Ščerbatihs: "Ar treneri mums ir nelielas cerības, ka Koha varētu atgriezties"

Gan Ščerbatihs, gan Andruškevičs par galveno iemeslu, kāpēc Rebeka izlēma priekšlaicīgi noslēgt karjeru, neuzskatīja neseno pievēršanos islāmam vai saderināšanos ar Kataras diska metēju Moazu Mohamedu Ibrahimu. Andruškevičs atklāja, ka Rebeka jau pirms tam bija teikusi, ka varētu noslēgt karjeru tieši pēc Tokijas olimpiskajām spēlēm, kurām sākotnēji bija jānorisinās 2020. gadā. Bet, sākoties pandēmijai, olimpiāde tika pārcelta, tomēr Rebeka tik un tā vēlējās noslēgt karjeru jau šogad.

"Neteikšu, ka gribēju raudāt, bet palika skumji, jo meitene sportā izdarīja ļoti daudz," teic Ščerbatihs. "Ar to traumu nevar zināt, vai viņa melo. Tomēr nedomāju, ka viņa to darīja speciāli, lai netrenētos. Varbūt viņai tiešām sāpēja kājas. Nedomāju par Rebeku sliktas domas, lai pateiktu, ka viņa to darīja speciāli. Tas ir liktenis, nu ko darīt. Ja šogad nepārceltu olimpiskās spēles, tad viņa tiešām saņemtos un viss būtu kārtībā, bet pēc olimpiādēs pārcelšanas viņa, iespējams, atslābināja nervus. Rebeka atslābināja savu ķermeni, un izšāva tie ceļi. Varbūt grūti atrast, kas pa vainu, jo arī dakteri meklēja to vietu un kā to izārstēt."

"Grūti pateikt, cik daudz tās sāpes traucēja dzīvot. Viņa teica, ka var staigāt, bet nespēj pietupties. Ja viņai ir grūti pietupties, tad tā mikrotrauma ir smaga, jo spiež uz nervu, ko ir grūti izārstēt. Varbūt vajadzīgs laiks, lai organisms pats laika gaitā izlabotu šo problēmu. Tāpēc šobrīd saku - jāpagaida. Cerības vēl ir. Viņa nav ne veca, ne jauna. Viņa ir tādā vecumā, kurā var nostartēt vēl vienā olimpiādē," cerības par Kohas atgriešanos saglabā Ščerbatihs.

"Varbūt pēc pusgada viņa piezvanīs trenerim un teiks, ka varam pamēģināt, bet šodien viņa atpūtīsies, tiks galā ar sāpēm un, kas zina, pēc pusgada smaidīga piezvanīs un atkal mēģinās sportot. Ar treneri mums ir nelielas cerības, ka viņa varētu atgriezties."

"Viņai bija vēl cita problēma ar ceļiem. No februāra sāka nedaudz mazāk trenēties, jo sāpēja ceļi. Viņa trenējās, viss bija kārtībā un pat ar visām traumām palika spēcīgāka. Kad paziņoja, ka olimpiādes nebūs, viņa pēc kāda laika trenerim pateica, ka sāp vēl vairāk nekā iepriekš," sāpes ceļos uzsver Ščerbatihs.

"Kad tavs ķermenis un smadzenes saprot, ka drīzumā būs olimpiskās spēles, vajag arī morāli sagatavoties. Bet, kad pasaka, ka olimpiskās spēles pārceltas par vienu gadu, nervi automātiski atbrīvojas. Varbūt tobrīd viņa atbrīvojās, un vēl vairāk sāka sāpēt ceļi, ka pat nevar trenēties. Ja sākumā bija mazas sāpes, tad pēc tam lielas. Tas, manuprāt, ir tāpēc, ka pārcēla olimpiādi. Sportisti mani sapratīs, bet parastie cilvēki, kas neceļ smagus svarus, teiks: "Kā tā var būt?" Pats divas nedēļas pēc starta olimpiskajās spēlēs nevarēju saņemties trenēties, jo nesapratu, kas man ir jādara. Ja uz olimpiādi gatavojos četrus gadus, tad pēc lielā starta kādas divas nedēļas vairs nevaru saņemties. 2004. gadā pat nevarēju saņemties mēnesi - gāju uz zāli un nezināju, ko darīt."

"Man bija 36 gadi, kad noslēdzu karjeru, bet viņai tikai 22. Ja man 36 gados pateiktu, ka olimpiādi pārcels par vienu gadu, tad man tādā vecumā būtu grūti saņemties, tomēr viņa ir jauna. Rebeku apstādināja traumas, bet mani -vecums," viedokli pauž Ščerbatihs.

Tikmēr Kohas ilggadējais treneris Eduards Andruškevičs atzina, ka 2020. gadā uz Tokijas olimpiskajām spēlēm svarcēlāja būtu izcilā formā, tomēr lielo sporta forumu pārcēla. "Viņa bija gatava darīt visu. Kad sākās koronavīruss, marta sākumā Latvijas čempionātā viņa parādīja labus rezultātus. Domāju, olimpiādē viņa izrautu 107 kilogramus un izgrūstu 127-128kg. Bet sākās koronavīruss, un Eiropas čempionāts no aprīļa tika pārcelts uz rudeni, vēlāk pārcēla arī olimpiādi. Pēc tam Rebeka teica, ka nevar vēl vienu gadu gaidīt. Gribēja pabeigt karjeru jau šogad. Viņa arī pirms tam man teica, ka visu mūžu necels stieni un ka tā varētu būt pēdējā olimpiāde, bet tomēr vēlas nostartēt, " Andruškevičs atklāj, ka Koha jau pirms tam bija domājusi par karjeras noslēgšanu.

"Gada sākumā bija labi. Pēc Latvijas čempionāta bija paredzēts doties uz Eiropas čempionātu, kur viņa būtu gatava pacelt vairāk nekā 105kg (raušanā) un 126-127kg (grūšanā). Olimpiskajās spēlēs paceltu vēl vairāk. Ja nepārceltu olimpiādi, viņa 100% Tokijā startētu."

"Iepriekš jau teicu, ka daudziem sportistiem pēc tādām slodzēm sāp mugura un ceļi. Kad dakteri Rebeku pārbaudīja, atklāja iekaisumu, bet nebija tik traki. Arī visu laiku vēlējās, lai viņai būtu privātā dzīve. Tad sākās mīlestība. Varbūt arī mīlestības dēļ beidza karjeru, bet nevaru to komentēt, jo neesmu viņas vietā. Tomēr citi arī pēc apprecēšanās turpina sportot," teic Andruškevičs.