Vienreiz tas beigsies letāli

Runa ir par "Arkādijas" mākslīgo laukumu Pārdaugavā. Satraukums ir par to, ka gar laukuma malām ir betona "līnijas", "drenāžas" - sauciet tās, kā gribat, uz kurām krītot, neviens vien jau dabūjis traumu. "Tas ir līdz brīdim, kad tas beigsies letāli," šādu viedokli man telefona sarunā bažīgi pauda Jura Docenko futbola skolas "Alberts" vārtsargu treneris Oskars Matisons. "Cīņas karstumā iznākums var būt ļoti bēdīgs. Zinu, ka puikas ir pamatīgi sasituši elkoņus. Manuprāt, laukuma attālumam (no jebkādiem priekšmetiem - aut.) būtu jābūt vismaz diviem metriem. Respektīvi, pilnam cilvēka augumam. Jāņem tomēr vērā, ka futbolā notiek divcīņas. Tā daļa laukuma malā, kur ir betona drenāžas, kas nemaz nekalpo kā drenāžas, būtu jāpārtaisa. Kaut vai ielikt vietā tās pašas gumijas, kas tur jau ir, bet lai nav betons. Ja godīgi, mūsu klubā uz tām betona malām skatās ar šausmām. Nudien negribētu, ka kādam tas beigtos letāli, bet vēl kādam tamdēļ būtu jāsēž cietumā..."

Pēc šī zvana braucu uz "Arkādijas" laukumu nomērīt, cik tad īsti tuvu ir šīs betona "līnijas" laukuma vārtu un sānu līnijām. Mēriju tās malas, kas atrodas tuvāk sporta kompleksa "Arkādija" ēkai un arī Uzvaras parka piemineklim. No vārtu līnijas šie betona gabali bija tikai viena metra attālumā, bet no sānu līnijas - viena metra un 48 centimetru attālumā. Tas tiešām ir tuvu.

Futbola ļaudis nudien nav tie, kuri būtu pīkstētāji vai īdētāji par traumām, jo zilumi un sasitumi futbolā ir ikdiena. Taču šoreiz trenera Matisona bažas, manuprāt, ir pamatotas, jo betona priekšmetu atrašanās tik tuvu futbola laukumam tik lielā apjomā nudien ir bīstama sportistu veselībai, un, kas zina, arī dzīvībai. Ja būsim atklāti, pirms pāris nedēļām arī pats šīs betona "līnijas" neveiksmīgi izbaudīju uz savas ādas, tāpēc man Matisona stāstītais par puišu sasistajiem elkoņiem izklausījās vairāk nekā pazīstami. Pārbaudes spēlē pēc divcīņas ar aizsargu abi kritām un piezemējāmies tieši uz pieminētā betona. Nezinu, kā pretiniekam - neesmu viņu saticis, taču pašam tas beidzās ar nobrāztām un asiņainām rokām, kā arī pamatīgi zilu plaukstu, kas dzija visu nākamo nedēļu.

Futbolā cīņas karstumā ne vienmēr ir iespējams kontrolēt to, kur un kā tieši tu piezemēsies, ļoti bieži noteiktās laukuma robežas ir par šauru. Tāpēc nav mazsvarīgi tas, kas atrodas tiešā laukuma tuvumā. Turklāt, ja runājam par "Arkādijas" mākslīgo laukumu, tajā ir visai viegli iedzīvoties savainojumā arī tāpēc, ka arī sēta aiz vārtiem atrodas tuvu - tikai nedaudz vairāk par trijiem metriem. Skrienot lielā ātrumā ar vai pēc bumbas pie pašas vārtu līnijas un reizē vēl cīnoties ar pretinieku, sētā ieskriet nav nekāda lielā māksla. Ticiet man, šī sadursme nav no patīkamākajām... Domāju, ka tie, kuri paši spēlē futbolu, lieliski zina, ka trīs metri nav nekāds dižais bremzēšanas ceļš. Īpaši tad, ja esi cīņas karstumā par bumbu, pozīciju, un vārti arī ir tik tuvu... Turklāt, ja runājam par sētu, arī zem tās ir virkne betona plākšņu, ar kurām saduroties, arī var iedzīvoties pamatīgā savainojumā.

Manuprāt, "Arkādijas" laukuma apsaimniekotājiem vajadzētu stingri ieklausīties Matisona bažās un droši vien ar steigu aizvākt vai "apsegt" laukumam tik tuvu esošos betona priekšmetus, jo šajā laukumā ikdienā trenējas un spēlē tik daudz futbola cienītāju, kuru pulkā ir arī daudz bērnu un jauniešu. Mēs taču negribam, lai kāds, zaudējot līdzsvaru, ar galvu ietriektos betonā, un kājās tā arī vairs nekad nepieceltos...