Mītava Open
Skrien Latvija
Nike Riga Run
Facebook
GoogleDaži vārdi Ķēniņa aizstāvībai. Personiskā pieredze
Foto: mediasports.ch
Svētdien kolēģis sportacentrs.com pārtulkoja Cīrihē spēlējošā latviešu uzbrucēja Ronalda Ķēniņa inteviju kluba mājas lapā, un, protams, ka tika sasniegts svētdienas komentāru rekords - 220. Atsaucība principā tikai Ronalda viena teikuma dēļ: "PSRS laikos latviešiem daļēji klājās labāk nekā tagad." Vāciski -"Unter den Sowjets ging es den Letten zum Teil besser als heute."
Un tauta panesās. Ko tas šmurgulis, kurš nav piedzīvojis padomju okupāciju, te gvelž? Tā taču ir vistiešākā SC propaganda! Man nezin kāpēc liekas, ka Ķēniņš ir bijis vairāk nekā godīgs un krietni gudrāks par t.s. vidējo hokejistu. Un vidējam šveicietim sava kluba mājas lapā par mūsu dzīvi pratis pastāstīt bez demagoģiskām klišejām: "Daudzi baltieši, arī latvieši Staļina laikā tika izsūtīti. Tāpēc Baltijas valstīs ieradās daudz krievu. Viņu kopiena Latvijā ir patiešām liela. Apspiešanas laiks joprojām ir daudzu latviešu atmiņās... Zināmās jomās Baltijas valstis sadarbojas. Taču ekonomiskās problēmas kopš atdalīšanās no PSRS ir tiešām lielas. Krīze pie mūsu robežas neapstājās. PSRS laikos latviešiem daļēji klājās labāk nekā tagad."
Tikai ļoti izteikts dombrovskists, kurš savējos slavēs pat atrodoties sūdos līdz acīm un pārliecināts dzintarists, kurš redz tikai tik, cik klapes uz acīm atļauj (tādas liek zirgiem, lai neskatītis sāņus!), var apstrīdēt, ka "zem sovjetiem latviešiem daļēji klājās labāk nekā tagad."
Gan krievu laikos, gan tagad sevi un savu ģimeni varu pieskaitīt vidusslānim. Abi vecāki - jaunsaimnieku pēcteči ar visām no tā izrietošajām sekām. Tēvs demobilzēts vācu armijā, loģiski, ka pēc kara izgāja t.s. filtrācijas nometni. Magņitogorskā un Čeļabinskā. Tēvabrālis no vācu armijas aizbēga - izlecot no vilciena, kas laikam veda uz mācībām, un atlikušos kara gadus veiksmīgi slēpās. Ne es, ne mani vecāki nav bijuši PSKP biedri.
Tēvs droši vien bija lielāks brīvdomātājs, daudz stāstīja par laikiem, kurus nevarēju piedzīvot. Šo to par karu, kas latvietim, protams, bija stulbs. Vairāk par to, kā gājis amerikāņu gūstā un filtrācijas nometnē Urālos. Varbūt neticēsiet, bet par abiem viņam pozitīvo stāstu bija vairāk par sliktajām lietām. Stāstīja arī par to, ka 1949. gadā bija tikai divi ceļi: kolhozs vai Sibīrija. Tā kā kaimiņos dzīvoja bijušā pagastveča atraitne ar abām izstūtījām/mājās pārbraukušajām meitām, man izsūtīšanas astoņdesmito gadu beigās nebija nekāds jaunatklājums. 1963. vai 1964. gadā kāds attālāks kaimiņš par pretpadomju aģitāciju tika apcietināts vidusskolā no stundas. Un notiesāts. Par to, ka Cēsu tirgū bija izplatījis proklamācijas: "Nedosim Kubai sviestu!" un tamlīdzīgi. Varbūt tāpēc arī māte laiku pa laikam piekodināja, lai nerunājot par politiku.
Taču konstitūcijā bija apsolīta vārda brīvība (un vēl daudz kas cits), arī vismaz teorētiska iespēja Latvijai ne tikai iestāties, bet arī izstāties no PSRS. Tik naivs gan nebiju jau no kāda 12 gadu vecuma, lai noticētu, ka varam arī izstāties. Ar draugu un solabiedru kopš 4. klases - Aivaru Lezdiņu (vēlāk Krievijas domes deputāts, pirms tam Jeļcina cilvēks Tālajos Austrumos) - itin plaši izmantojām šo vārda brīvību. Notikumu, ko apspriest bija daudz: 1968. gada Čehoslovākijas pavasaris, PSRS un Ķīnas konflikts (kariņš!) Damanskas salas dēļ, studentu protesti Francijā, puķu bērni (arī Latvijā) un daudzas citas tēmas. Skaidrs, ka klasē un treniņgrupā par to arī runājām. Ne jau kā politinformatori klases priekšā, bet runājām. Gudri skolotāji (arī krieviete, krievu val. skolotāja) brīdināja, ka var iznākt nepatikšanas, Aivaru vienu reizi arī izsauca uz čeku, bet teikt, ka čekas roka bija visvarena... Laikam tomēr nē. Tāpat turpinājām klausīties ārzemju balsis, krieviski nezin kāpēc raidījumi bija augstvērtīgāki, bet kopš 1967. gada ar bītlu repertuāru skolas ballēs mūs priecēja Haralds Sīmanis un grupa "Heroldi".
Filmas kinoteātros radīja dažādas - arī ļoti draņķīgas, taču bija arī "Fantomass" un "Džezā tikai meitenes". Ja bija iepirktas rietumu filmas, tad pārsvarā gadījumu tās bija kvalitatīvas. Jā, reizēm arī sagraizītas, jo seksa nedrīkstēja būt.
Šķiet, tā bija Vaira Vīķe- Freiberga, kas 1989. gadā viesojoties "Literatūrā un Mākslā" mūs žēloja: ai, kādi nabadziņi! Latviešu dziesmas taču radio neraidīja... Bija, ko raidīja un bija, ko neraidīja. Tās, ko neraidīja, palīdzīgi cilvēki bija ierakstījuši magnetofona lentēs. Skanēja gan Rietumi, gan Austrumi (Visockis, Okudžava), gan arī trimdinieki, ko itin bieži spēlēja arī zaļumballēs.
Liela daļa latviešu to gadu TV "Panorāmu" skatījās tāpat kā daudzi tagad - sporta un laika ziņas. Lasu diskusijas, ka tad neko nav varēts nopirkt veikalā un, ka tas bijis zemas kvalitātes. Nekādu dižo blatu man padomju laikos nebija, taču gaļu veikalā/tirgū neesmu varējis nopirkt tikai vienu reizi - 1979. gada ziemā, kad radi brauca aplūkot pirmdzimto. Toties tad visi slavēja galdā celto ledus zivi...
Šad tad arī sieva mēģina iestāstīt, ka veikalos nekā jēdzīga mugurā velkama neesot bijis. Var jau būt. Vasaru strādājot kolhozā, kādus 250 - 300 rubļus nopelnīju un par savu garderobi no 14-15 gadu vecuma rūpējos pats. Vīriešu importa kurpes veikalā maksāja 35 rubļus. Jā, katru dienu tās tur nestāvēja, taču man pietika. Uz džinsiem nebiju kārs, bet labus ārzemju džinsus par 100 rubļiem nopirkt varēja. Ne jau veikalā. Jā, vieglās automašīnas bija deficīts, taču lielākajā daļā t.s. darba kolektīvu bija rindas un pēc kādu piecu gadu gaidīšanas arī kolhozā pie tādas varēja tikt. Ja vien darbavietas pārāk bieži nemainīja.
Bija lietas, no kurām izvairīties tiešām bija grūti. Tāda bija dienests padomju armijā. Varēja tēlot muļķi, vai pats sabendēt veselību, taču es par armijas laiku arī nevaru sūdzēties. Nekad turpmāk savā mūžā neesmu tik daudz gulējis, kā dienot pie Baltās jūras. Dienas laikā, radiolokācijas stacijā, kas divu gadu laikā laikam tikai divas reizes tika ieslēgta. Pārbaudes režīmā.
Jā, dzelzs prieškars ceļošanai uz Rietumiem bija. Toties diezgan lēti iznāca apceļot PSRS. Armēnija, Gruzija, Ukraina, Urāli, Maskava, Ļeņingrada, Kijeva, par Igauniju un Lietuvu nemaz nerunājot - tās tiku izbraukājis. Arī ar autostopu 15 gadu vecumā. Kam bija ļoti liela vēlme pamest padomju Latviju pavisam, bija t.s. ebreju ceļš, daži to izmantoja, bet latviešiem tas nebija pārāk populārs.
Divas reizes esmu cietis no padomju režīma. Stājoties juristos, 1970. gadā bija t. s. mandātu komisija un, iespējams, mana tēva vācu armija mazliet patraucēja. Noteikti tā patraucēja 1978. gadā pēc Filozofijas fakultātes beigšanas uzsākt sociologa gaitas Latvijas Radio. Tolaik radiomājā no DOSAAF kantora bija pazuduši kaut kādi ieroči un arī izmētātas proklamācijas, un neuzticamiem kadriem ieeja tur bija slēgta.
Taču tas netraucēja pēc pieciem gadiem sākt strādāt Rīgas partijas un izpildkomitejas laikrakstā "Rīgas Balss". 1976. gadā pusotru mēnesi nostrādāju VDR - studentu celtnieku vienībā. Kompānija bija laba, droši vien arī kāds stukačs, uz katriem trim/četriem viens vienmēr esot bijis. Dzērām vācu alu un latviešu balzamu, arī citus dzērienus. Būdams brīvs cilvēks, pārsvarā runāju, ko domāju. Viena no vācu valodas pratējām mūsu grupā - Nataša Aleksejeva gan pabrīdināja, lai tā nedarot. Šādām grupām pārbraucot mājās, celtnieku vienības vadītājs vai kopā ar t.s. komisāru, par katru rakstīja raksturojumus. Tie, kas tos varēja izlasīt, teica, ka Teodors Tverjons un Aleksandrs Petrovs (jaunajos laikos arī banku sektors) par mums visiem uzrakstījuši tik labus, ka pa taisno - PSKP.
Šī raksta morāle ir diezgan vienkārša: dzīvot padomju Latvijā varēja. Un diezgan labi. Arī tagad dzīvot labi var, bet ne visi. Zagļi bija tad un ir arī tagad, taču tad viņi pārsvarā uzturējās cietumā, tagad - pārsvarā māca mūs pareizi dzīvot... Uzvārdus nesaukšu. Tad - mums svešajā valstī - bija daudz kas slepens, mūsu pašu valstī slepenības diemžēl nav mazāk. Divas lietas gan gājušas mazumā - tad Latvijā latviešu bija vairāk un vispār vairāk bija domājošu cilvēku.
-1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]
Super atklāts un tiešs teikums, kas atspoguļo Latvijas ikdienu!
[+] [-]
Vēlreiz - grozam kā gribam, bet nekādas priekšrocības vecajiem okupācijas laikiem pret mūsdienām neredzu.
-1 [+] [-]
Zaga visi. Jo tas bija gods, no valsts zagt. Tie, kas nezaga, bija idiņi.
Nu, dažus iesēdināja, protams. Bet vietā nāca cits, kas zaga.
Šai ziņā, protams, nekas nav mainījies.
[+] [-]
Tikmēr tiem, kuri uzdrošinājās teikt, ko domā, psihenē rāva zobus bez narkozes un veica zemādas injekcijas. Vai arī - labākajā gadījumā - par Latvijas himnas atskaņošanu nācās 15 gadiņus pasēdēt lēģerī.
Taču tas nekas. Galvenais, ka varēja nopirkt bikses.
Nevar noliegt, ka pašreiz Latvijā šis un tas nenotiek, kā vajadzētu. Taču tiem, kas grib strādāt, ir visas iespējas. Ir tādi, kas negrib pakustināt pēcpusi, lai mācītos, pārkvalificētos vai arī beigtu dzert un aizietu uz vietējo gateri/mežsaimniecību u.tml. Taču tie var sevi vainot paši.
+1 [+] [-]
Tas ir tas ''gludais'' ceļš uz to saulaino nākotni?
Un jā, iemācies atšķirt slavināšanu no vienkāršas savas pieredzes un dzīvesstāsta atstāstijuma... Vai arī, eksistē tikai tava patiesība? Tā isti padomju garā, vai ne?
Kurš cilvēks ir nosaucis un pateicis, ka PSRS bija debesu manna un ka labprāt tur atgrieztos? neviens, tu pats savā prātiņā to esi izfantazējis, no nespēj pieņemt to, ka ir arī tādi, kuri paranojā neatskatās uz pagātni, bet vēsā mierā, apzinoties visas pagātnes kroplības, skatās uz priekšu un dzīvo ar domu rītdienai... šausmu stāstus par tiem laikiem es atstāšu tev, es varu pastāstīt šausmu stāstus par šodienu, kad arī pateicoties demokrātiskajiem latviešiem(arī citiem, protams), mēs esam nonākuši līdz situācijai, kad viss sāk brukt... Tas pats Ķēniņs nedzied slavas dziesmas tiem laikiem, bet norāda, ka ir lietas, kas mūsdiena paradīzē ir nogājušas pilnīgi greizi, pat salīdzinot ar PSRS...
Es nezinu kā tu, bet es arī šodien redzu t;ās kroplības, ko ir sastr'dājuši mūsu gaišākie prāti....
+1 [+] [-]
Ir stulbi iedomāties, ka ja tagad būtu PSRS laiki, tad arī tagad tajā valstī būtu tāpat kā PSRS bija 70-80. gados. Ķīna 80-tos gados bija vel noslēgtāka valsts kā PSRS, bet kas tagad ir šī valsts.
P.S.Starpcitu,liepājniekiem ''dzīvības ceļš'' Liepāja-Rucava joprojām ir ļoti aktuāls, jo ko tik mēs nebraucam pirkt uz leišiem. Tajā skaitā pārtiku.
-1 [+] [-]
Par tām meitenēm runājot, Loginovs laibi pateica par zīriņiem nu ko jūs te ņematies, nav kur ligzdot, neviens putns gaisā vēl nav palicis, tāpat ir ar viņām, kur tad šīs .....liktos.
Es arī savu ikdienu tajos laikos aizpildiju, paši taisijām laukumus, vārtus u.t.t. bija ko darīt vienmēr, daudzas lietas bija jātaisa pašiem.
Jā piekrītu, daudzi tagad ir trūcīgi, bet cik es sev apkārt redzu viņus, tie ir tādi paši slaisti kādi bija krievu laikos, dzer, zog, neko nemāk. Tajos laikos viņus vajadzēja kaut kur iekārtot, tagad kapitalismā viņi nav vajadzīgi. Man atpūtas kompleksā piestrādā trīs cilvēki, visi ir tadi kuriem ir pamatdarbs, bet no bezdarbniekiem man nav paņemt. Ņēmu, bet katrs pa reizei savārija sūdus un biju spiests patriekt. Tagad mēnesi meklēju cilvēkus kas varētu izbetonēt grīdu un uzlīmēt linoleju, nav, atbrauca divi runāties, bet viņi pat aprunāties ieradās pillā. Nabadzība, bezdarbs, bet nav kas strādā, visi tik gaida pabalstus, pakas un savu dzīvi pat nedomā mainīt.
+1 [+] [-]
Zini, es biju ļoti parsteigts, ka Oslo pa ielām vazājas ļoti daudz bomži un bezpajumtnieki. Secinājumus izdari pats.
[+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]
Bet man grūti ir saprast, kas varēja patikt PSRS laikos, sākot jau ar to, ka Latvija (bijām attīstīta rietumeiropas līmeņa valsts ar labām ražotnēm un sakārtotu lauksaimniecību) 1940. gadā tika okupēta (krievu zaldāti šeit uzvedās kā lopi, visu demolēja un zaga, jo tāda līmeņa mantas, drēbes utt. redzēja pirmo reizi mūžā- tagad viņi sevi sauc par "atbrīvotājiem"), tūkstošiem latviešu izsūtīja, pret citiem veica represijas šeit pat uz vietas. Matulis arī pārspīlē vārda brīvību...pasēdētu pāris dienas čekas pagrabos dziedātu citu dziesmu.
Par Latvijas rusifikāciju nemaz nerunāsim- iesūtīja šeit ("darbaspēku"-viticamāk, ka apzināti) no Krievijas un citām padomijas republikām- vēl tagad izjūtam tā visa sekas, kad šī iesūtītā darbaspēka bērni rīko refrendumus par divvalodību Latvijā utt...
Katrā ziņā PSRS Latviju atsvieda atpakaļ par vismaz gadiem 50 no pārējās Rietumeiropas, paldies viņiem par to!!
Kādas šeit vēl var būt diskusijas par latviešu (protams kuri bija nekaitīgi ) dzīves kvalitāti... tie gadi bija, ļoti tumša lappuse Latvijas vēsturē.
P.S- Ķēniņam novēlu veiksmi un attīstību turpmākajā karjerā, kā arī vēl ilgus gadus pārstāvēt Latvijas izlasi, bet džeks ir jauns un tapēc arī nesaprot, ka ir lietas par kurām vienkārši vajadzētu paklusēt un nesniegt savu subjektīvo viedokli par laiku kurā nav dzīvojis!!!
[+] [-]
+1 [+] [-]
Pat salīdzinot ar 90 gadu pirmo pusi. Medicīnas pieejamība lauku teritoriju iedzīvotājiem, sab. transports, arī sava veida intelektuālais vakuums ir daudzviet iestājies, jo pagasta bibliotēkas nespēj atjaunot grāmatu fondu atbilstoši mūsdienu pieejamībai. paskatieties kādi ir izdevumu gadi....
šis jau nav lietas, ko tev minēju, kuras ir ar kaifu par padomiju jāatceras, bet tās ir lietasun virzieni, kas padomijā bija pieejamākas un par kurām mūsdienu vadoņiem būtu jāpadomā, kapēc tā, ka cilvēkam x šis musdienu elementārās lietas ir kļuvušas nepieejamākas, nekā tas bija padomju laikā... Bet, vai daudzi vispar par to ir iedomājušies? Domāju tos, kas katru dienu brēc par okupāciju.
[+] [-]
+1 [+] [-]
Starpcitu PSRS laika "labumus" Artūrs ļoti labi ir aprakstījis savā dienasgrāmatā, kuras fragmenti, ir publiēti Armanda rakstītajā grāmatā: IRBE kā mūris!!!
[+] [-]
Ārzemju jūrniekiem (kas bija salīdzinoši liels retums, jo Vladivostoka taja laikā vel bija slēgta pilsēta) krievu ''komanģirskije'' pulksteņi bija uz izķeršanu. Ja pareizi atceros, tad nogrūdu viņiem kādus 3-4 pulksteņus par 24-25$ gabalā.
+1 [+] [-]
Jebkurā gadījumā, nedomāju, ka šī ir īsta vieta kur par šo diskutēt un pierādīt savu taisnību.
+1 [+] [-]
[+] [-]
Ari PSRS laikos privātā inicatīva daudz ko noteica (īpaši Gorbačova laikos), jo arī tad cilvēku dzīves kvalitāte bija atkarīga no tā kā katrs indivīds nokārtoja savu dzīvi. Pat miljonāri tajā laikā bija, bet tikai tas nekad netika afišēts. Un cilvēku naudas uzkrājumi arī bija neslikti.
[+] [-]
a zem vārda "deficīts", tad bija daudzas tagad pašaprotamas lietas sākot ar pārtiku un beidzot ar "šmotkām"....
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
Nākošā diena. Mēbeļu nams! 6os no rīta visi ieņem rindu (>200 cilvēciņiem), sanumurējas (atjauno numerāciju no iepriekšējās dienas).
Ja nepaveicās, tad šī sanumurēšana un rindas atjaunošana bija jāatkārto dienu no dienas, varbūt pat vairāku nedēļu garumā.
Kur te priekšrocība ar mūsdienām? Nesaprotu.
[+] [-]
Protams, ne man pārliecināt, ka viens vai otrs režīms labāks vai sliktāks, katra privāta darīšana. Bet man liekas, ka kopumā cilvēki tomēr tagad ir laimīgi. Tas, ka ar sistēmu ir problēmas, tas jā. Bet man liekas Ziemeļkorejā tās ir lielākas un arī akurāt golodomori pagaidām nav ES valstu politika.
+1 [+] [-]
[+] [-]
+3 [+] [-]
[+] [-]
Neviens neapgalvo, kad tad debesis bija zilākas un zāle zaļāka, vnk. to, ka šis tas ir bijs labs.
[+] [-]
1) Tad bija nauda - nebija preces
2) Tagad nav naudas - preces ir daudz..
Nu kā bija/ir labāk var tagad stundām strīdēties...
[+] [-]
Vienkāršajām strādniekam (nejaukt ar dzērājiem..) LV "mežonīgais kapitālisms" diezko rožaini neizskatās ar algu līdz 400 Ls salīdzinot ar padomju laiku..
Vienīgais ka tagad var LV brīvi pamest, tas gan ir pluss