Ernests Gulbis: "Būt pirmajā divdesmitniekā mani neinteresē vispār"

Viena no lietām, par kurām pēdējā laikā visi runā, ir, ka pēc Stena Vavrinkas uzvaras “Australian Open” un “Big Four” negaidītajiem zaudējumiem balss tonis ģērbtuvē ir mainījies. Ko Tu par to domā?
Kuri ir visi?

Tomašs Berdihs, Huans Martins del Potro...
Visi no “Top 15”, pieņemsim. Nedomāju, ka pasaules 85. rakete tic, ka viņš var uzvarēt. Ticēt ir jauki, taču vārdus nepieciešams pamatot ar darbiem. Berdihs tā var teikt, jo viņš ir pārspējis tos puišus. Kad tie ir tikai vārdi, labi, es varu teikt jebko, ko vēlos.

Vai tu tici?
Ja neticētu, ka varu būt pirmā rakete vai “Top 5”, es pārstātu spēlēt. Būt pirmajā divdesmitniekā mani neinteresē vispār. Mana ticība kļūst stiprāka un stiprāka, pateicoties manai stabilitātei un manai spēlei. Tas nav par nevienu citu. Nespēju uztraukties mazāk, ja vadošie puiši spēlē labi vai spēlē slikti. Tas mani neietekmē vispār. Tas nemaina manu garastāvokli augšā vai lejā par vienu milimetru.

Iepriekšējo reizi, kad sarunājāmies Romā, lasīji Haruki Murakami. Ko Ernests Gulbis lasa pašlaik?
Pēdējā laikā daudz lasu modernā krievu rakstnieka Viktora Peļevina darbus. Dažas no viņa grāmatām ir pārtulkotas, iespējams, 38 valodās.

Tu lasi viņu krieviski, vai ne?
Es lasu viņu krieviski. Oriģinālvalodā. Tas ir tiešām īpaši lasīt oriģinālvalodā. Pieņemu, ja lasi Murakami japāņu valodā, tas ir pavisam cits stāsts. Tādējādi, Peļevins man ir viens no pirmajām izvēlēm. Starplaikā lasu krievu klasiku. Izlasīju vieglu Dostojevska grāmatu.

Dostojevskim ir “vieglas” grāmatas?
“Spēlmanis.” Salīdzinot ar viņa pārējiem darbiem, tas ir viegli. Viņš sarakstīja šo grāmatu nedēļas laikā, jo bija tukšā un viņam bija jāraksta ātri. Un grāmata guva panākumus.

Vai esi grāmatu puisis vai e-lasītājs?
Izvēlos reālas, fiziskas grāmatas. Tādā ceļojumā kā pašreiz vedu līdzi četras vai piecas grāmatas. Man tas patīk. Nekad nesaki nekad, taču negatavojos pāriet uz e-grāmatām, jo manā izpratnē tām ir pilnīgi cita enerģētiskā vērtība. Kad vārds ir drukāts, tas nes līdzi citu enerģiju un citu domu. Nekad nevarētu lasīt garus rakstus internetā. Dodu priekšroku izlasīt tos laikrakstā. Esmu vecās skolas pārstāvis.

Vai seko līdzi citiem sporta veidiem, izņemot tenisu?
Agrāk sekoju NBA, taču man nav nojausmas, kas notiek izslēgšanas spēlēs. Tiesa, man patīk basketbols.

Kuru no popkultūras fenomeniem tu nesaproti?
Neizprotu vairumu popkultūras fenomenu. Nav tikai viens. Vienkārši nesaprotu, kā cilvēki var klausīties, skatīties un darīt to, ko viņi dažreiz dara.

Vai tu neizproti to, jo dažas lietas patīk gandrīz visiem?
Parasti cenšos izvairīties no lietām, kuras patīk vairumam cilvēku. Tas ir kritērijs, kurš mani parasti uztrauc. Ja pārāk daudziem cilvēkiem tas patīk, sāku uztraukties, vai tas tiešām ir labs. Jo tiešām labas lietas – tās prasa nedaudz piepūles skatīties vai lasīt. Ar mūziku ir nedaudz savādāk: dažreiz tu vari vienkārši klausīties mūziku, kas atpūtina tavu prātu un tu nevari visu laiku klausīties kaut ko dziļu, piemēram, klasisko mūziku. Tu nevaru visu laiku klausīties smagu mūziku. Taču popkultūra kopumā ir dažreiz...dīvaina.

Visas runas par klasisko grāmatu un mākslas novērtēšanu. Vai tu domā, ka esi sena dvēsele?
Esmu par labāko no abām pasaulēm. Sekoju līdzi arī jaunajām lietām. Man patīk modernā māksla. Patīk, kad mākslinieki mani pārsteidz. Man patīk, kad grāmata mani pārsteidz. Patīk, kad mūzika mani pārsteidz. Piemēram, ja runājam par repa mūziku, man tiešām iepatikās Kanjes Vesta jaunais kompaktdisks, jo tas mani pārsteidza. Tas ir tas, ko saprotu ar mākslinieka būtību. Radīt kaut ko jaunu.

Vai runā ar pārējiem tenisistiem par to. Piemēram, ja aizej uz muzeju un ieraugi kaut ko interesantu, ar kuru tu varētu par to parunāt?
Vēlreiz, neuzskatu sevi par tiešām augsta līmeņa lietpratēju. Manas zināšanas nav pietiekami plašas, lai nopietni analizētu mākslu. Esmu labs skolnieks, esmu labs klausītājs. Tādējādi, ja kāds var man pastāstīt, man patīk tajā ieklausīties. Varu vienkārši to apbrīnot. Un, ja es to apbrīnoju, es apbrīnoju to sajūtu vai emociju līmeni, kuru nevar aprakstīt vārdos. Tāpēc saruna varētu būt īsāka par pusminūti (smejas).

Kurš mākslas darbs uz tevi pēdējā laikā atstājis iespaidu?
Pēdējā laikā tā ir bijusi mūzika. Biju ļoti neapmierināts, jo Vīnē saslimu pirms brauciena uz Madridi un manā rīcībā bija divas lieliskas biļetes uz operu. Viena bija uz “Nabucco” un Plāsido Domingo. Man nācās to palaist garām, jo vajadzēja apmeklēt ārstu. Pēdējā laikā man patīk klasiskā minimālistu mūzika. Piemēram, Filips Glāss, Pjērs Bulē, Irmins Šmits. Šmits sarakstīja daudz labas mūzikas filmām. Piemēram, Vima Vendersa filmai “Palermo Shooting” ir lielisks skaņu celiņš. Tāda mūzika mani kulturāli iespaido. Nav viegli to klausīties.

Ar kuru cilvēku tu vēlētos uzņemt selfiju?
Selfiju? Labāk sauksim to ierastā vārdā: fotogrāfija.

Karstās ziņas: Ernests Gulbis nevar piespiesties pateikt vārdu “selfijs”.
Fotogrāfijai nav vērtības manās acīs, ja nepazīstu cilvēku. Kuru es vēlētos iepazīt? Tādu cilvēku ir daudz.

Ar kuru cilvēku tu gribētu kopā pavadīt 15 minūtes?
Piecpadsmit minūtes ir par maz. Man vajadzētu pāris dienas. Labprāt sāktu ar Albertu Einšteinu.

Par ko tu gribētu runāt ar Einšteinu? Relativitātes teoriju? Par matu veidiem?
Nekas nenāk prātā. Labākais laiks dzīvē vienmēr ir tas, kuru tu neplāno. Tu nevari pateikt, “Labi, apsēdīsimies un filozofiski parunāsim.” Tā vienkārši notiek. Ar gudriem vai intelektuāliem cilvēkiem tā notiek biežāk. Tam ir nepieciešams laiks. Tev nevar būt tam noteikts laika rāmis. Tev jāiepazīst cilvēks. Nedomāju, ka tādiem cilvēkiem pietiek laika, lai to pavadītu ar dumju sportistu (smejas).

Vai tiešām domā, ka esi dumjš sportists?
Cerams, ka nē! Taču man jāsamazina gaidas.

Izmantotie resursi:
‘Old-school’ Ernests Gulbis on...