Daži vārdi Ķēniņa aizstāvībai. Personiskā pieredze
Foto: mediasports.ch
Svētdien kolēģis sportacentrs.com pārtulkoja Cīrihē spēlējošā latviešu uzbrucēja Ronalda Ķēniņa inteviju kluba mājas lapā, un, protams, ka tika sasniegts svētdienas komentāru rekords - 220. Atsaucība principā tikai Ronalda viena teikuma dēļ: "PSRS laikos latviešiem daļēji klājās labāk nekā tagad." Vāciski -"Unter den Sowjets ging es den Letten zum Teil besser als heute."
Un tauta panesās. Ko tas šmurgulis, kurš nav piedzīvojis padomju okupāciju, te gvelž? Tā taču ir vistiešākā SC propaganda! Man nezin kāpēc liekas, ka Ķēniņš ir bijis vairāk nekā godīgs un krietni gudrāks par t.s. vidējo hokejistu. Un vidējam šveicietim sava kluba mājas lapā par mūsu dzīvi pratis pastāstīt bez demagoģiskām klišejām: "Daudzi baltieši, arī latvieši Staļina laikā tika izsūtīti. Tāpēc Baltijas valstīs ieradās daudz krievu. Viņu kopiena Latvijā ir patiešām liela. Apspiešanas laiks joprojām ir daudzu latviešu atmiņās... Zināmās jomās Baltijas valstis sadarbojas. Taču ekonomiskās problēmas kopš atdalīšanās no PSRS ir tiešām lielas. Krīze pie mūsu robežas neapstājās. PSRS laikos latviešiem daļēji klājās labāk nekā tagad."
Tikai ļoti izteikts dombrovskists, kurš savējos slavēs pat atrodoties sūdos līdz acīm un pārliecināts dzintarists, kurš redz tikai tik, cik klapes uz acīm atļauj (tādas liek zirgiem, lai neskatītis sāņus!), var apstrīdēt, ka "zem sovjetiem latviešiem daļēji klājās labāk nekā tagad."
Gan krievu laikos, gan tagad sevi un savu ģimeni varu pieskaitīt vidusslānim. Abi vecāki - jaunsaimnieku pēcteči ar visām no tā izrietošajām sekām. Tēvs demobilzēts vācu armijā, loģiski, ka pēc kara izgāja t.s. filtrācijas nometni. Magņitogorskā un Čeļabinskā. Tēvabrālis no vācu armijas aizbēga - izlecot no vilciena, kas laikam veda uz mācībām, un atlikušos kara gadus veiksmīgi slēpās. Ne es, ne mani vecāki nav bijuši PSKP biedri.
Tēvs droši vien bija lielāks brīvdomātājs, daudz stāstīja par laikiem, kurus nevarēju piedzīvot. Šo to par karu, kas latvietim, protams, bija stulbs. Vairāk par to, kā gājis amerikāņu gūstā un filtrācijas nometnē Urālos. Varbūt neticēsiet, bet par abiem viņam pozitīvo stāstu bija vairāk par sliktajām lietām. Stāstīja arī par to, ka 1949. gadā bija tikai divi ceļi: kolhozs vai Sibīrija. Tā kā kaimiņos dzīvoja bijušā pagastveča atraitne ar abām izstūtījām/mājās pārbraukušajām meitām, man izsūtīšanas astoņdesmito gadu beigās nebija nekāds jaunatklājums. 1963. vai 1964. gadā kāds attālāks kaimiņš par pretpadomju aģitāciju tika apcietināts vidusskolā no stundas. Un notiesāts. Par to, ka Cēsu tirgū bija izplatījis proklamācijas: "Nedosim Kubai sviestu!" un tamlīdzīgi. Varbūt tāpēc arī māte laiku pa laikam piekodināja, lai nerunājot par politiku.
Taču konstitūcijā bija apsolīta vārda brīvība (un vēl daudz kas cits), arī vismaz teorētiska iespēja Latvijai ne tikai iestāties, bet arī izstāties no PSRS. Tik naivs gan nebiju jau no kāda 12 gadu vecuma, lai noticētu, ka varam arī izstāties. Ar draugu un solabiedru kopš 4. klases - Aivaru Lezdiņu (vēlāk Krievijas domes deputāts, pirms tam Jeļcina cilvēks Tālajos Austrumos) - itin plaši izmantojām šo vārda brīvību. Notikumu, ko apspriest bija daudz: 1968. gada Čehoslovākijas pavasaris, PSRS un Ķīnas konflikts (kariņš!) Damanskas salas dēļ, studentu protesti Francijā, puķu bērni (arī Latvijā) un daudzas citas tēmas. Skaidrs, ka klasē un treniņgrupā par to arī runājām. Ne jau kā politinformatori klases priekšā, bet runājām. Gudri skolotāji (arī krieviete, krievu val. skolotāja) brīdināja, ka var iznākt nepatikšanas, Aivaru vienu reizi arī izsauca uz čeku, bet teikt, ka čekas roka bija visvarena... Laikam tomēr nē. Tāpat turpinājām klausīties ārzemju balsis, krieviski nezin kāpēc raidījumi bija augstvērtīgāki, bet kopš 1967. gada ar bītlu repertuāru skolas ballēs mūs priecēja Haralds Sīmanis un grupa "Heroldi".
Filmas kinoteātros radīja dažādas - arī ļoti draņķīgas, taču bija arī "Fantomass" un "Džezā tikai meitenes". Ja bija iepirktas rietumu filmas, tad pārsvarā gadījumu tās bija kvalitatīvas. Jā, reizēm arī sagraizītas, jo seksa nedrīkstēja būt.
Šķiet, tā bija Vaira Vīķe- Freiberga, kas 1989. gadā viesojoties "Literatūrā un Mākslā" mūs žēloja: ai, kādi nabadziņi! Latviešu dziesmas taču radio neraidīja... Bija, ko raidīja un bija, ko neraidīja. Tās, ko neraidīja, palīdzīgi cilvēki bija ierakstījuši magnetofona lentēs. Skanēja gan Rietumi, gan Austrumi (Visockis, Okudžava), gan arī trimdinieki, ko itin bieži spēlēja arī zaļumballēs.
Liela daļa latviešu to gadu TV "Panorāmu" skatījās tāpat kā daudzi tagad - sporta un laika ziņas. Lasu diskusijas, ka tad neko nav varēts nopirkt veikalā un, ka tas bijis zemas kvalitātes. Nekādu dižo blatu man padomju laikos nebija, taču gaļu veikalā/tirgū neesmu varējis nopirkt tikai vienu reizi - 1979. gada ziemā, kad radi brauca aplūkot pirmdzimto. Toties tad visi slavēja galdā celto ledus zivi...
Šad tad arī sieva mēģina iestāstīt, ka veikalos nekā jēdzīga mugurā velkama neesot bijis. Var jau būt. Vasaru strādājot kolhozā, kādus 250 - 300 rubļus nopelnīju un par savu garderobi no 14-15 gadu vecuma rūpējos pats. Vīriešu importa kurpes veikalā maksāja 35 rubļus. Jā, katru dienu tās tur nestāvēja, taču man pietika. Uz džinsiem nebiju kārs, bet labus ārzemju džinsus par 100 rubļiem nopirkt varēja. Ne jau veikalā. Jā, vieglās automašīnas bija deficīts, taču lielākajā daļā t.s. darba kolektīvu bija rindas un pēc kādu piecu gadu gaidīšanas arī kolhozā pie tādas varēja tikt. Ja vien darbavietas pārāk bieži nemainīja.
Bija lietas, no kurām izvairīties tiešām bija grūti. Tāda bija dienests padomju armijā. Varēja tēlot muļķi, vai pats sabendēt veselību, taču es par armijas laiku arī nevaru sūdzēties. Nekad turpmāk savā mūžā neesmu tik daudz gulējis, kā dienot pie Baltās jūras. Dienas laikā, radiolokācijas stacijā, kas divu gadu laikā laikam tikai divas reizes tika ieslēgta. Pārbaudes režīmā.
Jā, dzelzs prieškars ceļošanai uz Rietumiem bija. Toties diezgan lēti iznāca apceļot PSRS. Armēnija, Gruzija, Ukraina, Urāli, Maskava, Ļeņingrada, Kijeva, par Igauniju un Lietuvu nemaz nerunājot - tās tiku izbraukājis. Arī ar autostopu 15 gadu vecumā. Kam bija ļoti liela vēlme pamest padomju Latviju pavisam, bija t.s. ebreju ceļš, daži to izmantoja, bet latviešiem tas nebija pārāk populārs.
Divas reizes esmu cietis no padomju režīma. Stājoties juristos, 1970. gadā bija t. s. mandātu komisija un, iespējams, mana tēva vācu armija mazliet patraucēja. Noteikti tā patraucēja 1978. gadā pēc Filozofijas fakultātes beigšanas uzsākt sociologa gaitas Latvijas Radio. Tolaik radiomājā no DOSAAF kantora bija pazuduši kaut kādi ieroči un arī izmētātas proklamācijas, un neuzticamiem kadriem ieeja tur bija slēgta.
Taču tas netraucēja pēc pieciem gadiem sākt strādāt Rīgas partijas un izpildkomitejas laikrakstā "Rīgas Balss". 1976. gadā pusotru mēnesi nostrādāju VDR - studentu celtnieku vienībā. Kompānija bija laba, droši vien arī kāds stukačs, uz katriem trim/četriem viens vienmēr esot bijis. Dzērām vācu alu un latviešu balzamu, arī citus dzērienus. Būdams brīvs cilvēks, pārsvarā runāju, ko domāju. Viena no vācu valodas pratējām mūsu grupā - Nataša Aleksejeva gan pabrīdināja, lai tā nedarot. Šādām grupām pārbraucot mājās, celtnieku vienības vadītājs vai kopā ar t.s. komisāru, par katru rakstīja raksturojumus. Tie, kas tos varēja izlasīt, teica, ka Teodors Tverjons un Aleksandrs Petrovs (jaunajos laikos arī banku sektors) par mums visiem uzrakstījuši tik labus, ka pa taisno - PSKP.
Šī raksta morāle ir diezgan vienkārša: dzīvot padomju Latvijā varēja. Un diezgan labi. Arī tagad dzīvot labi var, bet ne visi. Zagļi bija tad un ir arī tagad, taču tad viņi pārsvarā uzturējās cietumā, tagad - pārsvarā māca mūs pareizi dzīvot... Uzvārdus nesaukšu. Tad - mums svešajā valstī - bija daudz kas slepens, mūsu pašu valstī slepenības diemžēl nav mazāk. Divas lietas gan gājušas mazumā - tad Latvijā latviešu bija vairāk un vispār vairāk bija domājošu cilvēku.
Es zinu daudzus SC lietotājus, kuri psrs sabrūkot, jau bija pilngadīgi.
Pats arī esmu pusmūžā, tāpēc atļaušos paskaidrot, kāda bija reālais latviešu stāvoklis sovjetu laikā.
Labi dzīvoja tie, kuri sastāvēja padomju nomenklatūrā (ja Matulis saka, ka padomju laikā viņš piederējis vidusslānim, tad jāsecina, ka kaut kādā mērā, nebūdams komunists, tomēr ir bijis padomju nomenklatūrists- tieši vai netieši).
Labi dzīvoja tie, kam pašiem negribējās domāt, bet tikai izpildīt partijas un valdības uzdevumus, saņemot garantētu algu, darba laikā slaistoties, bieži rīkojot uzdzīves darba vietā.
Tiem, kuri gribēja domāt un rīkoties patstāvīgi, klājās visai slikti.
Vārda, preses un sapulču brīvības padomijā nebija, toties visos darba kolektīvos un mācību iestādēs bija daudz čekas ziņotāju- stukaču.
Es pazīstu daudzus, kuri sovjetijas laikā (vēl 70.- 80. gados) tika represīti par brīvu domu un rīcību- par aizliegtu grāmatu (piemēram Orvela, Solžeņicina utml darbu) lasīšanu un došanu citiem daudzi tika ieslodzīti lēģeros Mordovijā.
Lai cik slikti latviešiem klātos ekonomiski mūsdienās, Brīvību es vērtēju augstāk par visu. Jo cilvēks nav dzīvnieks, kam materiālās vajadzības ir primāras, bet gan saprātīga būtne, kurai brīva Doma un Runa ir svarīgāka par kārtējām stilīgajām drēbēm, labāku mājokli un jaunu mašīnu.
Īss un patiess salīdzinājums.
Nebija elementāru tiesību uz vārda brīvību un privātīpašumu. Tika apmierinātas tikai elementārās vcilvēka pamatvajadzības pēc mājokļa un pārtikas - un tas viss arī tikai caur decficītu, lai šis lietas liktos vērtīgākas, atvainojiet, bet tie kas saka ka padomju laikos bija laba dzīve manās acīs ir vienkārši pelēcības vai deģenerāti.
izlasot tavu argumentu, kas tiešām bija interesants un pat viela pārdomām, man rādās divas atziņas:
1.) atvainojos, varbūt tomēr ir kāds aizvainotais, kurš tomēr bija piedzīvojis padomju laikus, bet, piedod atvaino, tie ir kārtējie ar dzīvi neapmierinātie čīkstuļi, kuri ir un būs visos laikos, labos vai sliktos, bet vienmēr atradīs laiku un vietu pasūroties un uzbrukt tiem, kam citādāks dzīves redzējums un dzīvē varbūt labāk (vieglāk) gājis.
2.) dzīvot skaisti var visādos laikos, galvenais ir adaptēties un domāt pozitīvi!
Tajā laikā cilvēki domāja, ka Latvija īsā laikā sasniegs, ja ne gluži Vācijas līmeni, tad vismaz Somijas gan. Neviens tad jau nedomāja, ka neatkarīgā Latvija pat pēc 20 neatkarības gadiem būs viena no nabadzīgākām valstīm Eiropā.
Cienu cilvēkus, kas dzīvošanu dažādos un visnotaļ prerunīgos laikos pastarpināti izmantojuši, lai paplašinātu savu redzējumu. Bet cena nebija maza.
Un tāpēc arī jāsecina, ka mazāk nodrošinātie/melno darbu darošie (ne jaukt ar dzērājiem..) PSRS laikos arī dzīvoja labāk...
diemzēl atpakaļ tik ātri ielekt nevaram, jo 90 sākumā ļāvām chekistiem un komunistu partijas nomenklaturschikiem pārmest kažoku uz otru pusi un sagrābt politisko varu un īpašumus. Un tagad joprojām mūsos (padomju okupāciju pieredzējušos) vairāk vai mazāk ir kas no padomju cilvēka palicies (Matulis tam spilgts piemērs), kas mums neļauj attīstīties kā gribētos. Bet būs jau labi
kapēc?
Nav jēgas,ziniet...kaŗtējo reizi pierādijās latvieša daba, niķi un mīnusi, jo tad, ja tev ir cits viedoklis, pieredze vai vienkārši tavs stāsts neatbilst mūsdienās plaši piekoptajai latviešu nacionālajai žēlošanās tradīcijai, tu tiksi aplikts no visām pusēm...
skumīgi īstenībā... Lai ko teiktu, vienmēr būs kāds, kurš savu patiesību uzskatīs par vienīgo.... Nemaz nepadomājot, ka pasaule negriežas ap viņu un ir arī citi cilvēki... Laikam nav moderni latvietim stāstīt pozitīvos stāstiņus vai vismaz piezemēti negatīvus
labi, šo tēmas apspriešanu es beigšu, jo laikam sporta lapai neklājas paciest šādas diskusijas
P.s. par to bučošanu... mēs nedrīkstam nevienam bučot da jebkādas ķermeņa daļas, mēs varam tikai ar precīzu aprēķinu izvilkt maksīmālu labumu no katras situācijas. Arī no krieviem....
Patiesībā tam nebija nekāda pamata, jo ne politiskā situācija pasaulē bija tāda kāda tā bija 30-tos gados, ne arī citi apstākļi deva pamatu cerībām, ka mēs tagad baigi izrausimies starp pasaules ekonomikas milžiem. Šeit vietā teiciens-pēc kara visi gudri. Uz dažiem var arī attiecināt teicienu-pirms kara visi gudri.
Ir vareni pastulbi tagad kādam pārmest, ka viņš labprāt atceras PSRS nodzīvoto laiku, jo neviens nav vainīgs ka viņš ir piedzimis tad kad ir piedzimis. Iespējams ka pēc gadiem 20 Latvija vairs tikai būs kāds autonoms (labākā gadījumā) subjekts ES konfederācijā, un tajā dzīvojošo paaudze smīkņās par tiem, kas gremdēsies saldās atmiņās par šiem laikiem.