Štrombergs: "Letiņi nevar iziet tikai uz talantu, mums jāstrādā ar melnu muti"

Ielūkojos tavā Instagram profilā un redzu, ka sēdi uz terases baltā halātā un dzer kafiju. Vai tas raksturo tavu šī brīža dzīves ritmu?
Pēc pasaules čempionāta jūlija beigās daudz uz riteņa neesmu bijis. Bet nav jau tā, ka es sevi neuzturētu sportiskajā formā. Regulāri eju uz svaru zāli un kustos. Galīgi izlaidies neesmu. Runājot par to bildi baltajā halātā, biju aizbraucis uz Angliju novadīt pāris treniņus bērniem, bet pēc atgriešanās sieva gribēja doties atpūsties. Tad arī šī bilde radās – neko nedarot, tikai dzerot kafiju. Bet kādreiz jau vajag arī tā.

Un video ar lēcienu baseinā?
Tas tika uzfilmēts tepat, mājās. Tikko biju atnācis mājās no svaru zāles un nodomāju, ka vajag ielēkt ūdenī. Šeit pagaidām vēl ir silts, vairāk nekā +30 grādi. Jā, jā, dzirdēju, ka Latvijā jau bijis pirmais sniegs. Man jau sūtīja bildes.

Skatījos, ka faniem arī dāvini savu kreklu.
No katras sezonas saglabāju vienu krekla eksemplāru. Bija sakarājušies daži lieki krekli, tādēļ nolēmu uztaisīt, tā saukto, free giveaway. Bija diezgan daudz pretendentu, kādi 1500 vai 1600. Ļāvu sievai izvēlēties laimīgo un viņa izvilka letiņu. Aizmirsts nejūtos, bet par to arī nesūdzētos. Man nav iebildumu būt aizmirstam. Pret mieru un klusumu man nekad nav bijis iebildumu. (Smejas)

Pēc pasaules čempionāta rakstīji, ka tagad pienācis laiks golfam, basketbolam un viskijam. Ko no tā izdevās realizēt dzīvē?
Principā visu. Pēdējā laikā golfu gan neesmu tika daudz spēlējis, biežāk aizeju uz svaru zāli. Piektdienu un sestdienu rītos aizeju uzspēlēt basketbolu, bet pēc tam eju uz svariem. Nedēļā piecas dienas noteikti esmu svaru zālē. Ir plānā arī treniņi trasē. Atsākšu treniņus uz riteņa, mazliet pabraukšu. Bet šogad mačos vairs noteikti nebraukšu.

Ja runājam par basketbolu, vai sanāca paskatīties arī Latvijas vīriešu izlases spēles Eiropas čempionātā?
Turnīra sākumu gan neredzēju, bet skatījos spēli pret Slovēniju. Šinī galā, lai redzētu tās spēles, sanāk iet caur visādām lapām, kurās vari noraut vīrusus. Latvijas lapas vai tās lapas, kurās translēja spēles Latvijā, šeit ir bloķētas.

Bet, kā ar viskiju?
Viskijs garšīgs. (Nopūta) Bet es jau neesmu nekāds lielais dzērājs. Pārsvarā dzeru ar koliņu, bet gadās reizes, kad iedzeru kādu glāzīti arī tīrajā. Neesmu nekāds ballētājs, bet dažreiz sanāk pacelt glāzīti vai vismaz izdzert kādu alus kausu. Taču kamēr neesmu izlēmis par nākotnes plāniem, cenšos sevi uzturēt formā.

Vai esi ticis skaidrībā, kāpēc pasaules čempionātā apstājies jau astotdaļfinālā? Problēmas bija fiziskajā vai mentālajā?
Fiziskajā ziņā problēmu noteikti nebija. Treniņos man bija Top3 laiki pirmajā taisnē. Bet sacensībās sanāca kaut kā neveiksmīgi. Astotdaļfināla trešo braucienu laikam vinnēju, taču es to nočilloju. Man bija ceturtā izvēle un es paņēmu sesto celiņu, taču pirmajā taisnē līdz galam nenospiedu kanādieti. Bet otrajā taisnē saule iespīdēja tā, ka uz pumpām veidojās ēna. Vienkārši neredzēju uzgājienus, tā bija galvenā problēma. Pavisam nejutu uzgājienu, mazliet aizķēru pirmo, tad arī otro. Pieļāvu pāris kļūdas un tur arī viss beidzās. Škrobis bija, bet neko darīt.

Kā tu šobrīd skaties uz šīm neveiksmēm? Vai skatījums ir tīri filozofisks vai tomēr kāds velniņš tirdī prātu un liek pārdzīvot?
(Pauze) Nē. Varbūt tikai pirmajā brīdī. Fiziski jau viss bija kārtībā, braucu ātrāk nekā sezonas sākumā. Taču jā, tagad pārdzīvojums par neveiksmi pāriet ātri. Pirms pieciem gadiem nemiers tramdīja daudz vairāk. Tagad pēc pāris dienām jau esmu visu aizmirsis. Arī tagad sportam ļoti neesmu sekojis līdzi, neinteresējos, kam kā iet. Protams, sociālo tīklu dēļ pavisam palaist garām informāciju nevari, tomēr atiet no tās es šobrīd gribu. Ja izdomāšu turpināt, tad gribu būt kā balta lapa.

Vienā no tavām nesenajām intervijām izlasīju šādu tavu atziņu – BMX tevi ir noturējušas nevis uzvaras, bet gan neveiksmes. Ja reiz tagad tu par tām vairs tik ļoti nepārdzīvo, tad varbūt tāpēc arī rodas problēmas rast motivāciju turpināt braukt?
Zini, īstenībā viss tas sākās brīdī, kad pašķīros ar "Free Agent". Gada pirmos pāris mēnešus vēl runājām un gājām visam cauri, viņi svārstījās. Tomēr beigās nolēma aiziet no profesionālā sporta. Ja paskatāmies kopumā, tad pašlaik BMX finansiālajā ziņā ir pienākuši grūti laiki. Tas mazināja arī manu motivāciju. Būsim reālisti – man ir jau 30 gadi. Nevari skriet ar galvu sienā tāpat kā to darīji 20 gadu vecumā. 30 gados jau sāc kalkulēt – mājās tev ir savi pienākumi, jāmaksā rēķini. Tu tam sāc pieiet no finansiālās puses. Sezonas sākums jau bija labs – gan Floridā, gan Rokhilā uzvarēju vienā no dienām, lai gan vajadzēja vinnēt pat abās. Taču tad minētā iemesla dēļ iestājās pagrimums, rutīna. Sākās arī nesaskaņas starp braucējiem un Amerikas līgu, bet šajā strīdā uzvarētāja nav. Tika apgrieztas maču naudas un uzvaru prēmijas, tādēļ pašlaik ir daudz sūdzēšanās un čīkstēšanas, rādīšanas ar pirkstu vienam uz otru. Tas nenāk par labu sporta veidam.

Vai šobrīd redzi izeju no šīs situācijas?
Tuvākajā laikā nē. Varbūt tuvāk nākamajām olimpiskajām spēlēm, bet ne nākamajā gadā.

Un, ja problēmas ir Amerikā, tad tās ir visam BMX kopumā, vai ne?
Jā, viennozīmīgi. Ja problēmas ir šeit, tad citur tās ir vēl lielākas. Riteņu tirgus pēdējos pāris gadus ir gājis uz leju. Liels kritums bija šosejas velosipēdu pārdošanā. Bet, ja kaut kur ir liels kritums, tad pirmais cietīs tieši BMX, jo šosejas riteņbraukšana un MTB riteņbraukšana ir lielāki sporta veidi. BMX tiks nolikts malā, lai gaida labākus laikus. Tur mēs arī pašlaik esam.

Esi iesaistījies nometnes rīkošanā Amerikā, kur piedāvā jauniešiem kļūt par nākamo Mašīnu. Zināšanu nodošana nākamajām paaudzēm – vai tu sāc meklēt sev pielietojumu arī šādā jomā?
Varbūt mazliet. Taču nav tā, ka es par to lauzu galvu un meklēju iespējas. Ja kaut kas parādās, tad es apsveru piedāvājumu. Tomēr allaž esmu teicis, ka savu nākotni pilnībā saistīt ar trenera darbu nevēlos, tas nav priekš manis. Šobrīd to vairāk uztveru, kā tādu pieskatīšanu, tusiņu. Pabraukāju kopā ar jauno paaudzi, viņiem tas ir interesanti. Taču darīt to diendienā, trenēt jaunos sportistus – tas nav priekš manis.

Minēji, ka kopš pasaules čempionāta esi pārdomās par nākotni. Pastāsti, kādus brīžus šo pārdomu laikā esi piedzīvojis? Vai ir bijuši brīži, kad liekas – viss, jāliek punkts, vai gluži otrādi – jākāpj uz riteņa un jābrauc trenēties?
Ļoti reti ir bijuši brīži, kad domāju - jākāpj uz riteņa un jāatsāk trenēties. To varu atzīt. Tāpēc tagad esmu tādā kā neierobežota termiņa atvaļinājumā. Tas var ilgt gan sešus mēnešus, gan 60 gadus. No otras puses – nav arī tā, ka es būtu pieņēmis lēmumu pamest sportu. Tā arī gluži nav. Vienkārši es nevēlos turpināt tā, kā tas bija šogad, kad sezonas vidū pavisam pazuda motivācija. Braucu bez jebkādas dzirksteles. Ierados uz Eiropas čempionātu, bet dienu pirms mačiem naktī gulēju gultā un līdz pat diviem nevarēju aizmigt. Runāju ar sevi un prāts teica, ka man nav nekāda satraukuma. Nav aizrautības kāpt uz riteņa. Rezultāts to arī apliecināja. Nu labi, nebūtu vienas muļķīgas kļūdiņas, būtu aizkapājies līdz pusfinālam vai finālam. Bet astotā vieta finālā vai izstāšanās ceturtdaļfinālā - man tas ir viens un tas pats.

Varbūt tu vienkārši baidies no šā lēmuma – pateikt, ka tas ir viss, es beidzu karjeru.
Nē, no šā lēmuma es nebaidos. Esmu par to runājis arī ar treneri [Ivo Lakuču]. Redzēsim. Šobrīd ir ļoti liela iespējamība, ka nākamgad sacensībās nepiedalīšos. Bet, ja 2019. gadā, kad sāksies kvalifikācija uz Tokijas olimpiskajām spēlēm, man būs vēlēšanās un motivācija, tad varbūt turpināšu. Skatīšos arī uz to, kurp virzīsies BMX. Ja tas būs tādā pat situācijā, kā uz šo dienu, tad diez vai man būs motivācija kāpt atpakaļ uz riteņa un mīties. Bet gada izlaišana jau nenozīmē, ka tajā laikā uz riteņa vispār nekāpšu, sēdēšu mājās, dzeršu alu un pļaušu zāli. Sportiskajā formā es sevi uzturu. Lai nav tā, ka esi izdomājis braukt, bet tev vēl četri mēneši jāstrādā, lai vispār nodzītu puncīti. Lai es jebkurā brīdī varētu divu trīs mēnešu laikā ielēkt apritē.

Vai to dzirksteli tu meklē sevī vai ārējos faktoros?
Vairāk sevī. Es jau pirms Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm pēdējos divus gadus neslēpu, ka vienīgais, kas mani notur sportā ir gaidāmā Olimpiāde. Bija mērķis cīnīties par trešo zelta medaļu. Šobrīd 2020. gada Tokijas olimpiskās spēles ir tik tālu, ka… Tokijas Olimpiāde varētu būt vienīgā motivācija. Aizbraukt un vēlreiz pacīnīties par medaļu. Bet šobrīd tas ir pārāk tālu.

Bet, kā arī 2019. gada Eiropas čempionātu Valmierā?
Olimpiskā kvalifikācija sāksies 2019. gada sākumā, tādēļ Eiropas čempionāts būtu svarīgi mači, kur iegūt punktus. Taču līdz tam vēl jātiek. Kad uzej kādu veco videoklipu no sacensībām, tad dzirkstelīte atkal piešķiļas. Bet tad ātri nodziest, jo iestājas veselais saprāts.

Kā ar plāniem dzīvē ārpus sporta? Reiz teici, ka ir tikai daži cilvēki, ar kuriem tu būtu gatavs mesties uz vienu roku un veidot kopīgu biznesu.
Pagaidām nekādu konkrētu ideju nav. Nemaz neesmu tam pieķēries, jo domas vēl ir saistītas ar sportu. Pārējā laikā vairāk vai mazāk atpūšos. Ziemassvētkos plānoju atbraukt uz Latviju. Tad sanāks ar čomiem pasēdēt pie kādas viskija glāzes un parunāties. Tāpat jau kaut ko runājam un domājam, bet tās idejas jau uzrodas pēkšņi.

Piemēram, pie viskija glāzes…
Arī. Nevari jau tā vienkārši apsēsties un teikt – tagad izdomāsim. Parasti idejas rodas kaut kur braucot, kaut ko darot, kaut ko ieraugot. Labas idejas bieži vien rodas spontāni.

Labi, nerunāsim par spontānām idejām, bet par ilgtermiņa plānošanu. Kā ar ģimenes pieaugumu?
Arī tur neko baigi saplānot nevari. Tas var notikt drīz, bet var arī notikt pēc pāris gadiem. Redzēsim.

Bet, vai tas var ietekmēt tavus lēmumus saistībā ar karjeras turpināšanu?
Tas nebūs saistīts. Bērna piedzimšana neliks man izšķirties par karjeras beigšanu. Varbūt drīzāk gluži pretēji – tā kļūtu par jaunu motivāciju. Bet vienīgais, ko varu šobrīd pateikt droši, ir tas, ka es negatavošos uz nākamās sezonas sākumu. Ziemas gatavošanās ciklam cauri iet negrasos.

Ielūkosimies nākotnē pēc tavas karjeras beigām. Vai Amerikā plāno pavadīt lielāko daļu laika?
Jāskatās, ka iegrozīsies dzīve. Bet, ja man jāatbild šobrīd, tad teikšu – droši vien. Tuvākajā nākotnē lielāko daļu laika es pavadīšu šeit, bet Latvija aizmirsta netiks. Mēģināšu divas trīs reizes gadā aizskriet uz Latviju. Jāatzīst, ka ar gadiem to paliek izdarīt arvien grūtāk. Tagad ir jāatrod, kur atstāt suņus. Vēlāk būs bērni, tādēļ kaut ko saplānot būs vēl nereālāk. Tomēr uz Latviju es noteikti braukšu.

Kā tu vispār redzi Latvijas BMX nākotni? Daudzi domā, ka aiziesi tu un tavi līdzgaitnieki, bet šī vieta paliks tukša.
(Pauze) Ja tiks uzbūvēta trase un 2019. gadā Eiropas čempionāts Valmierā notiks, tad tas būs labs grūdiens sporta veidam posmā pēc Māra Štromberga. Vienmēr esmu teicis, ka mums ir jāstrādā uz kvalitāti, nevis kvantitāti. BMX ir ļoti svarīgi jau laicīgi jaunos sportistus uzlikt uz pareizās takas. Esam maza valsts, tādēļ nevaram atļauties dažādus iekšējos kašķus, kuros beigās cietēji ir tikai bērni. Tas ir vienīgais, kas mūs varētu apstādināt. Negribu kādu slavēt, bet esmu redzējis, kā strādā citi treneri Amerikā un pasaulē. Lai uztrenētu augsta līmeņa BMX sportistu, Latvijā nav labāka trenera par Ivo Lakuču.

Un kā ar pasaules BMX problēmām? Vai tās nevar izraisīt sporta veida norietu, piemēram, izslēgšanu no olimpiskajām spēlēm?
Klīst jau visādas runas. Rio olimpiskajās spēlēs BMX reitingi esot bijuši ievērojami zemāki nekā Pekinā un Londonā. Taču olimpiskā kustība vēlas vairāk iesaistīt jauniešus, tādēļ spēļu programma tiek papildināta ar ekstrēmajiem sporta veidiem. Atgriežoties pie Latvijas, Eiropā ir ļoti laba konkurence, kas sniedz izaugsmes iespējas. Visam vajadzētu būt kārtībā. Protams, varbūt būs pārejas periods. Nebūs tā, ka es nokāpšu no riteņa un pēc pāris mēnešiem parādīsies BMX Raķete. Tomēr mums ir jaunie, atliek tikai strādāt. Letiņi nevar iziet tikai uz talantu, mums jāstrādā ar melnu muti.

Ko lai tev novēl šajā dzīves un karjeras posmā?
Lai labi alus garšo. (Smejas)

OK, tas ir dzīves posmā. Bet karjeras posmā?
Nav tā, ka es sēdētu mājās sagruzījies un škrobīgs. Dzīve ir laba, viss ir kārtībā. Šim posmam vienkārši ir jāiziet cauri. Ja dzirkstele piešķilsies, tad vēl būšu trasē un braukšu. Ar fizisko kondīciju man nebūs problēmu. Taču vairs nevēlos uz mačiem ierasties tikai ierašanās pēc.