Ikauniece-Admidiņa: "Negaidīju, ka tikšu tik augstu"

Ceturtā vieta dažkārt ir pati sāpīgākā. Kā ir tev?
Tai kondīcijai, kāda man ir patlaban, tas ir vienkārši super! Negaidīju, ka tikšu tik augstu. Pēc šķēpa mešanas jau biju samierinājusies ar piekto vietu. Un ar visām tām traumām, kas mani pēdējā laikā vajā – tas viss ir superīgi.

Ja arī pirms olimpiādes kāds vaicātu, teiktu, ka ceturtā vieta būtu panākums?
Jā! Šī ceturtā vieta man tiešām ir ļoti labs panākums. 800 metru skrējienā pēdējos metros vēl centos cīnīties par medaļu, bet atvinnēt viņai divas sekundes bija ļoti grūti. Pāris simtdaļas tāpat neko neizšķīra. Bet šodien man ir divi personīgie un es esmu ļoti priecīga. Traumu dēļ mēs treniņos nevarējām veikt nevienu no lēkšanām, tāpēc arī augstlēkšanā sanāca lēkt ar otru kāju no otras puses.

Grūti?
Tas bija ļoti sarežģīti. Kā labrocim iemācīties rakstīt ar kreiso roku. Tas prasa labu koordināciju. Daudz tika strādāts pie šķēpmešanas un garo gabalu skriešanas, jo Gecisā iegūtās traumas dēļ – man bija pēdas kaula smadzeņu tūska – es nevarēju skriet. Pēdu sasitu tāllēkšanā. Pēc tam principā metām tikai šķēpu, vēl arī lodi varēju grūst. Disciplīnās, kuras es varēju visvairāk darīt treniņos, arī šeit stabili nostartēju.

Cik augstu treniņā ar labo kāju biji lekusi?
1,75 metrus. Un arī labi, ja vienu reizi no divdesmit lēcieniem.

Šķēpā labi trāpīji?
Šķēpmešanā es jau treniņā biju metusi apmēram 55 metrus, tāpēc man bija pārliecība, ka kaut kad tam ir jānāk ārā arī mačos. Pirmais metiens man nepadevās, jo tehniski novirzīju smaili no galvas. Arī uztraukums bija, tomēr pirmais metiens. Tad savācos, bet bija tāds pārsteigums, kad izsprāga pirmais no diviem labajiem metieniem. Treneris, protams, vienalga nebija apmierināts... Otrais bija tāds pats un vēl labāks, tas vispār bija tik negaidīti! Tiešām varēja redzēt, ka pie šķēpa tik daudz strādāts.

Nebija dusmas, ka barjerskriešanā neesi iekļauta tajā skrējienā, kurā jābūt?
No sākuma padomāju – kā tas var būt, tas ir tik negodīgi! Jo tas tiešām ir negodīgi. Viens no Latvijas komandas pārstāvjiem gāja prasīt, kāpēc tā ir noticis, taču neviens nevarēja pateikt. Sākām paši domāt, kur tas rezultāts radies, un izskatās, ka tas ir mans labākais rezultāts lodes grūšanā, kāds vienkārši sajaucis. Nodomāju – labi, būšu tajā skrējienā, un varēšu vismaz brīvāk skriet viena pati. Bet uzlija lietus un bija tik grūti skriet, nebija nevienas, kas pavelk. Tas nebija tomēr labākais variants. Bet, nu – kā ir, tā ir. Tas droši vien zvaigznēs bija ierakstīts, un man ar to jāsamierinās. Distance jau visiem ir vienāda.

Zinot, ka startēji ar traumām, arī tāllēkšanā tas objektīvi ir tavs šābrīža rezultāts?
Tāllēkšanā man trūka pārliecības, jo treniņos sāpju dēļ nebija lēkts ar pilnu ieskrējienu. Un pirmais lēciens – tajā tik minimāli bija pārkāpums! Ja ieskaitītu, būtu 6,35 vai 6,30 metri. Šajās sacensībās tas varēja izšķirt tik daudz... Ieskrējienā pēc tam neko nemainījām, pēdu atpakaļ neņēmu, nākamajos mēģinājumus bija jau tieši precīzs atspēriens, taču tehniskais izpildījums vairs nebija tik labs nevienā no diviem lēcieniem.

Tagad pastāstīji, kas notika barjerskrējienā, arī tālumā nebija tehniski labi lēcieni. Tas nozīmē, ka potenciāls bija krietni lielāks?
Jā, bet daudzcīņa ir daudzcīņa. Parasti gadās kaut kur citur norakties – lodes grūšanā vai vēl kaut kur. Šoreiz mazliet norakos augstlēkšanā, tāllēkšanā un varbūt barjerskriešanā. Bet tāpēc jau tā ir daudzcīņa un tik interesanta.

Pastāsti sīkāk, ar kādiem savainojumiem šobrīd cīnies?
Šis gads ir viens no smagākajiem, kāds man dzīvē bijis. Cīņa ar mazajām mikrotraumām, katru reizi, kad ir laba forma, kaut kas notiek... Viss sākās Gecisā. Tāllēkšanā ne tā atspēros un sasitu pēdu – nevis papēdi, kā daži rakstīja. Pārbaudījām magnētiskajā rezonansē un izrādījās kaula smadzeņu tūska. 2-3 nedēļas nevarēju skriet. Braukāju uz procedūrām, saārstēju, un viss kārtībā. Savukārt iekaisušais celis mani moka jau pusotru gadu. Tas sāp tikai no augstlēkšanas, jo man ir nepareiza tehnika atspēriena brīdī. Kad aizbrauksim uz Latviju, taisīsim magnētisko rezonansi arī celim – pagaidām vēl nezinām, kas tur īsti ir. Divās vietās savilkts arī aizmugurējais kājas muskulis – katru reizi, kad uzskrienu sprintu, tas paliek stīvs un ciets. Tāpēc 200 metrus līkumā skrienu bailīgi. Kad tie ir garām, tad jau ir drošāk, bet pirms tam galvā domas – tūlīt ieraus, tūlīt ieraus… Nav sāpīgi, bet ļoti nepatīkami.

Labāk būtu bijis nebraukt uz Eiropas čempionātu?
Jā, labāk būtu bijis nebraukt. Traumu man varēja saasināt arī Latvijas olimpiādes trīs skrējieni 100 metros. Man jāsaka paldies Olimpiskajai vienībai un Olimpiskajai komitejai, ka man visu laiku līdzi bija mans vīrs. Viņš man ir ne tikai fizioterapeits, bet arī psihologs, kas palīdzēja grūtajos brīžos. Šīs tiešām bija ļoti smagas sacensības psiholoģiski. Esmu sapratusi, ka pēc sezonas ir jāņem lielāka atpūta. Parasti atpūšos nedēļu un tad atsāku trenēties, jo negribu neko iekavēt. Mazums, citas sāks trenēties un būs spēcīgākas! Bet ķermenis prasa pats atpūtu. Paskatījos, ka Madara Palameika – mēnesi vai pat divus pēc sezonas vispār bez sporta. Sapratu, ka arī man ķermenim būs jādod atpūta, lai sadziedētu visas traumas un atkal varētu vesela startēt.

Kas notika 800 metrus skrējiena finišā?
To nevar izskaidrot, bet sāpes bija tādas, ka nevar ne nostāvēt, ne apsēsties. Tad vēl tā savilktā “aizmugure”... Pēc 800 metriem es parasti nekrītu zemē, bet šoreiz gan diezgan izpumpējos. Cerēju, ka varbūt vēl varu atspēlēt, varbūt varu aizsniegties līdz medaļai... Tā gar zemi biju pirmoreiz, izpumpējos no visas sirds.