Daži vārdi Ķēniņa aizstāvībai. Personiskā pieredze
Svētdien kolēģis sportacentrs.com pārtulkoja Cīrihē spēlējošā latviešu uzbrucēja Ronalda Ķēniņa inteviju kluba mājas lapā, un, protams, ka tika sasniegts svētdienas komentāru rekords - 220. Atsaucība principā tikai Ronalda viena teikuma dēļ: "PSRS laikos latviešiem daļēji klājās labāk nekā tagad." Vāciski -"Unter den Sowjets ging es den Letten zum Teil besser als heute."
Un tauta panesās. Ko tas šmurgulis, kurš nav piedzīvojis padomju okupāciju, te gvelž? Tā taču ir vistiešākā SC propaganda! Man nezin kāpēc liekas, ka Ķēniņš ir bijis vairāk nekā godīgs un krietni gudrāks par t.s. vidējo hokejistu. Un vidējam šveicietim sava kluba mājas lapā par mūsu dzīvi pratis pastāstīt bez demagoģiskām klišejām: "Daudzi baltieši, arī latvieši Staļina laikā tika izsūtīti. Tāpēc Baltijas valstīs ieradās daudz krievu. Viņu kopiena Latvijā ir patiešām liela. Apspiešanas laiks joprojām ir daudzu latviešu atmiņās... Zināmās jomās Baltijas valstis sadarbojas. Taču ekonomiskās problēmas kopš atdalīšanās no PSRS ir tiešām lielas. Krīze pie mūsu robežas neapstājās. PSRS laikos latviešiem daļēji klājās labāk nekā tagad."
Tikai ļoti izteikts dombrovskists, kurš savējos slavēs pat atrodoties sūdos līdz acīm un pārliecināts dzintarists, kurš redz tikai tik, cik klapes uz acīm atļauj (tādas liek zirgiem, lai neskatītis sāņus!), var apstrīdēt, ka "zem sovjetiem latviešiem daļēji klājās labāk nekā tagad."
Gan krievu laikos, gan tagad sevi un savu ģimeni varu pieskaitīt vidusslānim. Abi vecāki - jaunsaimnieku pēcteči ar visām no tā izrietošajām sekām. Tēvs demobilzēts vācu armijā, loģiski, ka pēc kara izgāja t.s. filtrācijas nometni. Magņitogorskā un Čeļabinskā. Tēvabrālis no vācu armijas aizbēga - izlecot no vilciena, kas laikam veda uz mācībām, un atlikušos kara gadus veiksmīgi slēpās. Ne es, ne mani vecāki nav bijuši PSKP biedri.
Tēvs droši vien bija lielāks brīvdomātājs, daudz stāstīja par laikiem, kurus nevarēju piedzīvot. Šo to par karu, kas latvietim, protams, bija stulbs. Vairāk par to, kā gājis amerikāņu gūstā un filtrācijas nometnē Urālos. Varbūt neticēsiet, bet par abiem viņam pozitīvo stāstu bija vairāk par sliktajām lietām. Stāstīja arī par to, ka 1949. gadā bija tikai divi ceļi: kolhozs vai Sibīrija. Tā kā kaimiņos dzīvoja bijušā pagastveča atraitne ar abām izstūtījām/mājās pārbraukušajām meitām, man izsūtīšanas astoņdesmito gadu beigās nebija nekāds jaunatklājums. 1963. vai 1964. gadā kāds attālāks kaimiņš par pretpadomju aģitāciju tika apcietināts vidusskolā no stundas. Un notiesāts. Par to, ka Cēsu tirgū bija izplatījis proklamācijas: "Nedosim Kubai sviestu!" un tamlīdzīgi. Varbūt tāpēc arī māte laiku pa laikam piekodināja, lai nerunājot par politiku.
Taču konstitūcijā bija apsolīta vārda brīvība (un vēl daudz kas cits), arī vismaz teorētiska iespēja Latvijai ne tikai iestāties, bet arī izstāties no PSRS. Tik naivs gan nebiju jau no kāda 12 gadu vecuma, lai noticētu, ka varam arī izstāties. Ar draugu un solabiedru kopš 4. klases - Aivaru Lezdiņu (vēlāk Krievijas domes deputāts, pirms tam Jeļcina cilvēks Tālajos Austrumos) - itin plaši izmantojām šo vārda brīvību. Notikumu, ko apspriest bija daudz: 1968. gada Čehoslovākijas pavasaris, PSRS un Ķīnas konflikts (kariņš!) Damanskas salas dēļ, studentu protesti Francijā, puķu bērni (arī Latvijā) un daudzas citas tēmas. Skaidrs, ka klasē un treniņgrupā par to arī runājām. Ne jau kā politinformatori klases priekšā, bet runājām. Gudri skolotāji (arī krieviete, krievu val. skolotāja) brīdināja, ka var iznākt nepatikšanas, Aivaru vienu reizi arī izsauca uz čeku, bet teikt, ka čekas roka bija visvarena... Laikam tomēr nē. Tāpat turpinājām klausīties ārzemju balsis, krieviski nezin kāpēc raidījumi bija augstvērtīgāki, bet kopš 1967. gada ar bītlu repertuāru skolas ballēs mūs priecēja Haralds Sīmanis un grupa "Heroldi".
Filmas kinoteātros radīja dažādas - arī ļoti draņķīgas, taču bija arī "Fantomass" un "Džezā tikai meitenes". Ja bija iepirktas rietumu filmas, tad pārsvarā gadījumu tās bija kvalitatīvas. Jā, reizēm arī sagraizītas, jo seksa nedrīkstēja būt.
Šķiet, tā bija Vaira Vīķe- Freiberga, kas 1989. gadā viesojoties "Literatūrā un Mākslā" mūs žēloja: ai, kādi nabadziņi! Latviešu dziesmas taču radio neraidīja... Bija, ko raidīja un bija, ko neraidīja. Tās, ko neraidīja, palīdzīgi cilvēki bija ierakstījuši magnetofona lentēs. Skanēja gan Rietumi, gan Austrumi (Visockis, Okudžava), gan arī trimdinieki, ko itin bieži spēlēja arī zaļumballēs.
Liela daļa latviešu to gadu TV "Panorāmu" skatījās tāpat kā daudzi tagad - sporta un laika ziņas. Lasu diskusijas, ka tad neko nav varēts nopirkt veikalā un, ka tas bijis zemas kvalitātes. Nekādu dižo blatu man padomju laikos nebija, taču gaļu veikalā/tirgū neesmu varējis nopirkt tikai vienu reizi - 1979. gada ziemā, kad radi brauca aplūkot pirmdzimto. Toties tad visi slavēja galdā celto ledus zivi...
Šad tad arī sieva mēģina iestāstīt, ka veikalos nekā jēdzīga mugurā velkama neesot bijis. Var jau būt. Vasaru strādājot kolhozā, kādus 250 - 300 rubļus nopelnīju un par savu garderobi no 14-15 gadu vecuma rūpējos pats. Vīriešu importa kurpes veikalā maksāja 35 rubļus. Jā, katru dienu tās tur nestāvēja, taču man pietika. Uz džinsiem nebiju kārs, bet labus ārzemju džinsus par 100 rubļiem nopirkt varēja. Ne jau veikalā. Jā, vieglās automašīnas bija deficīts, taču lielākajā daļā t.s. darba kolektīvu bija rindas un pēc kādu piecu gadu gaidīšanas arī kolhozā pie tādas varēja tikt. Ja vien darbavietas pārāk bieži nemainīja.
Bija lietas, no kurām izvairīties tiešām bija grūti. Tāda bija dienests padomju armijā. Varēja tēlot muļķi, vai pats sabendēt veselību, taču es par armijas laiku arī nevaru sūdzēties. Nekad turpmāk savā mūžā neesmu tik daudz gulējis, kā dienot pie Baltās jūras. Dienas laikā, radiolokācijas stacijā, kas divu gadu laikā laikam tikai divas reizes tika ieslēgta. Pārbaudes režīmā.
Jā, dzelzs prieškars ceļošanai uz Rietumiem bija. Toties diezgan lēti iznāca apceļot PSRS. Armēnija, Gruzija, Ukraina, Urāli, Maskava, Ļeņingrada, Kijeva, par Igauniju un Lietuvu nemaz nerunājot - tās tiku izbraukājis. Arī ar autostopu 15 gadu vecumā. Kam bija ļoti liela vēlme pamest padomju Latviju pavisam, bija t.s. ebreju ceļš, daži to izmantoja, bet latviešiem tas nebija pārāk populārs.
Divas reizes esmu cietis no padomju režīma. Stājoties juristos, 1970. gadā bija t. s. mandātu komisija un, iespējams, mana tēva vācu armija mazliet patraucēja. Noteikti tā patraucēja 1978. gadā pēc Filozofijas fakultātes beigšanas uzsākt sociologa gaitas Latvijas Radio. Tolaik radiomājā no DOSAAF kantora bija pazuduši kaut kādi ieroči un arī izmētātas proklamācijas, un neuzticamiem kadriem ieeja tur bija slēgta.
Taču tas netraucēja pēc pieciem gadiem sākt strādāt Rīgas partijas un izpildkomitejas laikrakstā "Rīgas Balss". 1976. gadā pusotru mēnesi nostrādāju VDR - studentu celtnieku vienībā. Kompānija bija laba, droši vien arī kāds stukačs, uz katriem trim/četriem viens vienmēr esot bijis. Dzērām vācu alu un latviešu balzamu, arī citus dzērienus. Būdams brīvs cilvēks, pārsvarā runāju, ko domāju. Viena no vācu valodas pratējām mūsu grupā - Nataša Aleksejeva gan pabrīdināja, lai tā nedarot. Šādām grupām pārbraucot mājās, celtnieku vienības vadītājs vai kopā ar t.s. komisāru, par katru rakstīja raksturojumus. Tie, kas tos varēja izlasīt, teica, ka Teodors Tverjons un Aleksandrs Petrovs (jaunajos laikos arī banku sektors) par mums visiem uzrakstījuši tik labus, ka pa taisno - PSKP.
Šī raksta morāle ir diezgan vienkārša: dzīvot padomju Latvijā varēja. Un diezgan labi. Arī tagad dzīvot labi var, bet ne visi. Zagļi bija tad un ir arī tagad, taču tad viņi pārsvarā uzturējās cietumā, tagad - pārsvarā māca mūs pareizi dzīvot... Uzvārdus nesaukšu. Tad - mums svešajā valstī - bija daudz kas slepens, mūsu pašu valstī slepenības diemžēl nav mazāk. Divas lietas gan gājušas mazumā - tad Latvijā latviešu bija vairāk un vispār vairāk bija domājošu cilvēku.
+2 [+] [-]
P.S.ja prasīsi kāds sakars piemēram Dānijas ekonomikai ar parastu cilvēku dzīvi,tev atbildēs visi tie,kas aizbraukuši uz to pašu Īriju vai Angliju,tāpat kā tie,kas pirms simtiem gadu no Eiropas brauca iekarot visu iespēju zemi Ameriku
+3 [+] [-]
+10 [+] [-]
piekrītu, nepatika un nepatiks mums tā padomju vara. bet no otras puses, mūsdienu Latvijas vara ir gana labāka? dzīve? teikšu tā - novēlu katram no dzīves ņemt to labāko un censties vienmēr domāt pozitīvi, tad jebkādos laikos (padomju, kalvīša treknajos vai dombrovska "idiles") dzīve būs skaista. nedzīvojat pagātnē, laizot nepiedzīvotas rētas, bet labākai šõdienai un vēl gaišākai rītdienai!
Ar labu nakti!
+1 [+] [-]
+5 [+] [-]
+4 [+] [-]
+1 [+] [-]
OK, viens pārtulkoja interviju, uzlika virsrakstā skandalozo frāzi, dabūja savus 200+ komentārus uz politikas rēķina, bet kāpēc tas jāturpina? Matulim arī sagribējās komentāru simtus? Vai arī nostaļģija pēc senākiem laikiem uznāca?
"Labāk būtu ēduši" - jeb šajā gadījumā - labāk būtu par hokeju rakstījuši.
+12 [+] [-]
Lietas jāsauc īstajos vārdos - ja reiz esam noteikuši, ka okupācija bija, tad tā arī jāsauc rakstos.
Par saturu - viens komentētājs izteicās, ka "tad dzīve bija interesantāka". Nu nez - tā dzīve toreiz bija tik prognozējama, tik vienmuļa un rutīnas pilna - katrs zināja, ko darīs, ko ēdīs, kurp ies jau mēnešiem uz priekšu. Bija radītas simtiem tūkstošu darba vietas, kur cilvēki vienkārši ierodas, veic vienmuļu rutīnas darbu un dodas mājup, pa vienu un to pašu sab. trans. maršrutu. Var minēt tik daudz visādu tamlīdzīgu lietu, katrā ziņā neredzu, ka "tad būtu bijis interesantāk". Visam pāri totālākā okupācijas varas kontrole.
Ja toreiz kāds mēģinātu uzkāpt Vanšu tiltā (kas parādījās okupācijas pēdējos gados), tad to uz mūžu ieliktu psihenē - varbūt arī taisnīgi, jebkura nestandarta rīcība tika smagi apkarota, indivīdu nosauca par nenormālu un izolēja no sabiedrības.
Tā var turpināt ilgi, principā okupācijas gadi ir kaut kas līdzīgs tādam mini-ieslodzījumam, kad cilvēku ieliek tik ciešos rāmjos, lai vēl paelpot varētu, bet vairāk arī neko.
Maza replika par Matuļa rakstu - Matulis raksta, ka daudzi skatījās Panorāmu, lasīja avīzes utt. Jā, tas bija tā kā rutīna - noskatīties Panorāmu, kur katru dienu principā rādija vienu un to pašu garlaicīgo ikdienu, vienu un to pašu... Atvēra arī kāds avīzi, ar vienu un to pašu garlaicīgo informāciju utt. Tā bija. Ne jau aiz labas dzīves, vienkārši lai noīsinātu sava mūža atlikušās stundas. Televīzijā profilakse (toreiz saucās TESTS) - no 9:00 līdz 17:00 un no 23:00 līdz 7:00.... daudzi ieslēdza TV vēl pirms testa beigām, aiz garlaicības, apskatīties to krāsaino rimbuli, jo tas dažreiz bija interesantāks nekā pārraides, kas sekoja pēc tam...
Kas nav dzīvojuši tajos laikos, iedomājaties savā vietā vistu, kuru ieliek šaurā būrī, kas nevar ne apgriezties, ne pagriezties, lai tikai dēj olas, mirkstot pati savos sūdos. Precīzāk laikam nevar noraksturot. OK - tai nosacītajai vistiņai gan barība, gan ūdens, gan medicīniskā aprūpe bija, bet vai tā ir pilnvērtīga dzīve?
+1 [+] [-]
+3 [+] [-]
Attiecībā uz ''padomju vai okupācijas'' laikiem jasaka, ka to nevar novērtēt ar terminu-melns/balts.
Varbūt tiem kas šos laikus nav piedzīvojuši vajadzētu savas domas pieturēt pie sevis, jo nav gudri vecmāmiņu, vecāku vai kaimiņu pieredzi pataisīt par savu domu dogmu.
Un tie kas ir piedzīvojuši ''padomju vai okupācijas'' laikus, lai neitrāli pavelk paralēles ar pēcatmodas laikiem. Dažs labs varētu justies pārsteigts, ka daudz kas tagadnei kopejs ar pagātni. Un iemesls tam viens-mainoties sabiedriskai iekārtai automātiski nemainās cilvēku domāšana atbilstoši šai sabiedrības iekārtai jeb ieliekot vēžus citā kulītē ne vēžu garša, ne arī izskats nemainās.
[+] [-]
Toties tam bija ļoti liels ''+''.Meitenes uz vīrieti kas nebija bijis armijā ar baltu aci skatijās, jo parasti kas nebija dienējuši bija vai nu fiziski, vai garīgi slimi.
+3 [+] [-]
+4 [+] [-]
Tas ir tāpat, kā kladzināt slaveno citātu, ka "Padomju Savienībā seksa nav".
Konteksts tur bija par filmām un erotiskām ainām tajās, uz ko padomju pilsone teica, ka padomju filmās šādu ainu (sex) nav.
Tā kā nevajag braukt virsū ne Ķēniņam, ne Matulim.
+11 [+] [-]
Tiešām varēja līmēt modelīšus un izauga diezgan apķērīga paaudze. Varēja pats montēt riepas, katru dienu iet uz dārzu audzēt pārtiku ziemai, jo tā kas būs veikalā, būs sapuvusi. Protams tagad to neviens nedara, jo viss ir gatavs.
Tad jau var romantizēt arī akmens laikmetu. Kad Tu pēdējo reizi ar loku un akmens cirvi gāji sev mežā iztiku gādāt? Iedomājies kāds kaifs.
Tajos laikos ļoti viegli bija sasniegt laimi, dabuji kaut ko veikalā, super, varēji darbā stāstīt kā tev vakar paveicās. Šodien protams viss jau būs izpirkts, bet jāatcerās ka trešdienā pēc sešiem ir vērts iegriezties tajā pat veikalā, varbūt atkal ko izmetīs.
Murgs kaut kāds bija, nekad neaizmirsīšu kā mamma mūs trīs mazos ķiparus ņēma pie rokas, lika stāvēt garās rindās pa piecām stundām lai varētu nopirkt olas, sviestu u.t.t.. Protams varēja jau iet pie kāda blatņika lūgties, dabūt pa blatu, bet jau toreiz mums ģimenē bija principiāla nostāja, pazemoties komunistu žuļiku priekšā neiesim.
+7 [+] [-]
Padomju valsts ar armijas un lielu daudzumu cietumnieku palīdzību, risnāja savas ekonomiskās problēmas. Būvēja HESus, mājas, dzelceļus, tiltus, šuva cimdus, robas un vēl velns zin ko un tas viss par trīs reizēju ēdināšanu un septiņiem rubļiem mēnesī. Vai nebija jauka verdzība?
Cilvēki visur grib būt priecīgi, laimīgi, arī ziemeļkorejas iedzīvotāji savās kompānijās uzdzied, spēlē kaut ko, iemīlās, šķirās un pēc tam romantiski to apspriež, atcerās vakardienu.
+5 [+] [-]
+6 [+] [-]
Bet bija arī labas lietas - trulu teletubiju vietā bija metāla skrūvējamais konstruktors, Angry Birds vietā kāpām ābelēs un spēlējām "kazakus razboiņikus".
-1 [+] [-]
[+] [-]
Jā, iepirkšanās tradīcijas tajos laikos bija stipri ''interesantas'', bet tik augsts nabadzības līmenis kā patreiz arī nebija.
Kārtējā nūja,kas vienādi asa no abiem galiem.
+1 [+] [-]
teiksim tā, pēc mūsdienu mērauklas- pārtikusi vidusšķiras ģimene...
Jā, neviens gan atpakaļ tajā sistēmā nevēlas, jo saprot, kas ir kas, bet arī demagoģiskas runas par atjaunoto kolhozu nedzied, jo realitāte ir pārāk skaudra, lai turētos pie principiem- kaut pastalās, bet brīvs...Un jā, arī šobrīd savu ģimeni un tuvākos tās locekļus par žzupām nenosaukšu... Kaut ir arī tādi eksemplāri rados.... bet neko, strādājam un cīnamies... Tāpat kā to darīja mans mātes vectēvs Ulmaņa laikos, kad ņēma kredītus zemes iegādei un attīstija saimniecību, tāpat kā mani vectēvi un vecāki padomju laikos un es ar savu ģimeni dermokrātijā...
Ir ko padomāt, vai ne?
[+] [-]
Godīgi sakot, mani pārņem šausmas, kad cilvēki sāk gaudot, cik laba dzīve bija "pie krieva".
(PS. esmu nodzīvojis 18 gadus padomju laikā - paguvu gana daudz izbaudīt tos "priekus". Ne par kādu naudu negribētu tais laikos atgriezties)
[+] [-]
Personiski es krievos pasauli apceļoju, un pabiju tur kur nekad nebūtu bijis citos apstākļos.
Protams,zinu arī cilvēkus, kuriem dienests ''krievos'' bija dzīves lielākais murgs.
[+] [-]
Untu gribi teikt, ka MAtulis ir melis un visu savu tekstu ir safantazējis?
+2 [+] [-]
Kā jau rakstīju, atmetot politiku cilveki tad dzīvoja labāk un nebija tā bezcerība, ka tagad ir piem. laukos sevišķi latgalē kur daudzi ciemi ir jau izmiruši/izbraukuši un palikošie vienkārši nodzerās...
Un domāju, ka tieši to arī Ķēniņš gribēja pateikt, bet daži kuriem kā Matulis raksta ir klapes uz ausīm uzreiz uzliek savu "krievi nāk" plati un tik griež veco meldiņu..
+6 [+] [-]
-4 [+] [-]
+3 [+] [-]
Ķēniņa teksts- no konteksta izrautais teikums- ir kārtējās, ļoti nekvalitatīvās žurnalistikas piemērs. Šādas lietas turpināsies, kamēr kāds no šādiem pseidožurnalistiem nedabūs atbildēt tiesas priekšā.
-2 [+] [-]
+3 [+] [-]
[+] [-]
Bet kā, piemēram, cilvēki varēja izdzīvot ar 15 rubļu pensiju, kā mana vecvecmamma (tas gan 60-tajos gados, bet tāpat nekāda dižā laime)? saimniecības nebija, tad nu pašas meitas uzturēja. Un kā tiem, kam radu nav? ziepēt striķi vai uz ielas dzīvot iet?
jā, tā valsts varēja uzturēt daudzas lietas, ko savukārt šī valsts nevar; toties kā ar naudas reformām, kas ik pa laikam cilvēku uzkrājumus praktiski nonullēja? Pavlova reforma vēl samērā svaigā atmiņā. Protams, latu reformā arī praktiski visi cieta.
es pilnībā saprotu, ka cilvēkiem dzīvē gājis dažādi, bet nu apdomājot tolaik valdošo propagandu un vispār atmosfēru (cik atceros, protams, personīgi piedzīvoju tikai Brežņeva pēdējos valdīšanas gadus + nākamos), to pelēcību ikdienā, personīgi man mēle negriežas teikt, ka tad bija labāk. bet varbūt man ir vienkārši paveicies.
+3 [+] [-]
Izskatās, ka visi slavinātāji ir aizmirsuši to, kā pēc tualetes papīra stāvējuši rindā 2h, kā pēc pusdienas maizes veikalā vairs nav maizes (izņemot sakaltušu ķieģeli), kā piena veikalā izbeidzas piens, kā sviesta nav (!), desas nav kā suga, kā olas deva uz skaitu (10gab uz personu, tad bērniem jāiet līdzi, lai varētu dabūt vairāk) un lielā laime bērnam - mammai darbavietā "izmesti" apelsīni, urrā! Liepājā tā bija, draugi. Jā, ja vecāki strādāji Mašzavodā, Metalurgā, vai šur tur citur, tad tur šo to "izmeta", varēja dabūt. Bet mēs ik sestdienu braucām uz Lietuvu pēc augšminētajiem produktiem (t.i., ja tēvs uzzināja, ka vienā no diviem (!) benzīntankiem ir benzīns... bija arī tādi laiki, lai arī ne vienmēr). Liepājas-Palangas šoseja tad tika zobodamies saukta par Dzīvības ceļu.
Un es šeit runāju tikai par pārtiku. Par to, kā bija jāplēšas pēc elementārām, cilvēka eksistencei vairāk vai mazāk nepieciešamām lietām. Nē, protams, uņivermaga direktora, autoservisa vadītāja vai bāzes priekšnieka vai tml. priekšnieku atvasēm bija zelta dzīve, skaidrs.
Un žurnālisti vispār varētu paturēt mutīti. Tais laikos viņi to vien rakstītu, cik sparīgi tuvējā kolhozā cūkas apbērnojušās, lai piecgades plānu izpildītu un pārspētu kaimiņu rajona cūkmātes.
Pārraidi beidzu.
+5 [+] [-]
Cilveks pie ertibam un visa laba loti atri pierod ka pie kautka loti passaprotama.
Un vakar Pučes jautajumu sadala izvertas karsta diskusija starp mani, Abragu, Ivaru un vel daziem cilvekiem par so pasu temu, un personigi mans ''galigais sledziens'' bija tads, ka tiri komunicejot ar cilvekiem man ir radies tads pienemums, ka PSRS laikos labak dzivoja visadi pleguri un žūpas, kuriem darbs bija neskatoties ne uz dzeršanu, ne slinkošanu. Algu viņi saņēma lai arī strādāt īsti negribēja. Šobrīd darba spējīgu roku Latvijā trūkst, darbu var atrast, bet tur atkal nevar ne dzert ne slinkot. Tapec visi sie pleguri sez uz valsts pabalstiem, lama valsti un saka, ka krievu laikos dzive bija labaka.
Tie cilveki kuri dzivoja zali gan krievu laikos gan sodien, tie ar kuriem man nacies runat, visi ka viens priecajas, ka Latvija ir briva valsts un priecajas par dzivi Latvija.
[+] [-]
Pārējam arī piekrītu.
+2 [+] [-]
No pieredzes zinu, ka ir cilvēki kuri strādāja "sūdu" PSRS laikos un dzīvoja neslikti, savukārt pēc sabrukuma turpināja tādā pat garā strādāt un nodzīvojās līdz pabalstiem un kapam.