VEF diagnoze

Godīgi sakot, VEF nelaimes šoziem pat nav gribējies cilāt. Jau tā apkārt pietiek negatīvā, bet te - it kā valsts vadošais basketbola klubs, bet sastāvs klibs, spēles nekādas, tribīnes tukšas, un sezonas svarīgākajā turnīrā gulbja dziesma nodziedāta jau pēc pirmajām trijām spēlēm. Melnā nāve sev piedienīgi drūmās krāsās... Pat senais draugs Valdis palicis tā kā maķenīt garlaicīgs, un strauji zaudējis oerolu pat kluba ietvaros (pavasarī tika izbrāķēts kā treneris, bet viņnedēļ arī kā ģenerālmenedžeris jeb sastāva autors). Palepoties varētu vien ar tiešām stilīgajām imidža reklāmām, taču, ņemot vērā komandas sekmes, tagad teju vai kā lāča pakalpojums sanācis - ar ironiju tās piesauc gan komentētāji, gan paši komandas spēlētāji... Par komandas neveiksmju iemesliem versiju daudz, taču vairums vienisprātis - saknes aug komandas komplektācijā. Amerikāņi nespēlē (tiešām tik slikti, vai vienkārši nepiemēroti basketbolam, kādu vēlas īstenot treneris Kurtinaitis - vēl varētu pastrīdēties), arī vadošajiem pašmāju spēlētājiem neizdodas pa īstam atvērties - viņiem daudz kritikas arī no VEF treneriem un vadības.

Un te Ainārs Zvirgzdiņš paceļ balsi, sak - pilnīgas muļķības! "Es gribu apgalvot pretējo! Man ļoti patīk [latviešu spēlētāju] attieksme! Manuprāt, viņi vienmēr atdodas maksimāli, un nesaprotu, kāpēc man tik uzstājīgi mēģina iegalvot pretējo. Cits jautājums, kā tas iet kopā ar spēles koncepciju, ko vēlas Kurtinaitis," uzskata pieredzējušais treneris, kurš šobrīd laukumā redzamo var izvērtēt kā neitrāls vērotājs no malas. "Redzu, ka viņi cīnās, acis pārgriezuši, un mēģina izdarīt visu, ko var. Taču īstais jautājums: ko viņi var? Varbūt treneri ir uzlikuši tādas sistēmas, kuras spēlētāji vienkārši nespēj realizēt, jo tās neatbilst viņu tehniskajai un taktiskajai sagatavotībai? Galu galā, ja reiz spēlētājs paņemts komandā, trenerim būtu jāpieņem viņš tāds, kāds ir - jāizmanto tās spēcīgās puses, kuru dēļ tika paņemts. Nevis spītīgi jāliek savas shēmas un tad visiem jāstāsta, sak - nē, šitais galīgi nespēlē..."

Zvirgzdiņam ir savs skatījums uz VEF spēles aritmijas iemesliem - neieslīgstot niansēs, kas plašākai publikai būtu liekas, taču saliekot visiem saprotamus akcentus. "Pirmā tēze, ko nemitīgi uzsver: aizsardzība. Manuprāt, VEF aizsardzība ir agresīva, taču vienveidīga, kas pretiniekam ļoti viegli ļauj sagatavoties spēlēm - ir diezgan konkrēti skaidrs, kas būs. Mums nav variāciju, kā kaut ko pamainīt. Agresīva aizsardzība - tas nenozīmē tikai to, ka visu laiku jābūt cieši klāt. Otrais - manuprāt, VEF uzbrukumā patērē ļoti daudz enerģijas. Visas uzbrukuma kombinācijas ir ļoti aktīvas, darbietilpīgas. Sistēma, kurā visi visu laiku atrodas nemitīgā kustībā un skrien pa apli - tajā uzbrukums bieži vien ne tikai paliek vienveidīgs, bet prasa ļoti daudz spēka. Kā rezultātā, kā šķiet, pēc tam neizdodas nospēlēt arī aizsardzībā tik labi, kā tam vajadzētu un varētu būt." Kad runa sākas par spēlētājiem, Zvirgzdiņš min arī konkrētu piemēru - Sandis Valters. "Visiem zināms, ka viņš ir metējs, taču šobrīd viņš ļoti daudz spiests skriet un pārvietoties. Bet varbūt viņam vairs nav tas vecums, kad būtu tik daudz jāskrien? [Smejas.] Varbūt loģiskāk būtu radīt kādas divu spēlētāju sadarbības, kurās Sandis stāv malā, taču no viņa puses jānāk palīdzēšanai, kā rezultātā viņš paliek brīvs un var saņemt bumbu metienam. Kaut vai tik vienkārši... Tās ir VEF iekšējās lietas, katram trenerim savs skatījums, un negribu jaukties, taču tā es redzu no malas komandas zaudējumu iemeslus."

Gan treneris Kurtinaitis, gan spēlētāji ne reizi vien intervijās izteikuši pārliecību, ka viss pamazām iet pareizajā virzienā un, kad sākuma celmiem būs izdevies tikt pāri, komanda būs grūtībās norūdīta un tiešām laba. Zvirgzdiņš atzīst - viss var būt! "Ar to agresivitāti, kāda viņiem šobrīd ir - vai nu spēle aizies uz urrā, vai būs smags aplauziens... Jo vairāk būs šo zaudējumu, jo zemāk kritīs psiholoģiskā latiņa. Taču darbs, kas ieguldīts, un sagatavotība, ko redzu - ātrums, pārvietošanās - tas viss ir. Ja komanda iegulsies pareizajos rāmjos un paņems klāt vēl kādu ārzemju spēlētāju..." Vienīgais, ko labprāt gribētos sagaidīt trenerim, un ne tikai viņam - vairāk risinājumu un pozitīvas attieksmes, ne tikai pelnu kaisīšanas uz galvas. "Līdz šim vienīgais, ko dzirdu, ir gaušanās par to, ka ārzemju spēlētāji mums nav tie labākie. Par to, ka latviešiem neesot uzvarētāja gara un cīnītāju īpašību. Ja treneri nemitīgi šādi gaužas presē - kāpēc gan lai skatītājs nāktu uz spēlēm? Ja jau pasaka, ka nav ko redzēt, tātad - nav..."