Daži vārdi Ķēniņa aizstāvībai. Personiskā pieredze
Svētdien kolēģis sportacentrs.com pārtulkoja Cīrihē spēlējošā latviešu uzbrucēja Ronalda Ķēniņa inteviju kluba mājas lapā, un, protams, ka tika sasniegts svētdienas komentāru rekords - 220. Atsaucība principā tikai Ronalda viena teikuma dēļ: "PSRS laikos latviešiem daļēji klājās labāk nekā tagad." Vāciski -"Unter den Sowjets ging es den Letten zum Teil besser als heute."
Un tauta panesās. Ko tas šmurgulis, kurš nav piedzīvojis padomju okupāciju, te gvelž? Tā taču ir vistiešākā SC propaganda! Man nezin kāpēc liekas, ka Ķēniņš ir bijis vairāk nekā godīgs un krietni gudrāks par t.s. vidējo hokejistu. Un vidējam šveicietim sava kluba mājas lapā par mūsu dzīvi pratis pastāstīt bez demagoģiskām klišejām: "Daudzi baltieši, arī latvieši Staļina laikā tika izsūtīti. Tāpēc Baltijas valstīs ieradās daudz krievu. Viņu kopiena Latvijā ir patiešām liela. Apspiešanas laiks joprojām ir daudzu latviešu atmiņās... Zināmās jomās Baltijas valstis sadarbojas. Taču ekonomiskās problēmas kopš atdalīšanās no PSRS ir tiešām lielas. Krīze pie mūsu robežas neapstājās. PSRS laikos latviešiem daļēji klājās labāk nekā tagad."
Tikai ļoti izteikts dombrovskists, kurš savējos slavēs pat atrodoties sūdos līdz acīm un pārliecināts dzintarists, kurš redz tikai tik, cik klapes uz acīm atļauj (tādas liek zirgiem, lai neskatītis sāņus!), var apstrīdēt, ka "zem sovjetiem latviešiem daļēji klājās labāk nekā tagad."
Gan krievu laikos, gan tagad sevi un savu ģimeni varu pieskaitīt vidusslānim. Abi vecāki - jaunsaimnieku pēcteči ar visām no tā izrietošajām sekām. Tēvs demobilzēts vācu armijā, loģiski, ka pēc kara izgāja t.s. filtrācijas nometni. Magņitogorskā un Čeļabinskā. Tēvabrālis no vācu armijas aizbēga - izlecot no vilciena, kas laikam veda uz mācībām, un atlikušos kara gadus veiksmīgi slēpās. Ne es, ne mani vecāki nav bijuši PSKP biedri.
Tēvs droši vien bija lielāks brīvdomātājs, daudz stāstīja par laikiem, kurus nevarēju piedzīvot. Šo to par karu, kas latvietim, protams, bija stulbs. Vairāk par to, kā gājis amerikāņu gūstā un filtrācijas nometnē Urālos. Varbūt neticēsiet, bet par abiem viņam pozitīvo stāstu bija vairāk par sliktajām lietām. Stāstīja arī par to, ka 1949. gadā bija tikai divi ceļi: kolhozs vai Sibīrija. Tā kā kaimiņos dzīvoja bijušā pagastveča atraitne ar abām izstūtījām/mājās pārbraukušajām meitām, man izsūtīšanas astoņdesmito gadu beigās nebija nekāds jaunatklājums. 1963. vai 1964. gadā kāds attālāks kaimiņš par pretpadomju aģitāciju tika apcietināts vidusskolā no stundas. Un notiesāts. Par to, ka Cēsu tirgū bija izplatījis proklamācijas: "Nedosim Kubai sviestu!" un tamlīdzīgi. Varbūt tāpēc arī māte laiku pa laikam piekodināja, lai nerunājot par politiku.
Taču konstitūcijā bija apsolīta vārda brīvība (un vēl daudz kas cits), arī vismaz teorētiska iespēja Latvijai ne tikai iestāties, bet arī izstāties no PSRS. Tik naivs gan nebiju jau no kāda 12 gadu vecuma, lai noticētu, ka varam arī izstāties. Ar draugu un solabiedru kopš 4. klases - Aivaru Lezdiņu (vēlāk Krievijas domes deputāts, pirms tam Jeļcina cilvēks Tālajos Austrumos) - itin plaši izmantojām šo vārda brīvību. Notikumu, ko apspriest bija daudz: 1968. gada Čehoslovākijas pavasaris, PSRS un Ķīnas konflikts (kariņš!) Damanskas salas dēļ, studentu protesti Francijā, puķu bērni (arī Latvijā) un daudzas citas tēmas. Skaidrs, ka klasē un treniņgrupā par to arī runājām. Ne jau kā politinformatori klases priekšā, bet runājām. Gudri skolotāji (arī krieviete, krievu val. skolotāja) brīdināja, ka var iznākt nepatikšanas, Aivaru vienu reizi arī izsauca uz čeku, bet teikt, ka čekas roka bija visvarena... Laikam tomēr nē. Tāpat turpinājām klausīties ārzemju balsis, krieviski nezin kāpēc raidījumi bija augstvērtīgāki, bet kopš 1967. gada ar bītlu repertuāru skolas ballēs mūs priecēja Haralds Sīmanis un grupa "Heroldi".
Filmas kinoteātros radīja dažādas - arī ļoti draņķīgas, taču bija arī "Fantomass" un "Džezā tikai meitenes". Ja bija iepirktas rietumu filmas, tad pārsvarā gadījumu tās bija kvalitatīvas. Jā, reizēm arī sagraizītas, jo seksa nedrīkstēja būt.
Šķiet, tā bija Vaira Vīķe- Freiberga, kas 1989. gadā viesojoties "Literatūrā un Mākslā" mūs žēloja: ai, kādi nabadziņi! Latviešu dziesmas taču radio neraidīja... Bija, ko raidīja un bija, ko neraidīja. Tās, ko neraidīja, palīdzīgi cilvēki bija ierakstījuši magnetofona lentēs. Skanēja gan Rietumi, gan Austrumi (Visockis, Okudžava), gan arī trimdinieki, ko itin bieži spēlēja arī zaļumballēs.
Liela daļa latviešu to gadu TV "Panorāmu" skatījās tāpat kā daudzi tagad - sporta un laika ziņas. Lasu diskusijas, ka tad neko nav varēts nopirkt veikalā un, ka tas bijis zemas kvalitātes. Nekādu dižo blatu man padomju laikos nebija, taču gaļu veikalā/tirgū neesmu varējis nopirkt tikai vienu reizi - 1979. gada ziemā, kad radi brauca aplūkot pirmdzimto. Toties tad visi slavēja galdā celto ledus zivi...
Šad tad arī sieva mēģina iestāstīt, ka veikalos nekā jēdzīga mugurā velkama neesot bijis. Var jau būt. Vasaru strādājot kolhozā, kādus 250 - 300 rubļus nopelnīju un par savu garderobi no 14-15 gadu vecuma rūpējos pats. Vīriešu importa kurpes veikalā maksāja 35 rubļus. Jā, katru dienu tās tur nestāvēja, taču man pietika. Uz džinsiem nebiju kārs, bet labus ārzemju džinsus par 100 rubļiem nopirkt varēja. Ne jau veikalā. Jā, vieglās automašīnas bija deficīts, taču lielākajā daļā t.s. darba kolektīvu bija rindas un pēc kādu piecu gadu gaidīšanas arī kolhozā pie tādas varēja tikt. Ja vien darbavietas pārāk bieži nemainīja.
Bija lietas, no kurām izvairīties tiešām bija grūti. Tāda bija dienests padomju armijā. Varēja tēlot muļķi, vai pats sabendēt veselību, taču es par armijas laiku arī nevaru sūdzēties. Nekad turpmāk savā mūžā neesmu tik daudz gulējis, kā dienot pie Baltās jūras. Dienas laikā, radiolokācijas stacijā, kas divu gadu laikā laikam tikai divas reizes tika ieslēgta. Pārbaudes režīmā.
Jā, dzelzs prieškars ceļošanai uz Rietumiem bija. Toties diezgan lēti iznāca apceļot PSRS. Armēnija, Gruzija, Ukraina, Urāli, Maskava, Ļeņingrada, Kijeva, par Igauniju un Lietuvu nemaz nerunājot - tās tiku izbraukājis. Arī ar autostopu 15 gadu vecumā. Kam bija ļoti liela vēlme pamest padomju Latviju pavisam, bija t.s. ebreju ceļš, daži to izmantoja, bet latviešiem tas nebija pārāk populārs.
Divas reizes esmu cietis no padomju režīma. Stājoties juristos, 1970. gadā bija t. s. mandātu komisija un, iespējams, mana tēva vācu armija mazliet patraucēja. Noteikti tā patraucēja 1978. gadā pēc Filozofijas fakultātes beigšanas uzsākt sociologa gaitas Latvijas Radio. Tolaik radiomājā no DOSAAF kantora bija pazuduši kaut kādi ieroči un arī izmētātas proklamācijas, un neuzticamiem kadriem ieeja tur bija slēgta.
Taču tas netraucēja pēc pieciem gadiem sākt strādāt Rīgas partijas un izpildkomitejas laikrakstā "Rīgas Balss". 1976. gadā pusotru mēnesi nostrādāju VDR - studentu celtnieku vienībā. Kompānija bija laba, droši vien arī kāds stukačs, uz katriem trim/četriem viens vienmēr esot bijis. Dzērām vācu alu un latviešu balzamu, arī citus dzērienus. Būdams brīvs cilvēks, pārsvarā runāju, ko domāju. Viena no vācu valodas pratējām mūsu grupā - Nataša Aleksejeva gan pabrīdināja, lai tā nedarot. Šādām grupām pārbraucot mājās, celtnieku vienības vadītājs vai kopā ar t.s. komisāru, par katru rakstīja raksturojumus. Tie, kas tos varēja izlasīt, teica, ka Teodors Tverjons un Aleksandrs Petrovs (jaunajos laikos arī banku sektors) par mums visiem uzrakstījuši tik labus, ka pa taisno - PSKP.
Šī raksta morāle ir diezgan vienkārša: dzīvot padomju Latvijā varēja. Un diezgan labi. Arī tagad dzīvot labi var, bet ne visi. Zagļi bija tad un ir arī tagad, taču tad viņi pārsvarā uzturējās cietumā, tagad - pārsvarā māca mūs pareizi dzīvot... Uzvārdus nesaukšu. Tad - mums svešajā valstī - bija daudz kas slepens, mūsu pašu valstī slepenības diemžēl nav mazāk. Divas lietas gan gājušas mazumā - tad Latvijā latviešu bija vairāk un vispār vairāk bija domājošu cilvēku.
+4 [+] [-]
[+] [-]
Varbūt tomēr mīnus?
Jo tiem kas ziepes sataisija vajadzētu likt tās arī izstrēbt, un nevis ļaut doties gremdēt citu valstu ekonomiku.
+2 [+] [-]
[+] [-]
Tagad daudziem nepietiek naudas lai izvilktu līdz nakošai algai un viņi nav dzērāji - vienkārši strādā tādu darbu par kuru LV vienkārši tik daudz nemaksā lai varētu izdzīvot pie LV cenām, kas daudz kur ir Eiropas veco valstu līmenī...
Un es neēsmu veco laiku fans, vienkārši salīdzinu laikus atmetot politiku malā, ko arī Matulis darīja
[+] [-]
[+] [-]
Tolaik tu visticamāk avīzē gan netiktu, jo sliktās ziņas nebija "modē" atšķirībā no mūsdienām, tagad to vien raksta ka viss slikti...
+2 [+] [-]
ir lietas, kur IR valstij jāuzņemas atbildība un rūpes, ja reiz tai nav pajāt uz parasto tautu, kas parasti nodrošina to lepno dzīvi izredzētajiem...
izglītība, medicīna un aizsardzība, tas ir tas, kam jābūt brīvi pieejamam. Un šeit nu var sākt salīdzināt jau nopietnāk ar šodienas Latviju un jā, ir pa ķieģelim ko mest tās dārziņā....
Valstij ir jābūt atbildīgai par savu pilsoni un ir vieta tam, ko saka Ķēniņš- PSRS laikos daļēji dzīvoja labāk... Ir vārds daļēji, kuru var staipīt uz sev vēlamo pusi un tajā pat laikā ir jāpadomā, kas ir nogājis greizi, ka cilvēkam dzīve vai daļa no iespējām sāk likties labāka totalitārajā režīmā piedzīvota... Līdz šādam līmenim vēl bija jānonāk.... Te nu mēs esam. bet, ja sāksim vilkt līnijas, kurās tiks dalīti līdzcilvēki pēc svarīguma pakāpes un tā, cik kurš bagātāks vai veiksmīgāks, tad piedod, man tādi tautieši nafig nav vajadzīgi, jo netaisos dzīvot kautkādā šķiru sistēmā.... bet tā daļēji ir izveidojusies, kaut par piemēru ņemam medicīnu, kad augšējo slāņu cilvēks spēj pa fikso veikt sev operācijas, bet parastu, godīgu cilvēku atvases ir pamestas likteņa varā un gaida uz žēlast''ibu no līdzcilvēkiem, jo valstij pa lielam ir pajāt un tā nespēj nodrošināt ārstēšanu....
Tam bija vajadzīgi nieka 20 gadi.... Piedod, bet tādā gadījumā, liela daļa no brīvībā lidojošajiem kanārijputniņiem ir jāizbaro kaķiem, lai pārējie varbūt sāktu domāt, ka nav vieni paši...
labi, daudz vārdu sarunāts, bet to manu domu tāpat daudzi nespēj uztvert un esmu jau par PSRS fanu droši vien pataišits
[+] [-]
[+] [-]
90-tajos uz krievu telekompāniju NTV esot zvanijusi vienas jaunuzceltas skolas direktore un ilgi lūgusies lai atbrauc pie viņiem uz atklāšanu, korespondentam apnicis klausīties un šis atbildējis kad uzspridzinās skolu, tad atbrauksim, bet pagaidām beidziet uzbāzties ar savām muļķībām.
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Tā kā bērnību pavadīju vieglās rūpniecības pilsētā, tad pēdējo PSRS desmitgadi atceros kā diezgan lielas labklājības laikus. Bija arī daži mīnusi, piemēram, bija kaut kādi deficīta medikamenti, kurus drīzāk deva veciem kara veterāniem, kuriem tāpat jau pēdējā stundiņa, nevis bērniem. Kāruma sieriņi un mandarīni bija liels retums. Banānus PSRS laikā redzēju tikai vienreiz - atvestus no Maskavas. Citādi visa bija pietiekami.
Tai pat laikā tie, kas strādāja mazāk pelnošās nozarēs nedzīvoja īpaši kā tagad.
[+] [-]
+1 [+] [-]
Tev varbūt tā bija romantiskā bērnība, kad meitenes bija jaunākas un saldējums garšīgāks, bet es tajā laikā jau sāku strādāt.
[+] [-]
[+] [-]
Tas gan tiesa, man arī dažreiz rodas jautājums, priekš kam tad vajadzīga valsts ja jūs neparko neatbildat.
[+] [-]
[+] [-]
Tiesībsarga birojs
protams, nevajag arī pārspīlēt ar dramatizēšanu, bt ir vērts padomāt...
kā arī par Satversmes 109,111. un112. punktu, kautgan visu jau var grozīt pēc tā, kas kuram ir izdevīgi....
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Man personiski pazīstams bijušais milicis stāstija par mežos atrastām gaļas tonnām u.c. interesantām lietām, kas Staļina laikos tika saukta vienā vārdā, un par ko bez jautājumiem pielika pie sienas-sabotāžas.
Zemnieki tāpat ražoja lauksaimniecības produkciju, rūpnīcu strādnieki ražoja rūpniecības preces, bet veikali pēkšņi izrādijās tukši.
[+] [-]
Manuprāt, sākumā vajadzētu noskaidrot - kas ir tie iemesli, kuru dēļ apmēram 30 gadu vecam cilvēkam nav ne valodu zināšanu, ne izglītības. Esmu ar tādiem saskāries un 90% gadījumā iemesls ir pašu slinkums un iniciatīvas trūkums. Protams, ir maza daļa, kas ir centīgi ,bet kuriem nav paveicies.
Valstij ir cilvēkam jānodrošina iespējas, nevis darbs - t.i., makšķere, nevis zivs. Latvijā ir iespēja studēt augstskolā par valsts naudu, pārkvalifcēties u.tml. daudz kas ir iespējams arī ar ES projektu palīdzību. Tas viss ir pieejams arī ciļvēkiem no ģimenēm, kas nav materiālki situētas, tajā skaitā no ģimenēm, kas dzīvo laukos.
Un te ir tā lielā atšķirība starp mūsdienām un padomju laikiem - mūsdienās cilvēkam ir pašam par sevi jārūpējas. Padomju laikā - tādu interesantu cilvēku, kuram "gribas ieraut, nav valodu zināšanu, augstākās izglītības, bet ir "strādātgriba" iekārtoja kaut kādā darbā, no kura tāpat nebija nekādas nozīmes. Taču formāli viņš strādāja.
Mūsdienās ir izvēle - nevēlies strādāt Latvijā, vari braukt prom. Taču es kategoriski nepieņemu uzskatu, ka Latvijas valsts ir vainīga pie tā, ka 30 gadu vecs cilvēks nav apguvis valodas un ieguvis izglītību, taču vēlas saņemt 1300 Ls lielu algu.
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Vairākas paaudzes tika izmestas mēslainē, lai pašas kuļās kā nu prot, kamēr tie, kas jau tajā laikā bija pie siles, spētu noprihvatizēt visu, ko tik varēja sagrābt....
ha, bet viens gan man liekas interesanti.... Lai cik grūti arī negāja, mana ģimene ir spējusi paglābt mantoto zemi un pat tikt pie valsts zemes iegādes, kamēr pati valsts ar vieglu roku nopārdod to... Un zināja taču, ka būs iespēja piedāvāt zemniekiem iegādāties ar kresītu palīdzību papildus platības, bet paši labu naudu nopelnīs uz tā rēķina. Atceros, ka paša'sākumā, man laukos zemes ha maksāja pie 150 ls, tagad jau ir kautkur 1000Ls par ha... bet mēs savu zemi neatdosim un tajā saimniekosim(ja vien Valsts nenospiedīs uz ceļiem), cik zinu arī daudzu prāt Padomju laiku slavētājs Matulis bija izteicies, ka savu zemīti netaisās nevienam svešam pārdot
[+] [-]
Starpcitu, par tiem kursiem Tu maldies, ir dažādas programmas, kas ir finansētas no pašvaldību vai ES līdzekļiem, lai cilvēki gados varētu apgūt elementāras datorprasmes, viņiem nav jāmaksā par to ne santīms! Kā arī ir valodu kursi, piemēram tiem pašiem bezdarbniekiem, kuri atkal ir par velti, Tu krietni sabiezini krāsas, jo nebūt nekādi tūkstoši nav nepieciešami!
[+] [-]
Viss jau būtu ok, bet manos laukos līdz tiem kursiem ir arī jānokļust ... Pa lēto tur netiksi un sastiksme nav kā Rīgas centrā
protams, vienai lielai daļai uz tiem kursiem ir po, ja vien kāds 7% alus ir kabatā
[+] [-]
[+] [-]
Nu jā bezdarbs, bet cik saprotu tad arī tagad tur esot 200 brīvas darba vietas.
[+] [-]
Un, cik dīvaini, bet skatoties uz šo cenzēto valstu pusi, mēs piemirstam, ka mums patīk izmantot krievu torentus, visādus tur Livetv utt, kas mums ļauj par velti izmantot un skatīties visādus tv labumus , kurus kapitālismā var dabūt tikai par maksu ... esam tak nedaudz liekuļi, vai ne ? koks ar diviem galiem sanāk....
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]