Meklējam centra pussargus
Nebūs oriģināli sacīt, ka futbolā lielu lomu spēlē centra pussargi, kuri ir reālie komandas spēles satura veidotāji. Pasaulē labu centra pussargu pārprodukcija, šķiet, nekad nav bijusi. Latvijas valstsvienība šajā ziņā nav nekāds izņēmums. Kāpēc tā, un vai pēc Vitālija Astafjeva un vēl dažu noiešanas no Latvijas valstsvienības skatuves, gaismu tuneļa galā tā arī neieraudzīsim?
Paskatīsimies pārskatāmā pagātnē - pēdējo piecu gadu griezumā. Regulāri pie vārda ir tikuši trīs centra pussargi - Vitālijs Astafjevs (164 spēles valstsvienībā), Juris Laizāns (106) un Vladimirs Koļesņičenko (47). Līdz 2007. gadam visai strauji spēles krāja arī Viktors Morozs, taču pēdējos divos gados ir pavisam pazudis no valstsvienības treneru redzesloka un, šķiet, ar niecīgu iespējamību kandidātos atgriezties. Šogad vārds dots ”Liepājas metalurgs” pussargam Maksimam Rafaļskim (9), taču ar to arī sarakstam ir beigas.
Iemesls šādam kopsavilkumam ir pavisam vienkāršs - mūsu vidējās līnijas vājums pirmajās divās 2012. gada Eiropas čempionāta spēlēs pret Horvātiju (0:3) un Maltu (2:0). Lai gan otrajā spēlē uzvarējām viesos, nebūt neceļas rokas eiforijā sist plaukstas. Dažāda veida brāķis centra pussargu Jura Laizāna un Maksima Rafaļska izpildījumā bija pārāk acīmredzams – gan kļūdas piespēlēs, gan pasivitāte, uzņemoties iniciatīvu. Radās, iespaids, ka abi labāk stāvēs centrā un gaidīs, kad bumba pie viņiem atripos pati, nevis dosies pretī aizsargiem, lai tos pamudinātu uz piespēli, un pēc tam mestos uzbrukuma veidošanā. Pārāk bieži piespēles uz priekšu bija bez adresēta vai arī uz zonu, kur komandas biedram izredzes iegūt bumbu vai pilnvērtīgi piedalīties cīņā par to bija gaužām niecīgas. Iespējams, atbildes neslēpjas tikai individuālajā meistarībā, bet arī fiziskajā gatavībā. Ja nav spēka, trūkst arī degsmes un precizitātes. Futbolisti paši droši vien zina labāk, kādi tam visam ir patiesie iemesli.
No vienas puses baidos iedomāties, kas notiktu situācijā, ja, piemēram, Astafjevs teiktu ardievas, Laizāns būtu traumēts, bet Koļesņičenko - bez kluba, prakses un fiziski negatavs. Ticiet man, šī uzburtā ainiņa nav nemaz tik nereāla. Un ko tad, ja minētais trio iziet no ierindas? Paliek tikai Rafaļskis, kuram līdz valstsvienības līmenim augt un augt visos aspektos. Un tas ir tikai loģiski, jo viņš valstsvienībā regulāri spēlē tikai šogad, bet Latvijas čempionātā tā pa īstam pie teikšanas ticis pēdējos trijos gados. Rodas, iespaids, ka Maksims vēl nav gatavs šim līmenim. Bet tur jau ir tas sāls! Rezerves jāsāk audzināt laikus, lai nav jāķeras pie negatavām. Protams, nedzīvosim arī ilūzijā - jau gatavas rezerves droši vien nebūs nekad.
Skatoties uz tālākām rezervēm, ar nelieliem ierakstiem valstsvienībā ir tikai trīs centra pussargi - Jevgēņijs Kosmačovs (3), Artis Lazdiņš (2) un Igors Tarasovs (1). Un tas ir vēl viens iemesls jautājumam, vai tiek pareizi strādāts (vai vispār tiek strādāts un domāts) par tuvākajām rezervēm. Protams, Latvijas valstsvienības štābā atbildēs, ka izlasē jāspēlē spēcīgākajiem, un tam varu tikai piekrist. Taču tajā pašā laikā komanda jāveido tā, lai pēc dažu spēlētāju iziešanas no ierindas, sastāvā nebūtu robs pa pus laukumu, un satraukumā haotiski jātaustās (jāmeklē), ko likt vietā. To visu droši vien var attiecināt arī uz citām pozīcijām, piemēram, malējiem aizsargiem un citām. Ja gribam, lai kāds spēlētu pēc gadiem diviem vai trim, izlases gaisotnei, līmenim un ritmam jāsāk radināt jau šodien. Varbūt jau šajā ciklā ir vērts uzlūkot, piemēram, 19 gadu veco FK ”Ventspils” centra pussargu Artūru Zjuzinu, kurš regulāri spēlē vicečempionu rindās un ir izpelnījies arī komandas kapteiņa apsēju?
+5 [+] [-]
Ir pat sajūta, ja Astafjevam ar veselību viss ok, tad pret Grieķiju pamatsastāvā jālaiž tieši viņš - Laizāns ar Rafaļski ir švakāki.
+5 [+] [-]
+4 [+] [-]
+2 [+] [-]
[+] [-]
Ja paareejaas pozicijaas vel ir ar cieshamu kvalitaati, tad pussargu liinija bruuk pa visaam viiileem.
Starkovs tagad var vainot pats sevi, ka 3 gadu laikaa vinsh iesaistijis ne vairaak 2-3 pussargus. Tieshi taapeec ir paarbaudes speeles, lai parbauditu visus kadrus, bet tagad mainit vienu LMT liigas pussargu, pret otru un nezinot, kas buus...
+13 [+] [-]
+3 [+] [-]
Žēl, ka Starkovs šī gada pārbaudes spēlēs nepamēģināja citus...
-2 [+] [-]
-1 [+] [-]
+3 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
Kļaviņa kungs, šādiem tukšiem muldētājiem pat nav vērts atbildēt.
[+] [-]
+2 [+] [-]
Pietam ir labi: Tas pats Arturs Zjuzins, Andrejs Sinicins (1991.gada dzimusie)
+3 [+] [-]
Afanasjevs ir interesants spēlētājs, bet diez vai šī būtu īstā viņa pozīcija (mēģināt, protams, var).
Lai nu kā, vienas dienas laikā labu spēlētāju nedabūt, Starkovs varētu drošāk izmēģināt jaunos. Nu nespēlēs Astafjevs izlasē līdz 50 gadiem, nespēlēs.
+1 [+] [-]
Pret Maltu abi goli bija bez "spēles veidotāju" līdzdalības - pirmajā Cauņa labi padeva sodiņu un Gorkšs attiecīgi nostrādāja, savukārt otros nokārtoja Verpix ar savu individuālo meistarību.
Laizānam labākie gadi, kā šķiet, aiz muguras, bet Mihadjuks (labi, viņš malējais, bet vienalga) vispār bija "nekāds". Rafaļskis centās, taču ar to bieži vien par maz, kaut gan centība vien apsveicama.
Kā spēles beigās pret Maltu uznāca Astafjevs, sadarbība uzreiz kļuva labāka. Taču jāsaprot visiem, arī Starkovam, ka uz veciem bukiem ilgi nepavilksi, jāsagatavo jaunas rezerves. Man personīgi nepatīk Starkova iesīkstējušā tendence turēties pie "pārbaudītām vērtībām", jo dažas no tām jau 2 mačus pēc kārtas par tādām vairs nevar saukt. Pagaidām, es ceru, ka tas tikai krituma brīdis. Bet tad vajag izmantot rezerves, eksperimentēt. Ja mēģinājumi izdarīti un tie parādījuši, ka labāku rezervju nav, tad atvainojos Starkovam, bet tādā gadījumā Latvijas futbola tuvākie vismaz 5 gadi šķiet švaki...
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]