Melnās slejas hronists un karogs

Kaut gan novērots, ka reizi četros gados pirms vēlēšanām ekonomiskā situācija Latvijā parasti mēdz strauji uzlaboties, nav noslēpums, ka valstij šobrīd klājas slābani, un vēl jo slābanāk - tās sporta karalienes pāžiem el-vē-es veidolā. Naudiņas pietrūka pat aizvest visus uz balli Barselonā - labākais, ko varēja piedāvāt vairumam: pēc tam atpirkt iegūtās vietas, ja nu tās izrādītos gana simpātiskas. Tas viss hronistu vakar vakarā uzreiz vedināja domāt, ka Latvijas karoga trūkumam ir vienkāršs izskaidrojums - tādu luksusa preci el-vē-es gluži vienkārši nevar atļauties. Izrādās, ka nekā tamlīdzīga! Karogs pat bija sagatavots, taču ar nodomu... atstāts viesnīcā, nevis paņemts uz stadionu.

Kaut gan Melnās slejas hronists ir neapstrīdami apķērīgs un vieds kungs, viņš labi saprot visus, kas iepriekšējo teikumu pārlasīja divreiz. Jo arī hronists šito pārprasīja, uz mirkli apšaubot savu asu caurlaidību. "Vienmēr, kad es paņemu karogu uz stadionu, nekas prātīgs tur nesanāk! Tāpēc labāk atstāju viesnīcā," kasīdams pakausi, misēkli paskaidroja el-vē-es priekšnieks G.Z. Bijusi gan doma varbūt tomēr paķert uz stadionu vakarpusē, taču pa dienu patrāpījies varen sātīgs pasēdējiens/uzēdiens kopā ar draugiem no Itālijas, un tā nu plāns atgriezties numuriņā izpalicis.

Tāda lieta kā māņticība hronistam nav sveša - viņš allaž sēž iepretīm galda stūrim, lai vēl kādu laiku nebūtu jāprecas, pa naktīm guļ tikai uz vēdera, lai dieva dēļ no rīta no gultas nejauši neizkāptu ar nepareizo kāju, nekad nedzer vairāk par 12 aliem (jo nākamais ir 13.) un tukšās pudeles - vienmēr turpat pie galda saplēš (uz laimi!), taču G.Z. māņticībā līdz galam iebraukt tomēr nespēj. Kāda jēga čemodānā pakot un no Latvijas uz Spāniju vest karogu, ja pēc tam ņemt to uz stadionu ticība vienalga neatļauj? Ja nu vienīgi el-vē-es šefam pašam patīk pa vakariem veikt savus goda apļus - teiksim, pa vannasistabu. Jo citādi no līdzpaņemtās svētās drānas nekāda labuma.

Hronists, protams, pilnībā uzticas el-vē-es prāta dziļumam un spējām kontrolēt Likteni, taču viņam pašam nagi droši vien būtu niezējuši tomēr mēģināt to ievilināt kādās lamatās. Teiksim, paņemt karogu līdzi, taču uzticēt to glabāšanā kādam citam - kaut vai stadiona sargam vai kādam no trim klātesošajiem pašmāju ražojuma spalvas meistariem. Labi, ja nu tomēr nav paņēmies - jūtot, ka mūsu meitene lec pēc zelta, pieiet un sarunāt ar tribīnēs sēdošajiem Latvijas faniem (tādi tur bija), lai tie cerētā iznākuma gadījumā būtu gatavībā aizlienēt savu karogu. Vēl viens nenormāli viltīgs variants - jau sacensību laikā saņemties un aizbraukt uz viesnīcu pēc svarīgā atribūta. Tiesa - līdz viesnīcai no stadiona ceļojams pamatīgs gaisa gabals, vismaz 10 minūšu brauciens, un G.Z. iedalītā mašīna, iespējams, nav tik ērta.

Tā vai citādi, G.Z. vakar nolēma nerotaļāties ar Visuvareno, un stingri turēja mugurkaulu - nekāda karoga! I.R. gan bija saskumusi, jo veikt goda apli ar Latvijas karogu rokās bijis viņas sapnis, taču - arī treniņjaka noderēja kā aizvietotājs. Tikmēr pārējā sporta pasaule jau saausījusies, skatoties uz latviešu piemēru. Jo skaidrs, ka ir bīstami, piemēram, pirms sporta spēļu finālsēriju beigām izgatavot tādas lietas kā čempionu krekliņi vai cepurītes. Arī šampanieti iepriekš iegādāties nav ieteicams. Un, ja laukumā vai skrejceļā ieklīdis melns kaķis - drošāk tos mačus atcelt. Nu, vai vismaz pirms tam tur saplēst kādu šķīvi. Līdzsvaram.

P. S. Ja kāds saskata līdzību ar sevi, lai vaino pats sevi.