkst pieļaut.

Šī diena aususi ar patīkamu sauli – tā patiešām ir vajadzīga, lai bez aizķeršanās savu otro spēli šī gada turnīrā varētu aizvadīt Ernests Gulbis. Kā zināms, cīņu pret francūzi Gaelu Monfīsu latvietis aizvadīs centrālajā kortā un tā plānota kā trešā pēc kārtas. Iekšējā sajūta teic, ka jābūt labi un publika gan klātienē, gan pie TV ekrāniem Latvijā izbaudīs šo maču.