Ko Ivanovs pazaudējis (meklē?) Baku?

Centos uzzināt arī Ivanova viedokli, bet pagaidām nesekmīgi. Neslēpšu, ka šāds Denisa lēmums man bija pārsteigums. Lai izprastu, jāmēģina iejusties viņa ādā, cik jau nu tas ir iespējams.

Ivanovs ir laba līmeņa aizsargs, bet tas jau ir no sērijas - ar ko mēs salīdzinām? Ja par fonu ņemsim Latvijā izaugušos spēlētājus viņa vecumā - 27 gados - būtu grūti nosaukt vēl kādu meistarīgāku centra aizsargu. Par to liecināja arī karjeras līkne - pirms diviem gadiem lēciens no Latvijas virslīgas uz DĀR čempionātu, vēl pēc gada - Turcija superlīga, kas jau ir pavisam solīds līmenis. Spēlēšana Turcijā, protams, negarantē, ka nākamais solis būs spēlēšana vēl augstākā līmenī. Tikpat labi līkne var iet atkal uz leju, bet tiem, kam ir labs potenciāls un apetīte, nudien var spīdēt arī kaut kas vairāk par Turcijas futbolu. Ivanovam laikam tomēr nē. Vismaz šobrīd tā šķiet. Katrā ziņā izšķiršanās par labu Azerbaidžānai, manuprāt, neuzlabo Ivanova izredzes tikt karjerā augstāk, nekā viņš jau ir bijis, esot Turcijā.

Pieļauju, ka arī Deniss nebija domājis, ka karjera ievirzīsies tādā gultnē. Neba viņš pirms diviem gadiem pieņēma visnotaļ lielo izaicinājumu doties uz tālo un svešo DĀR, lai divus gadus vēlāk spēlētu Azerbaidžānā. Ar to negrasos noniecināt šās valsts čempionātu, taču Azerbaidžānas premjerlīga tomēr nav tas pats, kas Turcijas superlīga. Prestiža ziņā noteikti ne.

Kad Deniss nonāca “Sivasspor” komandā, viņa uzdevums bija nostiprināties pamatsastāvā. Citādi cerēt uz tālāku izaugsmi būtu grūti. Sākums nebija peļams - pirmajā aplī Deniss regulāri spēlēja pamatsastāvā, taču turpinājums vairs nebija rozēm kaisīts. Droši vien skādēja trauma. Pēc treneru maiņas Ivanovam neizdevās iegūt uzticību, un viņš palika rezervē. Kāpēc? Atbildi vislabāk zinās pats Deniss. Versijas var būt dažādas. Iespējams, tas tomēr nebija viņa līmenis, varbūt viņš sev latiņu bija pacēlis augstāk, nekā spēja noturēt, bet varbūt gluži vienkārši nepatrāpījās “īstais” treneris.

Bet varbūt tas saistīts ar “Sivasspor” finansiālajām problēmām un ne tikai. Zinot spēļu sarunāšanas skandālu Turcijā, un arī to, ka uz paklāja tika izsaukts arī “Sivasspor” prezidents, protams, nevar izslēgt arī sazvērestības teorijas, kuru veicināšanā Deniss negribēja piedalīties un kļuva lieks... Viņš negribēja būt viens no vēžiem kulītē. Katrā ziņā tas, ka “Sivasspor” palaida Denisu, neprasot pārējas naudu, mudina domāt, ka Sivasā ar viņu gluži vienkārši vairs nerēķinājās.

Un tad kā glābiņš nāca Aleksandra Starkova piedāvājums spēlēt Azerbaidžānā. Kāpēc glābiņš? Lai kā mums gribētos, diezin vai aiz Denisa muguras ar darba piedāvājumiem stāvēja rindā. Raugi, varbūt Deniss pats Sivasā palikt vairs nevēlējās, bet citu piedāvājumu nemaz nebija. Vienīgi Starkovs un “Baku”. Bet šim piedāvājumam bija vairāk plusu nekā mīnusu. Plusi? Labs atalgojums un pazīstams (savējais) treneris... Tas nav mazsvarīgi, jo Ivanovs var būt diezgan drošs par Starkova uzticību “Baku”, no kā, visticamāk, arī izrietēs regulāra spēļu prakse. Un, protams, uzticības kredīts arī Latvijas valstsvienībā. Mīnuss? Tas, ka Azerbaidžānas čempionāta līmenis nekotējas tik augstu kā Turcijas superlīga. Taču var skatīties arī citādi. Tas, ka uz Azerbaidžānu brauc tāda līmeņa futbolisti kā Ivanovs, nozīmē, ka līmenis nav arī zemē metams.

Var jau būt, ka lielu lomu nospēlēja nauda. Ja ieskatās pasē, arī tā nemelo. Ivanovs vairs nav tik jauns, lai vēl skraidītu pa pasauli, riskētu, cerībā, ka kaut kad nākotnē vēl būs solis uz priekšu izaugsmē un finansiālajā ziņā. Uzbrucējs Māris Verpakovskis, kurš “Baku” noskaņojies sist golus, neslēpa, ka Azerbaidžānā pelnīs vairāk nekā Grieķijā, kur aizvadīja solīdu iepriekšējo sezonu. Nevar izslēgt, ka arī Ivanovs tagad pelnīs vairāk nekā Turcijā. Vieglākais pateikt - redz, aizskrēja pēc naudas, bet izaugsme palika otrajā plānā. Šādās situācijās no malas, protams, viegli dot padomus, taču nevajadzētu aizmirst, ka futbolista karjera ne vienmēr ir gara, un vēl jo īsāks ir laiks, kad var labi nopelnīt. Citam tāds brīdis nemaz nepienāk. Tam, kam tas ir noticis, būtu muļķīgi to laist garām. Zinot arī to, ka sportā nekas jau nav garantēts - viena sadursme laukumā un trauma var pārvilkt svītru karjerai. Un ko darīt tad, ja līdz tam brīdim vienmēr esi spēlējis tur, kur mazāk maksā, bet teorētiski paver labākas karjeras izaugsmes iespējas? Un cits aspekts. Ja ar Denisu Sivasā vairs nopietni nerēķinājās, tas nozīmētu pliku trenēšanos un sēdēšanu rezervē, bet, sēžot uz soliņa, kā zināms, labi spēlēt nav iespējams.

Ivanovam šis ir laiks, kad parūpēties arī par savu finansiālo nākotni. Mums, protams, gribas, lai mūsu labākie futbolisti spēlētu vislabākajos klubos. Taču viņu karjera tomēr ir pašu, nevis mūsu rokās. Sportā mēdz notikt visādi - kas zina, pēc gada Ivanovs atkal būs Turcijā un jau spēcīgākā komandā. No Azerbaidžānas uz Turciju - šāds futbolistu migrācijas virziens ir diezgan populārs. Sporta daudz kas ir iespējams. Ivanova galvenā mēraukla joprojām būs spēles kvalitāte. Kad Denisu satikšu aci pret aci, noteikti apjautāšos par darba vietas maiņas motivāciju, taču nevar izslēgt, ka to kaut kādā mērā veicināja katrs no minētajiem aspektiem.