Trīs labas un ne tik labas lietas

Intriga
Intriga sportā ir viens no atslēgas vārdiem. Ja tās nav, tad ir grūti ne tikai kādu ieinteresēt, bet arī noturēt tos, kuri līdz šim bijuši uzticīgi. Pēdējos gados virslīgas čempionāts laikam reabilitējas par deviņdesmitajiem gadiem, kad "Skonto" dominante bija nospiedoši garlaicīga. Šosezon īpaši interesanta aina bija pēc 2. riņķa, kad visas četras medaļu pretendentes bija triju punktu robežās. Bet nebija peļami arī pēdējā riņķī un arī pēdējā kārtā, kad vēl nebūt viss bija skaidrs. Par to arī žetons tām komandām, kas to veicināja.

Prece
Lai cik mēs stipri dažkārt peltu vai līdzinātu līdz ar zemi virslīgas līmeni, ik gadu šajā čempionātā izaug un aizbrauc Latvijas futbolisti. Dažam leģionāra maize izdodas saldāka, citam - rūgtāka, bet visiem labi jau nebūs nekad. Tāpat kā dzīvē. Taču teikt, ka allaž paliekam tukšā, arī nebūtu pareizi. Pērn pēc virslīgas čempionāta uz ārzemēm devās vairāki futbolisti, un daži no viņiem jau liek runāt ar gandarījuma sajūtu. Piemēram, pussargi Aleksandrs Cauņa un Aleksejs Višņakovs savas karjeras ārzemēs sākuši diezgan veiksmīgi, un augstāka līmeņa spēļu pieredze devusi nozīmīgu artavu arī Latvijas valstsvienībai. Gaidīsim, kuri būs nākamie veiksmīgie aizbraucēji!

Statistika
Jaunas vēsmas šogad tika piedzīvotas arī šajā lauciņā, par ko žurnālistiem liels prieks. Latvijas Futbola federācija iegādājusies sistēmu, kas apkopo virslīgas statistiku, ļaujot uz komandu un futbolistu sekmēm vai neveiksmēm paskatīties no dažādiem rakursiem. Tas noteikti ir ieguvums. Ja vēl to prastu prasmīgāk pasniegt, Latvijas futbols mediju dienas kārtībā būtu biežāks viesis. Vienīgi žēl, ka jaunākā informācija netiek operatīvi ievietota, kas liedz no šās sistēmas paņemt labāko. Lai arī virslīgas sezona beidzās sestdien, pēdējā statistika tikai ievietota tikai šodien... Cerams, ka pirmais bija ieskriešanās gads, un nākamajā šī sistēma tiks iedzīvinātā arī Latvijas valstsvienības un 1. līgas sakarā.

Runas par toto
Spēļu ietekmēšana negodīgā veidā dažam nes straujus ienākumus, bet kopumā tas grauj futbolu un ir kā veca cilvēka atrašanās uz gultas - zini, ka ..., bet nezini kad... Diemžēl arī šosezon no šādām runām izvairīties nevarēja, dažs labs klubs pat uzsāka iekšējo izmeklēšanu. Taču pie mums viss notiek pa kaktiem, un visbiežāk paliek runu līmenī, bet tas noteikti nenāk par labu. Iespējams, pat kaitē vēl vairāk, jo zūd ticība godīgai spēlei, nav redzams, ka pret šo "futbola vēzi" cīnītos. Acīmredzot esam vāji šajā lauciņā, un neprotam ķert un pierādīt. Pasaulē tiek iets pavisam cits ceļš - par spēļu ietekmēšanu tiek runāts jo skaļāk, jo labāk, ir jūtams, ka nevalda vienaldzība. Pie mums nejūt neko... Ir tikai runas. Totalizatori un ar tiem saistītā spēļu ietekmēšana ir ļoti nopietna lieta. Ja jau radušās aizdomas, jābūt spēcīgam ieganstam.

Leģionāri
Izrādās šajā sezonā virslīgā teju katrs trešais futbolists bija ārzemnieks jeb leģionārs - kopā 68 futbolisti jeb 29 procenti no visiem Latvijas čempionāta augstākās līgas dalībniekiem. Bet cik no viņiem jūs varat nosaukt bez ilgas domāšanas, sakot, ka - jā, viņi gan bija baigie meistari, mūsējiem bija ko pamācīties?! Teikšu godīgi - man acīs iekrita tikai daži. Jančuks, Tamošausks, Žuniors, Fabinju, Ola, Belovs... Hm, un jāsāk domāt. Un rodas jautājums - ko šeit darīja pārējie? Skaidrs, ka lāpīja robus, jo vieglāk un lētāk par lētu naudu paņemt pusgatavu ārzemnieku, nekā izaudzināt vietējo. Bet ko mēs no tā iegūstam ilgtermiņā? Neko daudz. Varbūt izdodas virs ūdens saglabāt dažu labu komandu, taču tā vairāk ir mākslīga saglabāšana, jo, kad leģionāri aizbrauc, vieta atkal paliek tukša, bet pašmāju futbolists tajā laikā nespēlēdams, līdz tai izaugt nevarēja. Piemēram, "Olimps". Līdz šim biju sapratis, ka šī komanda audzina jaunos Latvijas futbolistus, bet skatos, te spēlē Baladze, Zarnadze un Tabatadze, te - Gongadze, Džanelidze vai Čhikvišvili...
Pirmkārt, jautājums ir nevis par leģionāru kvantitāti, bet gan kvalitāti. Tā kliboja daudziem - gan čempionu sibamurām un martinesiem, gan pastarīšu zarnadzēm un tabatadzēm. Vārieties vien savā sulā, protams, nav pareizi, bet brīžiem nav saprotami kritēriji, pēc kādiem ārzemnieki tiek izvēlēti. Un te nav runa par to, ka nevaram atļauties karlosus vai tevesus, jo mums taču ir citi pozitīvi piemēri kā Tamošausks, Jančuks un Ola. Tiesa, blakus jāliek savējie, citādi uzreiz ir skaidrs, ka "tajā" klubā pašmāju centra pussargi nekad neizaugs...

Līdzjutēji
Pirmkārt, bēdīgi, ka viņi uz spēlēm nāk tik mazā skaitā. Otrkārt, bēdīgi klausīties un skatīties, kā zināma daļa no viņiem uzvedas - viens dod pa purnu miermīlīgam kārtības uzturētājam, cits kliedz rupjākos vārdus, lai "sveicinātu" pretinieku ultras, bet vēl daži burtiski ņirgājas par katru epizodi laukumā. Arī tā, lūk, var paskatīties uz aizvadīto sezonu.