Māra laiks vēl nav pagājis
Uzbrucējam Mārim Verpakovskim ir ļoti labas attiecības ar Latvijas valstsvienības galveno treneri Aleksandru Starkovu. Ne par velti abi plecu pie pleca darbojas ne tikai valstsvienībā, bet arī Azerbaidžānā. Taču noteikti nepiekrītu tiem, kuri pārmetuma formā Verpakovski nosaukuši par Starkova "ārlaulības bērnu"...
Droši vien Verpakovskis šodien nebūtu ar tādu vārdu un dosjē, ja reiz "Skonto" komandā nebūtu nonācis Starkova rokās. To neslēpj arī pats futbolists. Kad bija jauns un zaļš, nevienas vien muļķības bija galvā. Starkovs lika skaidri saprast - ja futbols nebūs prioritāte, mums nebūs pa ceļam.
Pirms gadiem astoņiem Māris bija nacionālais varonis, jo palīdzēja valstsvienībai nokļūt EURO 2004 finālturnīrā. Gadi skrien, un arī vecums nenāk viens... Taču Starkovs allaž uzsvēris, ka valstsvienībā jāspēlē spēcīgākajiem, nevis jāskatās pasē. Mazliet citādi ir tad, kad notiek paaudžu maiņa un sastāvs tiek atjaunināts. Tad treneriem nākas mazliet manevrēt starp saviem principiem, sacīto un realitāti. Tāpēc arī es dažkārt esmu atradis, kur iešaut kādu kritikas bultu. Taču šobrīd tas nekādā gadījumā neattiecas uz Māri Verpakovski, kurš 15. oktobrī svinēs 32 gadu jubileju.
Skanēs banāli - Māris vairs nav tāds, kāds bija savā slavas zenītā, taču nav tā, ka tagad būtu tik vājš un nevarīgs, ka izlasē spēlētu tikai tādēļ, ka Starkovs šādi izrādītu cieņu par kādreiz valstsvienībā paveikto. Tā nav. Jā, Māris vairs nav tik žigls kā kādreiz, arī aizsargu apvešana nevedas gludi, taču viņš šajā EURO 2012 ciklā valstsvienībai devis pietiekoši daudz, lai par viņu runātu kā par pamatsastāva cienīgu spēlētāju.
Pirmkārt, par to liecina attieksme laukumā. Ja būtu jādod balva par cīņas sparu, Verpakovskis būtu favorītu pulkā. Māris šajā ciklā "grauza zāli", un brīžiem bija grūti saprast, kāpēc dažs labs jaunais uz to tikai noskatās, nevis ņem acīmredzamu piemēru. Tādā valstsvienībā kā mūsu augsta motivācija ir dubultsvarīga, neba uz meistarības rēķina mēs "ņemam" punktus no gruzīniem, grieķiem, šveiciešiem... Respektīvi, no izlasēm, kuras uz papīra izskatās krietni spēcīgākas.
Otrkārt, tā ir palīdzība pussargiem. Māris ar lielu azartu šajā ciklā spēlēja ne tikai uzbrukumā, bet arī nāca palīgā vidējai līnijai. Spilgts piemērs šajā ziņā bija mačs Maltā, taču tā nav vienīgā spēle, kad Verpakovskis drīzāk izskatījās pēc pussarga, nevis smailes uzbrucēja.
Treškārt, palīdzība vārtu gūšanā. Māris šajā ciklā piedalījās septiņās spēlēs. Ja skatāmies plikus skaitļus - tikai viens gols. Ne viens vien tamdēļ uzrakstījis bargu kritiku internetā - redz, viņš taču nevar neko iesist. Bet vai tie, kuri tā raksta, zina, cik rezultatīvas piespēles Māris izdarījis un cik vārtu guvumos bijis liels viņa nopelns? Diezin vai.
Mani Verpakovska atrašanās valstsvienībā šobrīd nemudina uzdot jautājumus, man tā nešķiet labdarība, bet gan nopelnīta. Redzot, kā Māris spēlē, šobrīd nav pamatu apgalvot, ka Starkovs mākslīgi palīdz tuvoties 100 spēļu robežai. Ja nepārskries melns kaķis pār laukumu, "zelta puisēns" to paveiks saviem spēkiem.
PS. Māris savulaik izteicies, ka Starkovs viņam ir kā otrais tēvs. Pie tā arī paliksim!
+10 [+] [-]
+4 [+] [-]
+2 [+] [-]
[+] [-]
+4 [+] [-]
+3 [+] [-]
Pieredze(Spaanijas liiga, Čempionu liiga), piespeles, apspelet viens pret otru laukuma viduu, to vinsh loti labi prot.
[+] [-]
[+] [-]