Štrombergs: "Ja ticēšu, ka vēl var, tad viss turpināsies"

No trīsriteņa līdz olimpiskajai zelta medaļai

Atskatoties uz to, kā aizsākās viņa BMX sportista karjera, Māris uzsver: “Pirmais ritenis man bija divu gadu vecumā, un viss sākās ar braukšanu pa pagalmu. Patiesībā viss sākās ar trīsriteni, pēc tam man bija divritenis ar mazajiem papildus ritenīšiem un tad jau tikai BMX. Tā ka droši var teikt, ka arī olimpiskie čempioni kādreiz ir sākuši ar trīsriteni. Ar BMX sāku braukt salīdzinoši vēlu, mūsdienās trasē var redzēt pat trīsgadīgus bērnus. Arī sportā viss attīstās daudz straujāk – lietas, ko tagad var izdarīt deviņgadīgs braucējs, es darīju daudz vēlāk.” “Es arī neesmu tas pārgalvīgais braucējs, varbūt 21 gada vecumā biju, bet tagad vairs nē – es vienmēr veicu aprēķinus, saprotu, kas ir jāizdara un ko es attiecīgajā dienā spēju izdarīt. Vienmēr cenšos izkalkulēt iespējamos riskus. Agrāk redzēju tikai starta un finiša līniju – nekas cits nebija svarīgi,” atzīst Māris.

Komandai ir milzīga nozīme

“Lai gūtu panākumus jebkurā sporta veidā, jābūt ļoti spēcīgai motivācijai, un vēl jābūt nedaudz ķertam uz to lietu, ko dari. Bez iekšējā fanātisma neiztikt. Milzīga nozīme ir arī komandai – es vienmēr esmu uzsvēris trīs lietas: jābūt ticībai par to, ko dari, jābūt darba ētikai un spējai iziet cauri visam. Profesionālais sports ir nežēlīgs. Nepieciešamā komanda – ļoti šaurs loks ar cilvēkiem, kas pozitīvi ietekmē – daži draugi, ģimene, treneris u.c. Man ir veicies, jo visi šie nosacījumi ir piepildījušies,” pārdomās dalās Māris.

“Lai gūtu panākumus, ir svarīga attieksme, turklāt ne tikai sacensībās, bet katrā treniņā. Nenoliedzami, liela nozīme ir arī labam ekipējumam, kas nepievils atbildīgākajos brīžos. BMX nav viegls sporta veids, un aprīkojums palīdz mazināt grūtības, lai es varu domāt tikai par braucienu, nevis riteni, riepām vai ko citu. Arī šajā jomā man ir veicies, jo sadarbojos ar riepu zīmolu Maxxis, kas ir drošs un uzticams partneris. Man ir inventārs, kuram es uzticos, un nav kauns stāvēt blakus sportistiem no ASV vai citām valstīs, jo zinu, ka ar šādu aprīkojumu esmu konkurētspējīgs. Ritenis ir mans draugs un sabiedrotais, vēl viens komandas loceklis. Tas ir jāmīl, citādi svarīgākajā brīdī tas uzgriezīs muguru. Daudzi BMX braucēji sauc riteni par savu dāmu, bet es uzskatu, ka ritenis ir riktīgs vecis!” stāsta Māris.

Nekad nebrauc melnās zeķēs

Viņš arī atzīst, ka sportisti patiešām ir māņticīgi: “Viena no lietām, ko es vienmēr ievēroju – nekad nebraucu ar melnām zeķēm. Ir bijusi slikta pieredze, viena no smagākajām traumām karjerā gūta tieši braucot, kad kājās ir melnas zeķes. Kādreiz domāju, ka tās ir muļķības un mēģināju izaicināt likteni, bet tagad zinu droši. Melnas zeķes velku tikai pie uzvalka.”

Taujāts par stresu sacensībās un ikdienā, un, kā ar to cīnīties, Māris stāsta: “Sacensībās uztraukums ir vienmēr, lai arī cik bieži tās nebūtu. Ikdienu gan cenšos veidot tā, lai tajā būtu pēc iespējas mazāk uztraukumu un stresa, bet, ja tomēr tas gadās, ļoti palīdz mani suņi, kuri uzlabo omu. Ir arī reizes, kad nomierināties palīdz vienatne vai būšana pie dabas.”

“Ārpus Latvijas startēt ir vieglāk, nekā mājās. Grūti pateikt, kāpēc. Latvijā notiekoši mači parasti nav tik liela mēroga, taču atbildības sajūta ir daudz lielāka. Kad atbraucu uz Latviju, vēlos visiem parādīt pašu labāko sniegumu, jo zinu, ka daudzi bērni un jaunieši šeit seko manām gaitām. Man pašam bērnībā bija vairāki sportisti, kas mani iedvesmoja, piemēram, amerikāņu BMX braucējs Denijs Nelsons. Augot mani iedvesmoja arī vairāki basketbolisti, biju liels fans,” stāsta divkārtējais olimpiskais čempions BMX riteņbraukšanā.

Neveiksmes motivē cīnīties un pierādīt sevi

Atbildot uz grūto jautājumu par to, vai ir bijuši brīži, kad visu gribas mest pie malas, Māris saka: “Šobrīd mazliet ir tāda sajūta, ir pārdomu laiks. Nopietnu lēmumu nācās pieņemt sešpadsmit gadu vecumā, kad bija jāsaprot, vai BMX tiešām būs visa mana dzīve. Lai cik tas dīvaini nebūtu, sportā mani noturēja tieši neveiksmīgie mači, kas mudināja mani cīnīties un pierādīt sevi. Toreiz pieņēmu pareizo lēmumu, un te nu es esmu – trīs olimpiādes vēlāk.”

Māris atzīst, ka trīsdesmit gadi BMX sportistam ir daudz, lai gan ir daži piemēri, kuri brauc un konkurē arī 32 un 33 gados. Pagaidām viņam vēl ir jautājums pašam sev, vai turpināt? Čempions saka, ja nav motivācijas, nav jēgas braukt. Māris ir pārdomu laikā, bet sola - vēl redzēsim! Ja ticēs tam, ka vēl var, tad viss turpināsies!

Informāciju sagatavoja
Alīna Kozlovska
Communications & Strategies
Projektu vadītāja