Mēs tik stipri vai MHL tik vāja?

Neviens normāls treneris nekad neteiks, ka mēs esam spēlējuši tik sekmīgi tāpēc, ka esam vājā līgā. HK "Rīga" galvenajam trenerim Leonīdam Tambijevam tā neteikt ir arī citi iemesli - pirmkārt, tās ir tikai 8 spēles, otrkārt, nav spēlēts ar līgas spēcīgākajām komandām (pēc pagājušās sezonas rezultātiem - Magņitogorska, Ufa, Kazaņa, Novokuzņecka, Omska, Čeļabinska, Maskavas un tās apgabala klubi...), treškārt, jauniešu un junioru komandām ir katru nākamo sezonu sastāvi krasi mainās un ne jau katrs dzimšanas gads vai pat divi trīs gadi pēc kārtas ir ražīgi ar talantīgiem spēlētājiem.

20 punktu astoņās spēlēs, tikai viens zaudējums pamatlaikā, vārtu starpība 33-20. Aizsargs Mārtiņš Porejs iekļauts aizvadītās nedēļas simboliskajā piecniekā un viņam pirms 22. septembra spēlēm bija austākais lietderības koeficients - +12 - visā MHL, kā nākamais seko Raimonds Vilkoits ar +11, savukārt Juris Upītis un Vladislavs Dobreņkijs ar +10 dala 3. līdz 5. vietu. Māris Bičevskis un Juris Upītis atrodas starp līgas desmit rezultatīvākajiem spēlētājiem - attiecīgi 5+7 un 4+7. Vārtsargs Kristers Gudļevskis caurmērā vienā spēlē ielaidis 2 ripas un ir starp sešiem labākajiem.

Varbūt mēs esam tik stipri?

Leonīds Tambijevs iesaka nesteigties ar secinājumiem ne attiecībā par savu komandu, ne par līgu kopumā. Tā nav, norāda treneris, ka mums ir gados vecāki puiši nekā konkurentiem - HK "Rīga" rindās ir tikai viens 1989. gadā dzimis spēlētājs (Edgars Lipsbergs), savukārt dažiem konkurentiem tādi laukumā bija trīs vai pat pieci. Mums lielākā daļa - 14 - ir 1991. gadā dzimušu hokejistu, pieci puiši dzimuši 1992., četri - 1990. un divi - 1993. gadā. Cita lieta, ka konkurentiem ir krietni vairāk 1993. gadā dzimušo spēlētāju un ir arī daži vēl gadu jaunāki spēlētāji, taču viņiem arī spēlētāju izvēle ir nesalīdzināmi lielāka nekā mums. Turklāt, piemēram, Jaroslavļai, kur vēl kopš padomju laika ir viena no labākajām jaunatnes hokeja skolām, pieci 1989. līdz 1991. gadā dzimuši spēlētāji jau ir KHL klubā un daži no viņiem jau stabili spēlēja sastāvā Latvijas dzelzceļa kausa izcīņā augustā Rīgā. Mūsu komandas lielākais trumpis pašreiz ir saliedētība, draudzīgs kolektīvs, pašatdeve un puiši attieksme pret darāmo. Tas priecē. Neesam arī peramie zēni, jo, zinot Krievijas jaunatnes hokeja rezervesnun šīs valsts jauniešu un junioru izlašu spēku (paturot gan prārtā arī to, ka daudzi labākie jaunie Krievijas hokejisti spēlē okeāna otrā krastā vai jau KHL un Augstākās līgas klubos), iegūt 20 punktus astoņās spēlēs nemākulīga komanda nevar nevienā līgā. Vienkārši nevajag pārvērtēt paveikto, bet vajag censties paņemt maksimāli daudz no iespējas spēlēt vienā no spēcīgākajām jaunatnes līgām Eiropā. Treneris Tambijevs pagaidām negrib saukt uzvārdus, teikdams, ka daži ir patiešām talantīgi spēlētāji un jautuvākajā laikā (tuvākajās sezonās, vēl ne šosezon) varētu papildināt Rīgas "Dinamo" rindās. Cerēsim, ka tuvāk pavasarim viņam arī šos uzvārdus nebūs jāsauc - paši redzēsim un dinamiešu treneri pamanīs.

Jau nākamajās trijās spēlēs savā laukumā 27. un 29. septembrī, kā arī 1. oktobrī jātiekas ar komandām, kas tiek uzskatītas par spēcīgākām nekā jau tās, ar kurām spēlēts - attiecīgi Mitišču "Atlanti", Čehovas "Russkije Vitjazi" un Habarovskas "Amurskije Tigri". Bet mēs jau arī sākam apzināties savu varēšanu...