Pirms 10 gadiem. Riteņbraucējs Romāns Vainšteins „pasūta” olimpiskās spēles

Daudziem no mums, pārcilājot rakstāmgalda atvilkņu saturu vai, piemēram, atritinot kādu pieliekamajā rūpīgāk noglabātu ievārījuma burciņu, kādreiz rokās trāpījusies kāda vecāka un varbūt jau iedzeltējusi laikraksta lappuse, kas momentā nozog visu uzmanību. Pastāsts, kas uzjundī senas atmiņas, fotoattēls, kurā smaidu izraisa kāda mūsdienu varoņa vien ar grūtībām atpazīstamās formas vai frizūra - bieži vien tas izrādās daudz interesantāk, nekā kārtējās šā brīža peripetijas. Kas bija aktuāls Latvijas sportā pirms apaļiem desmit gadiem - turpmāk reizi nedēļā ieskatīsimies vecajās „Sporta Avīzēs”. Iepriekšējo nedēļu apskati atrodami sadaļā „Pirms 10 gadiem”.

”Sporta Avīze” Nr. 249 (2000. gada 28. augusts –3. septembris)

Vainšteina Sidnejā nebūs

Latvijas Olimpiskajai komitejai paziņojot to sportistu uzvārdus, kas pārstāvēs mūsu valsti Sidnejas olimpiskajās spēlēs, kļuva skaidrs, ka Latvijas šosejas riteņbraukšanas līdera Romāna Vainšteina Sidnejā nebūs. Iemeslus varēja uzskaitīt dažādus, sākot no apvainošanās uz sporta vadību, ka tā nav sniegusi palīdzīgu roku finansiālajā ziņā brīdī, kad tā bija nepieciešama viņa karjeras uzplaukumam. Vēl viens iegansts (vai iemesls?) ir tas, ka, startējot Sidnejā, aklimatizācijas grūtības pēc tam varētu traucēt sekmīgam viņa startam pasaules čempionātā. Vēl tika piesaukta vēlēšanās cīnīties par Pasaules kausu, jo uz to brīdi Pasaules kausa kopvērtējumā Romāns bija pirmajā trijniekā.

Ar sportu saistītiem cilvēkiem tika uzdots jautājums: „Vai, atsakoties startēt olimpiskajās spēlēs, riteņbraucējs Romāns Vainšteins ir rīkojies pareizi?”

”IGO JAPIŅŠ, riteņbraukšanas speciālists:
Riteņbraukšanas popularizācijai Vainšteina atteikums startēt olimpiādē nav labs. Cilvēcīgi es viņu ļoti labi saprotu, bet esmu jau vairākkārt izteicies, ka viņam bija jābrauc uz Sidneju. Es domāju, ja viņš un LOK prezidents Vilnis Baltiņš būtu piesēdušies pie galda brīdī, kad sākās šis jandāliņš, tad šodien mēs par Vainšteinu runātu kā par olimpieti. Redz, pēc savas būtības abi ir "baigi lielie", un neviens nesāka meklēt otru. Ņemot vērā visus apstākļus, Romānam tomēr vajadzēja braukt uz olimpiādi, taču es šaubos, vai šis atteikums būtiski ietekmēs viņa turpmāko karjeru. Redz, Vainšteins pats par sevi ir neatkarīgs sportists, un viņš var brīvi izteikt savu viedokli, bet atšķirība ir tā, ka mēs taču dzīvojam Latvijā. Zinu, ka daudzi atbalsta Vainšteina lēmumu. .. Vainšteins šobrīd ir ļoti labā sportiskajā formā, un viņš varētu būt viens no reālākajiem pretendentiem uz kādu no medaļām. .. Eiropā augstāk kotējas pasaules čempionāts, Latvijā - olimpiāde. ..

EINĀRS FOGELIS, Latvijas delegācijas vadītājs Sidnejā:
Es nevaru pamatoti un detalizēti komentēt Vainšteina lēmumu, jo man personīgi ar viņu nav bijusi saruna. .. Šajā gadījumā nav nekāda valsts pasūtījuma, ka katram sportistam jebkuriem līdzekļiem būtu jāstartē olimpiādē. .. Spriežot pēc viņa intervijām presē, viņam šosezon ir pavisam citi mērķi un citi uzdevumi. Es nezinu, cik gatavi ir līdzjutēji ņemt vērā šo faktu... Galu galā Vainšteins nenāk no nekurienes. Viņš nāk no Latvijas, konkrēti no Kuldīgas, un, ja viņam ir bijusi saruna ar kuldīdzniekiem, tad laikam viņš kādreiz nebūs solījis šo olimpisko startu. Pēc avīzēs rakstītā varu secināt, ka no Vainšteina puses tiek meklēts vainīgais, kurš pie kaut kā ir bijis vainīgs. Pirms Atlantas olimpiādes riteņbraukšanai tika sniegts diezgan ievērojams atbalsts, konkrēti - Japiņa toreizējai komandai. Pieņemu, ka toreiz pats sportists nemaz nenojauta, no kuras puses viņam ir nākusi šī palīdzība. Viņš min pedāļus un dara to, ko liek menedžeris. Ar varu nevajag nevienu spiest startēt olimpiādē. Ja kāds kaut ko dara tikai tāpēc, ka kāds to grib un ka vajag, tad šādam startam nebūs nekāda efekta. ..

ANSIS EPNERS, kinorežisors:
Vainšteina atteikumu varu komentēt ar vienu vārdu: žēl. Es domāju, ka visiem labākajiem reizi četros gados ir jābūt kopā. Man tiešām ir žēl. Es viņu nenosodu, un es viņu arī neatbalstu. Es nevaru ietekmēt šos procesus, un man ir žēl. .. Vainšteina gadījumu nevar salīdzināt ar Vētras un Miglinieka gadījumiem 1992.gadā. Šeit ir pavisam citi apsvērumi, un viņš to ļoti korekti ir izklāstījis Latvijas presē. ..

ARVĪDS BOGDANOVS, Latvijas Riteņbraukšanas federācijas ģenerālsekretārs:
Es uz šo lietu skatos pavisam citādāk nekā ierindas līdzjutējs. Es Vainšteina izvēli vērtēju no profesionālā viedokļa. Vainšteinam šosezon svarīgākie starti ir Pasaules kauss un pasaules čempionāts, un olimpiskais starts nav viņa plānos. Kaut ko nākotnes vārdā vajadzēja upurēt, un viņš izvēlējās olimpiādi. Riteņbraukšanas grupas brauciens olimpisko spēļu programmā ir iekļauts tikai nesen, un riteņbraucēju sabiedrībā olimpiskais starts nekotējas tik augstu kā pasaules čempionāts, "Tour de France", "Giro d'Italia" vai Pasaules kauss. .. Šobrīd Pasaules kausa kopvērtējumā Vainšteins ir pirmajā trijniekā, un viņš negrib šīs pozīcijas zaudēt. .. Mēs, Riteņbraukšanas federācija, esam ieinteresēti, lai olimpiādē startētu visi stiprākie.

IVARS SPRANCIS, Murjāņu Sporta ģimnāzijas direktors:
Ļoti grūti komentēt Vainšteina izvēli. Es domāju, ka viņš vadījās no profesionāliem principiem. Iespējams, ka šajā situācijā nesakrita Vainšteina un Olimpiskās komitejas viedokļi. Varbūt šā starta dēļ katra no pusēm varēja aizmirst par savām ambīcijām, bet kāpēc neiznāca dialogs, es tiešām nezinu. .. Ja viņš ir nolēmis nestartēt olimpiādē, tad noteikti šī izvēle ir pamatota, bet kādi ir šīs izvēles motīvi, es nezinu. No Murjāņiem Sidnejā startēs piecpadsmit skolas absolventu un, ja startētu Vainšteins, būtu par vienu vairāk, un es par to tikai priecātos. .. Esmu pārliecināts, ka Murjāņu skola nav vainīga, ka Romāns nestartēs Sidnejā.

AIGARS FADEJEVS, soļotājs:
Vainšteina lēmumu nestartēt olimpiādē es vērtēju divējādi, bet principā - pozitīvi. Kāpēc pozitīvi? Profesionāļu un jebkura sportista karjera ir ļoti īsa, un Romāns dara visu, lai ar vienu vai otru startu vai viena vai otra titula palīdzību savai nākotnei nopelnītu pēc iespējas vairāk naudas. Ja soļošana būtu tikpat augstā profesionālā komerciālā līmenī kā riteņbraukšana, es rīkotos tāpat. Negatīvā puse ir tā, ka viņš varēja būt viens no tiem, kuri reāli Sidnejā varēja izcīnīt kādu no olimpiskajām medaļām. No patriotiskā viedokļa raugoties, tas Latvijai ir zaudējums, bet lieta ir tā, ka maz ir tādu, kas raugās uz patriotismu. .. Man, piemēram, daudz ko izsaka varbūtība, ka es kādreiz varētu kļūt par olimpisko čempionu. Liekas, ka Vainšteinam šis tituls nav tik nozīmīgs kā iespējamā uzvara pasaules čempionātā.

Sportacentrs.com atkāpe: Katrs sportists sapņo par lielām uzvarām, katrs funkcionārs par sportistu – vistu, kas tam nesīs zelta olas (medaļas). Nepieciešams kompromiss, lai tas būtu izdevīgs abām pusēm. Ja viena puse (funkcionārs) nepalīdz finansiāli (cits jautājums, vai viņš to var izdarīt, vai viņam ir līdzekļi), bet otrs par to uzmet lūpu, tas vairs nav kompromiss, un no tā labāk nav nevienam. Nesalīdzināsim viņu ar basketbolistiem Igoru Miglinieku un Gundaru Vētru, salīdzināsim viņu ar Artūru Irbi, Sandi Ozoliņu un Kārli Skrastiņu, kas bija gatavi atbraukt kaut tikai uz vienu spēli olimpiskajā turnīrā, jo tur spēlēja VIŅU komanda. Vainšteina komandas Sidnejā nebija... Sportistam nedrīkst pārmest to, ka viņš upurēja olimpiādi saviem profesionālajiem mērķiem, tomēr viņam pamatoti varam jautāt, vai to bija pelnījuši tie, kas viņam ticēja un viņu atbalstīja un ko viņam nozīmē Latvija?

Cīņa par starta estakādi

Jau desmit gadus atpakaļ tika runāts par starta estakādes nepieciešamību bobslejistiem, skeletonistiem un kamaniņu braucējiem, bet tāda normāla tapa Siguldā tikai 2009. gada vasarā.

„Savulaik bobslejisti, gatavojoties sezonai, izmantoja "Daugavas" stadiona ledus estakādi. Taču, sabrūkot hokeja laukuma "pūslim", eksistēt beidza arī starta estakāde, kura barojās no tām pašām saldēšanas iekārtām. Šobrīd Sandis Prūsis ir gatavs uzņemties iniciatīvu un atjaunot estakādi, jo ir atradis gan strādniekus, gan līdzekļus (Prūsi, kā zināms, sponsorē "Ventspils nafta"). Taču pagaidām, mēģinot iznomāt šo nevienam nevajadzīgo celtni, kurai tek jumts un logos gaudo vēji, viņš atduras kā pret sienu. S.Prūsis:

- Es nesaprotu, kāpēc manas aktivitātes tiek bremzētas. "Daugavas" stadiona estakāde jau vairākus gadus iet postā. Es šobrīd pat neprasu naudu. Tikai piedāvāju iedod man šīs telpas, un es tās savedīšu kārtībā. .. Es gribu, lai ar manu bobsleja klubu par šo telpu īri uz nākamo olimpisko ciklu noslēdz īres līgumu. Lai pilnībā estakādi savestu kārtībā, ir jāiegulda lielas naudas summas. Šogad nav ko sapņot par to, ka varētu ielikt saldēšanas iekārtas. Taču šogad ir jāizdara viss, lai bobu estakādē varētu stumt vismaz uz ritentiņiem. .. Ja mūsu sporta vadība, aizbraucot uz olimpiskajām spēlēm Sidnejā, man nedos atļauju izmantot šīs telpas, tad pēc tam kaut ko darīt būs par vēlu. Jau tagad kaut kas jāsāk darīt, lai septembra beigās mēs šo estakādi varētu izmantot. Ja ne pauze... Šis man šobrīd ir principiāls jautājums. Es vēl neesmu parakstījis līgumu ar Olimpisko vienību. Ja šis jautājums netiks risināts, tad es neredzu jēgu parakstīt līgumu un kaut ko darīt tālāk. Man ir divi piedāvājumi strādāt ārzemēs, un tāpēc es jebkurā brīdī varu pacelt cepuri. Man ir sarunāti cilvēki, kas gatavi veikt šos darbus, un šobrīd tikai vajadzīga komanda no augšas. Nav jēgas mocīt puišus, gatavot slieces, būvēt supermodernus bobus, ja mēs nevaram pienācīgi uzstumt bobu. Jāsāk ir ar to. Nevis tā kā Bobsleja federācija, kas divus gadus flīzē garāžu un taisa apstādījumus, bet elementāru lietu nevar savest kārtībā. 1999.gada 15.oktobrī mēs ar Latvijas Olimpiskās vienības direktoru Andri Konrādu bijām aizbraukuši uz mūsu federācijas bāzi, kur norisinājās šie darbi. Federācijas prezidents un ģenerālsekretārs toreiz teica, ka ir pietrūcis viens mēnesis, lai viss būtu kārtībā un sāktu darboties. Taču tagad ir 2000.gada augusta beigas, un tur vēl nekas nedarbojas. Šīs garāžas jeb bāzes taisīšana, manuprāt, nebija primārais, kas federācijai bija jadara. Tā vienkārši ir tuvredzība un nedomāšana par šobrīd bobslejam aktuālākām problēmām. Ja šie cilvēki neizmainīsies - un es paredzu, ka tā nenotiks -, tad kārtējo reizi ir jāmaina federācijas sastāvs.”

1999. gadā Mežaparkā tika uzbūvēta stumšanas sliežu estakāde, bet tai bija divi būtiski trūkumi. Pirmkārt, tā ir taisna, bet sacīkstēs bobs ir jāstumj nevis pa taisnu plakni, bet gan lejup. Atkarībā no tā mainās arī skriešanas tehnika un ritms. Otrkārt, sliežu garums bija par īsu. Līdz ar to darba process ritēja tikai trīs sekundes, jo pēc tam puišiem bobs jācenšas nobremzēt. Pretējā gadījumā tas noies no sliedēm. 70 metru celiņa vietā bija vajadzīgs par 50 metriem garāks.

Uz jautājumu par to, ka iepriekšējā gadā notika treniņi vasaras estakādē Vācijā un kāpēc bobslejisti šogad neizmantojot to pašu, treneris Ivars Čākurs attrauca: „Tad jau nekad estakādi neuzcels Latvijā, un mums teiks - brauciet uz Vāciju! Mērķis ir olimpiskajās spēlēs izcīnīt medaļu, bet apstākļi nebūt nav tādi, lai šīs ieceres varētu īstenot. Kad pienāks olimpiāde, tad nevienu neinteresēs, kur un kā mēs esam trenējušies, bet prasīs, kur ir medaļa. Protams, mēs varētu braukt uz Vāciju. Taču arī tas nav labākais variants. Pēc kādas divas dienas garā ceļa puiši divas dienas nevarēs trenēties ar simtprocentīgu atdevi. Šajā laikā viņi nedaudz trenēsies, ēdīs, gulēs un tērēs naudu. Tālāk: katru dienu, pēc teorētiskiem un praktiskiem apsvērumiem, uz ātrumu nevar strādāt. Tātad pēc viena intensīva treniņa nākamajai ir jābūt atslodzes dienai, kad jāstrādā citā režīmā. Tātad astoņās dienās var veikt trīs īstos treniņus. Pēc tam jāmēro ceļš atpakaļ uz mājām, pēc kura divas dienas paiet atjaunojoties. Kopumā ir pagājis ilgs laiks, bet atdeve nav tik liela, kā vajadzētu. Turklāt ārzemēs jārēķinās ar to, ka ne vienmēr mēs dabūsim tādus treniņlaikus, kādi būs izdevīgi mums.”

Sportacentrs.com atkāpe: Pat ar līdzekļiem, nepieciešamību, draudiem pacelt cepuri un to realizēšanu Sanda Prūša personā 2003. gadā nepietika, lai uzbūvētu starta estakādi, kas priecētu sportistu un viņu treneru sirdis. Bija jānomainās Latvijas Bobsleja federācijas vadībai un lielā mērā priekš saviem dēliem, pasaules klases skeletonistiem starta estakādi „izsita cauri” Siguldas trases šefs Dainis Dukurs. Labi, ka viņam netraucēja.

Pārējās tēmas

No Baltijas valstīm uz Sidnejas olimpiādi visvairāk no Baltijas valstīm dosies Lietuvas sportistu (62), Latvijai 45 dalībnieki, „iekabinot” igauņiem (33). Pēc divām otrajām vietām kārtējā pasaules čempionāta posmā blakusvāģu klasē Zviedrijā uz 2. vietu kopvērtējumā pacēlusies Kristera Serģa un Arta Rasmaņa ekipāža, tikai vairs par 1 punktu atpaliekot no D. Vilemsena/Verbriges ekipāžas. Slovākijā, Žitavanu trasē par Eiropas čempionu autokrosā D-1 klasē jau pirms pēdējā posma kļuva Latvijas pārstāvis Uģis Traubergs un realizēja Latvijas autokrosistu izvirzīto mērķi „Latvietis – Eiropas čempions!” Futbolists Marians Pahars spēlē pret „Liverpool” guvis divus vārtus. Rīgas „Skonto” fiasko Eiropas kausos pret Azerbaidžānas „Šamkir” turpināja arī „Liepājas Metalurgs”, piekāpjoties norvēģu „Brann” un „Ventspils”, atzīstot Ungārijas „Vasas” kluba pārākumu. 18 gadus vecais basketbola centra spēlētājs Kaspars Cipruss parakstījis četru gadu līgumu ar Itālijas augstākās līgas klubu Triestes „Telit”. Intervijā ar „SA” LOK prezidents Vilnis Baltiņš saka, lai riteņbraucējs Vainšteins, pirms runāt par to, ka viņam nav palīdzēts, atdod kredītus, ko ir saņēmis – no Latvijas Olimpiskās vienības, no Olimpiskā centra. Eiropas čempionātā pludmales volejbolā 7. vietu kopvērtējumā izcīnīja Latvijas pāris Andris Krūmiņš un Jānis Grīnbergs, bet pludmales volejbolistes Inguna Minusa un Inga Pūliņa Eiropas U-23 čempionātā izcīnīja sudraba medaļas, kamēr Inga Vētra un Inese Jursone – bronzas.