Smagā trase liedz Latvijai izmantot sen nebijušas kvotas PČ riteņbraukšanā

Pasaules čempionāts notiks Austrijas pilsētā Insbrukā. Elites grupā trase plānota aptuveni 260 kilometrus gara un tajā kopumā tiks veikti aptuveni 5000 augstuma metri. Vispirms sportisti brauks 80 kilometrus, kam sekos seši 23,9 kilometrus gari apļi, kurā katrā būs 7,9 kilometrus garš kalns ar vidēji 5,7% kāpumu, bet maksimālais stāvums būs 10%. Savukārt noslēgumā tiks veikts vēl viens 31 kilometru garš aplis, kur vispirms vēlreiz būs jāveic šis 7,9 kilometru kāpums, bet tad būs iespaidīgs 2,8 kilometru kalns ar vidējo stāvumu 11,5% un maksimālo pat 28%. Pēdējie astoņi kilometri līdz finišam būs jābrauc no kalna lejā.

"Gaidāma ļoti specifiska trase, kas piemērota kalnu braucējam, Mums šādu braucēju nav un citiem būtu bijis braukt bezcerīgi," Japiņš skaidroja, kāpēc Latviju elites grupā pārstāvēs vien Toms Skujiņš un Krists Neilands. "Arī viņi divi nav īsti kalnu veči, bet vismaz iegūs pieredzi. Neatceros, kad būtu bijusi tik smaga trase."

Japiņš atzīst, ka Skujiņš ir Latvijas labākais kalnu braucējs kopš Pjotra Ugrjumova un Daiņa Ozola, bet Neilands var pievienoties šim trio, ja turpinās attīstīties. "It kā Toms ir gatavojies pasaules čempionātam, tomēr labāk būtu bijis, ja viņš būtu braucis "Vuelta Espana". Domāju, ka pasaules čempionātā labākā kondīcijā būs sportisti, kuri brauca tur. Krists īsti nav tik lielu kalnu braucējs, bet viņš progresē. Lai attīstītos par kalnos kāpēju, vajadzīgs laiks. Mums tādi braucēji bijuši Ugrjumovs, Ozols, tagad ir Toms, bet par Kristu redzēsim nākotnē."

Skujiņš, Neilands un sprinteris Emīls Liepiņš šogad vairākkārt tikuši pie augstiem rezultātiem un pirmoreiz 15 gadu laikā uzreiz trīs latvieši ir pasaules ranga divsimtniekā. Tas rezultējies arī Latvijas tikšanā Nāciju ranga trīsdesmitniekā, kas nodrošināja četras vietas pasaules čempionātā. Pirmās desmit ranga valstis var uz starta stāties ar astoņiem sportistiem, nākamās desmit ar sešiem, bet tad vēl desmit ar četriem. Tālāk 20 valstīm (31.-50. vieta rangā) ir iespēja uz starta izlikt pa vienam sportistam, kā arī kvotu iegūst riteņbraucēji, kuru ir ranga divsimtniekā, ja viņu pārstāvētā valsts nāciju rangā ir zem 50. vietas.

Kā apkopoja Sportacentrs.com, Latvija iepriekšējo reizi ar vismaz četriem sportistiem pasaules čempionātā brauca 1999. gadā, kad uz starta stājās Romāns Vainšteins, Raivis Belohvoščiks, Arvis Piziks, Juris Silovs un tobrīd jau 38 gadus vecais Ugrjumovs. Nākamajā gadā Vainšteins triumfēja pasaules čempionātā, viņam to palīdzot paveikt Belohvoščikam un Pizikam.

"Iepriekš Latvijai ilgstoši punktus deva "Rietumu bankas" komandas jaunie puiši, bet, arī veiksmīgi startējot, viņi nevarēja tik daudz salasīt, tāpēc regulāri izcīnījām 1-2 vietas. Skujiņš, Neilands un Liepiņš ir reāli puikas, kuri turpinās progresēt," stāstīja Japiņš. "Svarīgi ir kādas lomas sportisti saņem savās komandās. ja kļūsti par greagri, neko nevari izdarīt, bet šie trīs sevi pozicionējuši kā līdera tipa braucēji, kuri var arī uzvarēt. Ja tu paraksties par gregari, tāds arī paliec - tu nemāki uzvarēt. Tas ir pilnīgi citādāk nekā cīnīties pašam, pārredzēt sacensības, saprast, kad jāatraujas. Riteņbraukšana ir komandu sporta veids."

"Nākamgad pasaules čempionāts būs Jorkšīrā un tur mums varētu būt diezgan parocīga trase, jo nav lieli kalni," stāstīja Japiņš, atzīstot, ka olimpiskajās spēlēs parasti taisa demokrātiskākas trases, jo tur ir plašāks startējošo valsts diapazons. Tomēr jau Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs bija smaga distance un tāda būs arī 2020. gadā Tokijā, kur 234 kilometru distancē kopējais kalnu kāpums sasniegs 4865 metrus.