Pirms met Irbem ar akmeni...
Artūrs Irbe neliekuļo un neslēpjas. Viņu var pārprast, viņš pats dažas lietas putro, bet kopumā – Artūrs ir viens no retajiem, ko sistēmai neizdevās pakļaut un salocīt. Viņš nekad nav nodevis savu valsti! Bet iespēja bija...
Ja mēs pavaicātu Artūram, kas ir viņa valsts, tad atbilde būtu skaidra – Latvija. Bet Irbem ir daži „bet”, kad viņš saka – Latvijas valsts. Viņš redz lietas savādāk nekā mēs visi, jo viņš nemaz nav un nekad nav bijis – tāds kā mēs visi, vai – tāds kā lielākā daļa no mums. Tagad ir publicētas dažas viņa intervijas un pārspriedumi, kas pēkšņi sabiedriskajā telpā uzjundī emocijas. Žēl, ka interneta laikmets sākās mazliet vēlāk par 1991. gadu – interesanti būtu palasīt, ko tajā brīdī „tauta” domāja par barikādēm, par lielo izvēli... Jo toreiz uz ielas bija ugunskuri un akmens krāvumi, bet tik pat daudz bija arī šaubas, neticība, bailes un nodevība. Arī gļēvuma. Bet interneta arhīvs vai modernās tehnoloģijas nav vajadzīgas, ja mēs novērtējam Artūra Irbes personību. Un nevis tikai šauri – Latvijas sportā vai pasaules hokejā. Novērtējam viņa devumu latviskās pašapziņas kontekstā. Neviens nevar nostāties Irbem blakus tajā vēsturiskajā laika posmā, kad bija jāizdara izvēle – kad vajadzēja nevis fantazēt, iztēloties vai noticēt, bet vienkārši – pieņemt lēmumu. Skaidri.
Atgādināšu dažas ainas no 1991. gada februāra. Tas bija PSRS izlases treneris Viktors Tihonovs, kas skraidīja pa Rīgas Sporta pils gaiteņiem un kliedza – tu, smurguli, no šīs savas Latvijas neaizbrauksi! Mēs parūpēsimies, ka tevi arī Amerikā neviens negaidīs... Tas bija arī treneris Ēvalds Grabovskis un virkne no tā laika Dinamo kluba priekšniecības, kas mēģināja lielo padomju hokeja metru mierināt un čukstēt viņam ausī – neuztraucieties, Viktor Vasiļjevič, mēs viņu pierunāsim, viņš spēlēs... Runa bija par PSRS izlasi. Pēc deviņdesmit pirmā gada janvāra notikumiem, Irbe bija pirmais no Latvijas sportistiem, kas pateica skaidri – es PSRS izlasē vairāk nespēlēšu. Vai tas bija viegli? Tajā laikā Artūrs bija šīs izlases pirmais numurs, tajā laikā par viņu šajā zemeslodes daļā labāka nebija. PSRS hokejs nevarēja bez viņa, jo krieviem pašiem nebija labu vārtsargu. Irbe savu lielumu vai svarīgumu šajā komandā neizgudroja – noticiet, ka tajā laikā vajadzēja būt divas reizes labākam par jebkuru krievu, lai tiktu izlasē, kas bija vienīgais ceļš, ja vēlējies sevi apliecināt savā profesijā starp pasaules labākajiem. Ja tāds nebiji, varēji savā Rīgā sapūt... Tas nebija laiks, kad varēja tā vienkārši paņemt un braukt strādāt uz ārzemēm. Arī sēnes uz Īriju nevarēja braukt lasīt, ja kāds to ir aizmirsis.
Tā gada pavasarī komandā Artūru ienīda – vispirms jau tāpēc, ka Irbes izvēle varēja ietekmēt arī kluba finansiālo stāvokli. Atvainojiet, tā sauktajās meistarkomandās, nauda toreiz gāja pa priekšu neatkarības idejai... Dinamo varēja tikt sodīts par sava PSRS izlases hokejista disciplināro pārkāpumu – nevēlēšanos spēlēt zem sarkanā karoga. Viņiem varēja atņemt vai nepiešķirt kādu ārzemju braucienu, kas parasti bija sportistiem blakus ienākuma avots. Tāpat tika nogriezti fondi, kas augstas klases sportistiem dalīja žiguļus un dzīvokļus. Priekšnieki un vesels lērums apakšnieku par Irbes piedalīšanos PSRS izlasē saņēma piemaksas. Jo viņi bija sagatavojuši sportistu Latvijas izlasei. Viņi pa vienam un pa diviem lūdzās, lai Artūrs tomēr pārdomā – sak, kur tu viens pats pasaulē bez komandas liksies, padomā par savu nākotni. Ja vēl nespējat iztēloties tā laika kārtību, tad ir vēl viena ainiņa: kad deviņdesmit pirmā gada augustā Irbem vajadzēja braukt uz Ameriku, uz Sanhosē, dokumentus izbraukšanai no valsts viņš varēja iesniegt tikai Maskavā – tur bija ASV vēstniecība, kas PSRS pilsoņiem deva vai atteica vīzas. No Maskavas vajadzēja arī lidot, jo no Rīgas lidostas ārpus PSRS teritorijas neviens reiss netika veikts... Vēlāk, kad viņš jau spēlēja NHL, bija krievu hokejisti, kas ar viņu satiekoties uz tā ledus, tā arī nošņāca – fašists... Artūrs bija vienīgais, kas atklāti un skaidri noformulēja, ko viņam nozīmē tā vēsturiskā uzvara pār Krievijas izlasi 2000. gadā Sanktpēterburgā. Latvieši taču visi domāja tieši tā! Un nevajag murgot, ka tajā dienā sports tika sajaukts ar politiku. Tā spēle bija tikai un vienīgi par politiku – to Latvijā visi zināja un saprata. Pateica tikai viens – Irbe. Skaļi pateica, saprotot, ka viņu Krievijā par šo ienīdīs līdz viņa mūža beigām...
No dalības PSRS izlasē tajā ziemā atteicās arī Latvijas bobslejisti, taču Irbes gadījumu var tikai nosacīti salīdzināt ar viņiem. Bobslejā PSRS izlasē bija teju vai visi latvieši, viņi pacēla cepures un krievi palika tikai ar savām tukšajām kamanām. Kad Irbe pacēla cepuri, tad viņš rēķinājās, ka hokejs var priekš viņa arī beigties. Bobslejisti zināja, ka viņiem nekas nebeigsies, jo komandas kodols jau palika mūsu pusē. Artūram bija jāizvēlas – hokejs vai valsts. Un tā ir tikai laimīga apstākļu sakritība, ka Irbes hokejista karjera turpinājās. Viņš bija morāli gatavs arī to nolikt malā... Bēdīgi slavenais Gundara&Igora gadījums arī ir pamācošs – viņi neredzēja Latvijas basketbolā turpinājumu savām profesionālajām karjerām, kas nenoliedzami, tajā brīdī bija izcilas... Tāpat kā to neredzēja viens airētājs, viens volejbolists... Viņu nebija daudz, kam vajadzēja izlemt par labu Latvijai – jo PSRS izlasē patiešām nemaz tik daudz Latvijas sportistu nebija. Tur tika paši izcilākie, vai tie – bez kuriem padomju sports nevarēja nekādi. Bez Irbes viņi nevarēja, tāpēc jau Tihonovs ārdījās. Tagad vaicāt Tihonovam – ko viņš domā par Irbes viedokli, ir tas pats, kas pavaicāt Rubikam, vai viņš negribētu tagad iestāties Tautas frontē... Ko citu Tihonovs par Irbi varēja teikt – kā vienīgi mēslus. Kam citam, ja ne tā laika PSRS hokeja izlases ziņotājam Kasatonovam varēja prasīt viedokli par Irbi – zīmīgi, ka Fetisovam vai Larionovam viņi nevaicā... Bet – kas mums daļas gar krieviem, lai viņi paši tiek galā ar savām lietām. Irbe ir mūsējais!
Daudzi Artūram pārmet, ka viņš tagad visā skatās no malas, ka izvēlējies vieglāko ceļu, ka, redz, citiem pietiek prāta paklusēt, bet viņš vārsta muti. Kāpēc Irbem nerunāt? Kāpēc viņš nedrīkst izteikt savu viedokli? Ko viņš pateica tādu, kas Irbi padara par mazāk vērtīgu šīs valsts pilsoni kā vienu otru anonīmu klaigātāju? Ka nepatīk Dinamo projekts? Vai visiem ir jāpatīk? Kāpēc Artūrs nevarētu izteikties par komandu, ko uztur Latvijas iedzīvotāji? Tikai naivais ir ieņēmis galvā, ka mēs te pa krievu naudiņu sitam plaukstiņas pa vakariem – sak, ja viņi maksā, lai taču būtu! Bet maksājam taču mēs! Krievu gāzi pērk Latvijas iedzīvotāji - tā arī šī naudiņa atgriežas pie hokeja projekta. Slikti vai labi – kāda tam nozīme? Mūsu atkarība no Krievijas energoresursiem ir tieši tik pat liela, kā mūsu deformētā izpratne par debesīm, kas atrodas no mums uz rietumiem – tur jau arī mēs esam tikai stratēģiskas nozīmes teritorija, nevis valsts. Artūrs to redz un saprot – viņam nav un nebūs vienalga.
Pirms gada aprunājos ar vienu latviešu hokejistu, kas ir Irbes vienaudzis. Ārpus kadra viņš tā arī pateica – ja godīgi, Artūrs mums deviņdesmito gadu sākumā visiem izčakarēja karjeras, jo viņš atteicās no PSRS izlases. Tie Latvijas hokejisti, kas bija par viņu dažus gadus jaunāki un varēja pretendēt uz PSRS jauniešu vai junioru vecuma komandām, vairs netika saukti uz šīm izlasēm un atbilstoši – mūsējos nenodraftēja NHL klubi, viņi nenokļuva lielajā apritē... Šis latvietis bija sarūgtināts no sirds, viņš tikai negribēja, ka viņa vārdu min šajā sakarā... Ziniet, cik vēl daudz tādu? Daudz – pilna Rīga...
Klusēt? Izlikties? Viņiem ir jāzina, ka visi neklusēs un neizliksies. Tā saka Irbe, kad viņam pavaicāju – kas tevi urda, Artūr? Viņš nekad nav tēlojis un klusējis. Vismaz jautājumā, ja runa ir par valsti. Latviju. Cik no mums tā var pateikt? Atklāti...
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
Tikpat labi, kad Guntim iznāca šāda tāda šmuce pirms vēlēšanām, varētu publicēt rakstu par to cik viņš gudri un prasmīgi vadīja (!) valsti savas prezidentūras laikā - bet ne vārda par to, kā senilitāte un ilūzija ņēma virsroku pirmsvēlēšanu debatēs.
[+] [-]
Jeb arī tur jāmēra senču asinis un iespējamā sagrēkošana ar nelatviešiem?
+3 [+] [-]
-5 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Tik pat labi mēs tagad varam patriotisma trūkumu pārmest Štrombergam, kurš naudu pelna Amerikā, Vītoliņam, kurš vispār trenē krievu komandu, visiem Latvijas sportistiem, kas naudu pelna ārpus Latvijas! Bet sirdī viņi ir ar Latviju un gandrīz vienmēr ir gatavi arī to pierādīt pārstāvot savu valsti - valsti, kas ir kkas vairāk par valdību un neapmierinātiem cilvēkiem, problēmām un un krīzi!
+1 [+] [-]
[+] [-]
-1 [+] [-]
+1 [+] [-]
Par nosaukumu - Irbem pārāk daudz negatīvu atmiņu asociējas ar šo vardu - tāpēc arī tik asa reakcija. Neitrali vērtējot Dinamo ir un paliek atpazīstams zīmols un ar nosaukumu Daugava mēs diez vai tiktu KHL, jo atpazīstamība vajadzīga ne tikai Latvija plus arī Dinamo derbiji utt
-1 [+] [-]
+2 [+] [-]
+3 [+] [-]
Par Dinamo - tā nektistisku aizstāvju argumenti kliedzoši atgādina lasito par Romas impērijas laiku - kur plebeji tikai bļāva - "maizi un izpriecas"! Pozitīvām emocijām no Dinamo spēlēm nevajadzētu aizēnot veselo saprātu, kas savukārt ļautu pareudzīties kontekstā - gan uz to līgu, kur Dinamo spēlē, gan uz iemesliem, kādēļ šāds Dinamo vispār bija vajadzīgs. Vai tas būs liels pārsteigums, ja teikšu, ka Krievija tomēr īsti nav ieienteresēta Latvijas hokeja attīstībā?
Bet, kā jau minēju, kamēr cilvēks atsakās domāt kritiski, ar viņu diskutēt nav iespējams. Viņš tikai brēc "maizi un izpriecas" (lasi "Dinamo sagādā mums pozitīvas emocijas un tāpēc tas ir labs! Klubs, kura spēles apmeklē tika daudz iedzīvotāju, nevar būt slikts!").
[+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
+2 [+] [-]
[+] [-]
+3 [+] [-]
Otrs arguments par Ārčija liekulību strādājot gadu ar Dinamo arī neiztur kritiku. Vai viņš ir kādu līgumu parakstījis, ka neko sliktu par savu bijušo darba vietu nevar teikt? Tolaik RD pastāvēja pirmo gadu un varēja nebūt skaidrs, kāds tieši 'tautas projekts' tas ir. Irbe pagrozijās, saprata, kas par ļautiņiem un kādas šeptes tur bīda un labāk pacēla cepuri.
Trešais. Lielai daļai komentētāju iesaku paaugties. Ikvienam no mums ir tiesības uz savu viedokli, pat ja viņam nav taisnība, vai viņam nepiekrīt vairākums. Tas tā kā būtu jāciena demokrātiskā sabiedrībā. Bet izteikumi 'Irbe muļķis' utt., atvainojiet, nav nekāds viedoklis, tā ir diagnoze pašam komentētājam
+1 [+] [-]
Balderis ir vienīgais hokejists, kas Tretjakam vienā spēlē ir iemetis ČETRUS un nevis trīs vārtus, turklāt to paveicis vienā sezonā un. iespējams, DIVREIZ. Rīgā mūsējie vinnēja Cisku ar 5:4 (četrus - Balderis, vienus - Jemeļjaņenko, piedevām tas notika mūsējiem esot mazākumā), bet pēc tam Maskavā un tieši 23. februārī (padomju armijas dienā) ar 8:6. Tajā spēlē (to nerādīja pa Latvijas PSR TV, bija tikai pēdējo 10 min. radioreportāža) arī it kā četrus vārtus guva Balderis, vismaz uzreiz pēc spēles medijos tā tika rakstīts un ziņots, pēc tam gan ir bijuši arī citi varianti.
P.S. Vēl drusku par florbolu. Un, lūk, šis nu gan ir viens riktīgs svensonu (šamie tipiņi pret mūsu valsti neizturas labāk par vaņkām) sporta veids, Zviedrijā tas ir populārāks par visiem citiem dalībnieku ziņā, arī par hoķi, tenisu un slēpošanām. Pārliecinoši labākais florbola trio, kas vienmēr savā starpā sadala medaļas gan sievām, gan puikiem ir Zviedrija, Somija, Šveice, pārējie (jo sevišķi norvēģi un mūsējie) var cīnīties tikai par ceturto vietu. Florbols pasaulē nav populārs (lēnām gan kļūst pazīstamāks), to pašu snukeru spēlē daudz vairāk valstīs.
Par finansējumu Latvijā. Arī tas ir diezgan noslēpumains un varētu būt dažādas izcelsmes (lai gan florbolam vajag kādas simts reizes mazāk nekā hokejam), piemēram "Lauku Avīze" (tagad "Latvijas Avīze"), kas bija šī sporta veida absolūtā pioniere Latvijā, no abu savu komandu (daudzkārtējas valsts čempiones agrāk) finansēšanas atteicās. Večiem, ja nemaldos, izlases vecākais treneris ir zviedrs. Labākie florbolisti jau pasen kā iztiku pelna ārzemēs. Kur ir tas patriotisms, kurš būtu te jāmeklē? Lai gan kopumā florbols ir ļoti laba un aizraujoša spēle, galvenais, ka ar to teju vai neierobežoti var nodarboties jaunatne, tas ir pietiekami fizisks, taču tajā praktiski nav traumu. Tomēr florbols īstam sporta cienītājam nekad nekļūs par kaut ko līdzīgu futenei, basim, hoķim, rocenei un voļukam (es gan domāju šos sporta veidus visaugstākajā līmenī), vienu pasaules čempi futenē personiski mainītu pret visu florbola sporta veidu kopumā, taču tas ir tikai MANS subjektīvais viedoklis kā līdzjutējam. Citādi vēlu florbolam visu to vislabāko un ceru, ka beidzot sāksies arī normāls darbs arī Latvijas florbola federācijā, jo Alfrēda Kundziņa izēšana no krēsla bija vienkārši stulbs un riebīgs gājiens.
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]
Ar cieņu,
Edgars
+1 [+] [-]
+3 [+] [-]
-1 [+] [-]