Pirms met Irbem ar akmeni...

Ja mēs pavaicātu Artūram, kas ir viņa valsts, tad atbilde būtu skaidra – Latvija. Bet Irbem ir daži „bet”, kad viņš saka – Latvijas valsts. Viņš redz lietas savādāk nekā mēs visi, jo viņš nemaz nav un nekad nav bijis – tāds kā mēs visi, vai – tāds kā lielākā daļa no mums. Tagad ir publicētas dažas viņa intervijas un pārspriedumi, kas pēkšņi sabiedriskajā telpā uzjundī emocijas. Žēl, ka interneta laikmets sākās mazliet vēlāk par 1991. gadu – interesanti būtu palasīt, ko tajā brīdī „tauta” domāja par barikādēm, par lielo izvēli... Jo toreiz uz ielas bija ugunskuri un akmens krāvumi, bet tik pat daudz bija arī šaubas, neticība, bailes un nodevība. Arī gļēvuma. Bet interneta arhīvs vai modernās tehnoloģijas nav vajadzīgas, ja mēs novērtējam Artūra Irbes personību. Un nevis tikai šauri – Latvijas sportā vai pasaules hokejā. Novērtējam viņa devumu latviskās pašapziņas kontekstā. Neviens nevar nostāties Irbem blakus tajā vēsturiskajā laika posmā, kad bija jāizdara izvēle – kad vajadzēja nevis fantazēt, iztēloties vai noticēt, bet vienkārši – pieņemt lēmumu. Skaidri.

Atgādināšu dažas ainas no 1991. gada februāra. Tas bija PSRS izlases treneris Viktors Tihonovs, kas skraidīja pa Rīgas Sporta pils gaiteņiem un kliedza – tu, smurguli, no šīs savas Latvijas neaizbrauksi! Mēs parūpēsimies, ka tevi arī Amerikā neviens negaidīs... Tas bija arī treneris Ēvalds Grabovskis un virkne no tā laika Dinamo kluba priekšniecības, kas mēģināja lielo padomju hokeja metru mierināt un čukstēt viņam ausī – neuztraucieties, Viktor Vasiļjevič, mēs viņu pierunāsim, viņš spēlēs... Runa bija par PSRS izlasi. Pēc deviņdesmit pirmā gada janvāra notikumiem, Irbe bija pirmais no Latvijas sportistiem, kas pateica skaidri – es PSRS izlasē vairāk nespēlēšu. Vai tas bija viegli? Tajā laikā Artūrs bija šīs izlases pirmais numurs, tajā laikā par viņu šajā zemeslodes daļā labāka nebija. PSRS hokejs nevarēja bez viņa, jo krieviem pašiem nebija labu vārtsargu. Irbe savu lielumu vai svarīgumu šajā komandā neizgudroja – noticiet, ka tajā laikā vajadzēja būt divas reizes labākam par jebkuru krievu, lai tiktu izlasē, kas bija vienīgais ceļš, ja vēlējies sevi apliecināt savā profesijā starp pasaules labākajiem. Ja tāds nebiji, varēji savā Rīgā sapūt... Tas nebija laiks, kad varēja tā vienkārši paņemt un braukt strādāt uz ārzemēm. Arī sēnes uz Īriju nevarēja braukt lasīt, ja kāds to ir aizmirsis.

Tā gada pavasarī komandā Artūru ienīda – vispirms jau tāpēc, ka Irbes izvēle varēja ietekmēt arī kluba finansiālo stāvokli. Atvainojiet, tā sauktajās meistarkomandās, nauda toreiz gāja pa priekšu neatkarības idejai... Dinamo varēja tikt sodīts par sava PSRS izlases hokejista disciplināro pārkāpumu – nevēlēšanos spēlēt zem sarkanā karoga. Viņiem varēja atņemt vai nepiešķirt kādu ārzemju braucienu, kas parasti bija sportistiem blakus ienākuma avots. Tāpat tika nogriezti fondi, kas augstas klases sportistiem dalīja žiguļus un dzīvokļus. Priekšnieki un vesels lērums apakšnieku par Irbes piedalīšanos PSRS izlasē saņēma piemaksas. Jo viņi bija sagatavojuši sportistu Latvijas izlasei. Viņi pa vienam un pa diviem lūdzās, lai Artūrs tomēr pārdomā – sak, kur tu viens pats pasaulē bez komandas liksies, padomā par savu nākotni. Ja vēl nespējat iztēloties tā laika kārtību, tad ir vēl viena ainiņa: kad deviņdesmit pirmā gada augustā Irbem vajadzēja braukt uz Ameriku, uz Sanhosē, dokumentus izbraukšanai no valsts viņš varēja iesniegt tikai Maskavā – tur bija ASV vēstniecība, kas PSRS pilsoņiem deva vai atteica vīzas. No Maskavas vajadzēja arī lidot, jo no Rīgas lidostas ārpus PSRS teritorijas neviens reiss netika veikts... Vēlāk, kad viņš jau spēlēja NHL, bija krievu hokejisti, kas ar viņu satiekoties uz tā ledus, tā arī nošņāca – fašists... Artūrs bija vienīgais, kas atklāti un skaidri noformulēja, ko viņam nozīmē tā vēsturiskā uzvara pār Krievijas izlasi 2000. gadā Sanktpēterburgā. Latvieši taču visi domāja tieši tā! Un nevajag murgot, ka tajā dienā sports tika sajaukts ar politiku. Tā spēle bija tikai un vienīgi par politiku – to Latvijā visi zināja un saprata. Pateica tikai viens – Irbe. Skaļi pateica, saprotot, ka viņu Krievijā par šo ienīdīs līdz viņa mūža beigām...

No dalības PSRS izlasē tajā ziemā atteicās arī Latvijas bobslejisti, taču Irbes gadījumu var tikai nosacīti salīdzināt ar viņiem. Bobslejā PSRS izlasē bija teju vai visi latvieši, viņi pacēla cepures un krievi palika tikai ar savām tukšajām kamanām. Kad Irbe pacēla cepuri, tad viņš rēķinājās, ka hokejs var priekš viņa arī beigties. Bobslejisti zināja, ka viņiem nekas nebeigsies, jo komandas kodols jau palika mūsu pusē. Artūram bija jāizvēlas – hokejs vai valsts. Un tā ir tikai laimīga apstākļu sakritība, ka Irbes hokejista karjera turpinājās. Viņš bija morāli gatavs arī to nolikt malā... Bēdīgi slavenais Gundara&Igora gadījums arī ir pamācošs – viņi neredzēja Latvijas basketbolā turpinājumu savām profesionālajām karjerām, kas nenoliedzami, tajā brīdī bija izcilas... Tāpat kā to neredzēja viens airētājs, viens volejbolists... Viņu nebija daudz, kam vajadzēja izlemt par labu Latvijai – jo PSRS izlasē patiešām nemaz tik daudz Latvijas sportistu nebija. Tur tika paši izcilākie, vai tie – bez kuriem padomju sports nevarēja nekādi. Bez Irbes viņi nevarēja, tāpēc jau Tihonovs ārdījās. Tagad vaicāt Tihonovam – ko viņš domā par Irbes viedokli, ir tas pats, kas pavaicāt Rubikam, vai viņš negribētu tagad iestāties Tautas frontē... Ko citu Tihonovs par Irbi varēja teikt – kā vienīgi mēslus. Kam citam, ja ne tā laika PSRS hokeja izlases ziņotājam Kasatonovam varēja prasīt viedokli par Irbi – zīmīgi, ka Fetisovam vai Larionovam viņi nevaicā... Bet – kas mums daļas gar krieviem, lai viņi paši tiek galā ar savām lietām. Irbe ir mūsējais!

Daudzi Artūram pārmet, ka viņš tagad visā skatās no malas, ka izvēlējies vieglāko ceļu, ka, redz, citiem pietiek prāta paklusēt, bet viņš vārsta muti. Kāpēc Irbem nerunāt? Kāpēc viņš nedrīkst izteikt savu viedokli? Ko viņš pateica tādu, kas Irbi padara par mazāk vērtīgu šīs valsts pilsoni kā vienu otru anonīmu klaigātāju? Ka nepatīk Dinamo projekts? Vai visiem ir jāpatīk? Kāpēc Artūrs nevarētu izteikties par komandu, ko uztur Latvijas iedzīvotāji? Tikai naivais ir ieņēmis galvā, ka mēs te pa krievu naudiņu sitam plaukstiņas pa vakariem – sak, ja viņi maksā, lai taču būtu! Bet maksājam taču mēs! Krievu gāzi pērk Latvijas iedzīvotāji - tā arī šī naudiņa atgriežas pie hokeja projekta. Slikti vai labi – kāda tam nozīme? Mūsu atkarība no Krievijas energoresursiem ir tieši tik pat liela, kā mūsu deformētā izpratne par debesīm, kas atrodas no mums uz rietumiem – tur jau arī mēs esam tikai stratēģiskas nozīmes teritorija, nevis valsts. Artūrs to redz un saprot – viņam nav un nebūs vienalga.
Pirms gada aprunājos ar vienu latviešu hokejistu, kas ir Irbes vienaudzis. Ārpus kadra viņš tā arī pateica – ja godīgi, Artūrs mums deviņdesmito gadu sākumā visiem izčakarēja karjeras, jo viņš atteicās no PSRS izlases. Tie Latvijas hokejisti, kas bija par viņu dažus gadus jaunāki un varēja pretendēt uz PSRS jauniešu vai junioru vecuma komandām, vairs netika saukti uz šīm izlasēm un atbilstoši – mūsējos nenodraftēja NHL klubi, viņi nenokļuva lielajā apritē... Šis latvietis bija sarūgtināts no sirds, viņš tikai negribēja, ka viņa vārdu min šajā sakarā... Ziniet, cik vēl daudz tādu? Daudz – pilna Rīga...

Klusēt? Izlikties? Viņiem ir jāzina, ka visi neklusēs un neizliksies. Tā saka Irbe, kad viņam pavaicāju – kas tevi urda, Artūr? Viņš nekad nav tēlojis un klusējis. Vismaz jautājumā, ja runa ir par valsti. Latviju. Cik no mums tā var pateikt? Atklāti...