Paklupināt, nevis klupt pašiem

Aizsardzība
Par vārtsargu līniju lielu bažu nav. Var piebilst tikai to, ka Andris Vaņins vairāk par visu grib nospēlēt tā, lai ir reāls glābējs, nevis tikai glābšanas mēģinātājs. Šķiet, arī aizsardzībā mazliet plašākā griezumā aina ir uzlabojusies. Citā līmenī - Krievijas premjerlīgā - iespēja sevi pārbaudīt ir Oskaram Kļavam. Nepieciešamība pierast pie lielākiem ātrumiem un intensitātes nāks tikai par labu. Par "centriem" nav daudz ko runāt, jo abi spēlē regulāri, to acīmredzot izpelnoties ar solīdu sniegumu nevis skaistām acīm.

Par kreiso malu? Vēl jau nezinām, vai tajā spēlēs Pāvels Mihadjuks vai Dzintars Zirnis, taču šķiet, ka tomēr otrais, kurš nomināli arī ir malējais aizsargs. Ja tā, tad vairāk par Dzintaru. Pēc savainojuma sadziedēšanas un vietas atgūšanas “Liepājas metalurga” sastāvā, Zirnis virslīgā piedalījies vien trijās spēlēs. Valstsvienībā Dzintars šogad spēlējis pret Angolu un Ganu. Šajās cīņās gan nebija aizsardzības virknējuma - Kļava, Ivanovs, Gorkšs, Zirnis. Uzreiz rodas jautājums, kā kopīgu valodu atradīs Gorkšs un Zirnis, jo abi jau labi sen nav bijuši "kaimiņos". Pēdējo reizi abi spēlēja viens otram blakus "Euro 2008" ciklā. Vai ar dažiem treniņiem pietiks, lai vecās saites laukumā atjaunotu? Atbildi sniegs spēle. Tas pats attiecas uz Zirņa sapratni ar Andreju Rubinu, kurš, visticamāk, būs kreisās malas pussargs.

Runājot par aizsardzību, būtiski, ka labākā formā nekā septembrī ir malējie pussargi. Ne tikai tāpēc, ka tas varētu palielināt jaudu uzbrukumā, bet arī tāpēc, ka vairāk būs spēka un ātrākas kājas, palīdzot aizsardzībā - īpaši jau tandēmā ar malējiem aizsargiem. Šķiet, visai labā formā ir arī balsta pussargs Vitālijs Astafjevs, kas rosina domāt, ka ar spēli aizsardzībā lielos vilcienos viss varētu būt kārtībā. Lieti noderēs arī tas, ka Astafjevs un Juris Laizāns tomēr saprotas no pusvārda.

Uzbrukums
22 gadus vecā Artjoma Rudņeva sniegums vedina domāt, ka atbildība par vārtu atslēgšana pozicionālos vai ātros pretuzbrukumos vairs negulsies vienīgi uz Māra Verpakovska pleciem. Artjoms ir visai labs sitiens ar galvu, tāpēc biežāk adresātu varētu sasniegt arī Aleksandra Cauņas un Andreja Rubina piespēles soda laukumā. Cauņa noteikti ir daudz labākā formā nekā septembrī, tāpēc gribas ticēt, ka viņš atkal ir gatavs uzņemties daļu līdera nastas, ko spēja iepriekšējā Pasaules kausa izcīņas cikla izskaņā.

Tā saucamo standartsituāciju sakarā diezin vai kas ir mainījies. Trīs raženie aizsargi Gorkšs, Ivanovs un Kļava zina, kā tās lietas darāmas. Arī Juris Laizāns vēl vienu no pieciem brīvsitieniem var trāpīt ļoti precīzi. Tātad - ir varianti arī par spīti tam, ka šogad kopumā uzbrukums tomēr bijis kluss.

Par Verpakovski atsevišķa atkāpe. Pirms 11 gadiem Māris tieši Grieķijā debitēja valstsvienības rindās, turklāt trijās spēles pret grieķiem guvis trīs vārtus! Jā, viņam pietrūkst spēļu prakses un ritma, taču izsalkums paliek izsalkums... Ja mēs redzēsim to Māri, kas bija spēlē ar Maltu, turklāt - fiziski jaudīgāku, Verpakovskis noderēs gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Viņam jārēķinās, ka būs jāpaveic liels darba apjoms vidējā līnijā, ne tikai cenšoties palīdzēt veidot uzbrukumus, bet arī kavējot tos grieķiem.

Protams, var klusībā cerēt, ka likstas Grieķijas valstsvienībā negatīvā ziņā atsauksies arī uz dienvidnieku spēli. Taču ja paši spēlēsim slikti, nepalīdzēs pat tas, ka pretinieki palikuši bez daža laba snaipera un mikroklimats ir tālu no ideāla. Vispirms akurātiem un precīziem, mērķtiecīgiem un izsalkušiem, vienotiem un atbildīgiem visu šo vārdu labākajās nozīmēs ir jābūt pašiem. Nebūs pirmā reize, kad ir darīšana ar individuāli meistarīgākiem spēlētājiem. Taču labs komandas kopdarbs arī meistarus var nolikt pie vietas. Jācer, ka mūsu futbolistiem izdosies paklupināt, nevis klupt pašiem. Uzvara - tas būtu izcili, bet ar lielu gandarījumu pieņemsim arī neizšķirtu!