Ar sešu minūšu nokavēšanos...

Raimonds Rudzāts 2015-02-09 10:57

2015. gada Sešu nāciju kausa izcīņa ieies vēsturē ar to, ka sākās ar sešu minūšu nokavēšanos, jo Anglijas izlase atteicās doties laukumā tad, kad organizatori viņiem lūdza to darīt...Turnīra pirmā kārta nelika vilties, izceļot komandu trumpjus un atslēgas figūras laukumā, kā arī atsedzot vājās vietas. Izskatās, ka nopietni cīņā par titulu šogad atkal – pēc vairāku gadu pārtraukuma - iesaistīsies piecas komandas. Un, visticamāk, vismaz reizi paklups arī tā komanda, kas martā tiks kronēta par čempioni.

Angļi demonstrē mugurkaulu

Anglijas un Velsas duelim ir vairāk nekā simts gadu sena vēsture, taču ogles visam šim stāstam pieber fakts, ka abas šogad tiksies vēlreiz – Pasaules kausa izcīņā. Abas komandas spēlēs vienā apakšgrupā, turklāt kompāniju viņiem sastādīs arī Austrālija, Fidži un Urugvaja. Tālāk tiks tikai divas komandas, kas nozīmē – vienai no turnīra favorītēm četrgades balle beigsies jau priekšnamā - pēc grupu turnīra. Kopš 2013. gada, kad kļuva zināms komandu sadalījums grupās, Anglija un Velsa viena uz otru skatās ar pilnīgi citām acīm, abu komandu dueļi ir ieguvuši pavisam citu svaru.

To, ka likmes ir augušas, ļoti labi varēja redzēt šogad. Kamēr mediji teju ik dienu ziņoja par jauniem papildinājumiem Anglijas izlases lazaretē, Velsas izlases galvenais treneris Vorens Getlends sastāvu publiski paziņoja jau pirmdien – četras dienas pirms spēles. Velsas izlase varēja lepoties ar to, ka viņiem ierindā ir visi vadošie spēlētāji. Velsai laukumā piektdien devās 11 spēlētāji, kas pirms diviem gadiem tūrē pa Austrāliju pārstāvēja Britu un īru apvienoto izlasi jeb „lauvas”, savukārt angļiem trūka – likteņa ironija – 11 savainotu spēlētāju, kam vieta spēles pieteikumā būtu atradusies.

Anglijas izlases kapteinis Kriss Robšovs savas līdera īpašības un autoritāti nodemonstrēja jau pirms spēles. Mājinieki velsieši bija sarūpējuši kārtīgu gaismu šovu, kam bija jāpavada laukumā nākošās komandas. Viesiem angļiem laukumā bija jādodas pirmajiem, taču uz organizatoru mudinājumu to darīt, Robšovs atbildēja ar pavēli savai komandai palikt tunelī. Kapteinis iebilda vest savu komandu laukumā, kamēr velsieši vēl sēdēja ģērbtuvēs. Sak, neiesim taču ārā salt, viņi noteikti speciāli čammāsies. Pēc tielēšanās vairāku minūšu garumā, angļi, sagaidījuši tunelī velsiešus, beidzot devās laukumā, taču – sarūpētais gaismu šovs jau savu uznācienu tikpat kā bija beidzis...

Trešās līnijas spēlētājs (#7) Robšovs uzdeva toni aizkulisēs un to pašu darīja arī laukumā, spēlē veicot 24 tvērienus, nepalaižot sev garām pilnīgi nevienu Velsas spēlētāju! Lai arī pirmo puslaiku veiksmīgāk aizvadīja Velsa, otrajā puslaikā Anglijas izlase prata lauzt spēles gaitu un izcīnīt uzvaru. Zīmīgi, ka visus punktus Anglijas izlases labā guva viena premjerlīgas kluba – „Bath Rugby” – spēlētāji. 10. numurs Fords veiksmīgi veidoja savas komandas spēli uzbrukumā un veiksmīgi izpildīja sitienus pa vārtiem. 23 gadu vecais centrs Džonatans Džozefs (#13) izlasē nebija spēlējis divus gadus, taču, pateicoties izlases lazaretei un paša snieguma kluba rindās, ielēca pēdējā vilcienā. Otrā piezemējuma autors ar savu sniegumu nopietni pieteica savas ambīcijas uz palikšanu sākumsastāvā. Savukārt 20 gadu jaunais labās malas flangs Entonijs Votsons (#14) ar piezemējumu pirmajā puslaikā sāka angļu pakaļdzīšanos. Viņš izlases apritē ienāca pērn. Savulaik regbiju augstā līmenī spēlējuši gan viņa tēvs, gan vectēvs, tagad pienākusi kārta savu vārdu Anglijas regbija vēsturē ierakstīt pašam. Zīmīgi, ka Džozefs un Votsons abi guva karjerā pirmos piezemējumus Anglijas izlases sastāvā. Lai to izdarītu, abiem bija nepieciešamas tieši septiņas spēles.

Spēle uzskatāmi norādīja uz angļu plusiem (raksturs, sastāva dziļums) un Velsas mīnusiem – paredzamo spēli un „plāna B” neesamību gadījumā, ja komanda tiek atkosta. Kā tas notika otrajā puslaikā. Un vēl - ja Velsas izlase turnīra priekšvakarā paliktu bez 11 spēlētājiem, baidos, viņi no turnīra favorītiem vienā elpas vilcienā kļūtu par otriem lielākajiem pastarīšiem aiz Itālijas. Anglijas izlase pierādīja, ka spēj pārvarēt arī šādas grūtības. Ar augstu paceltu galvu. Starp citu, šī bija angļu 14. uzvara Kārdifā. Divpadsmit gadījumos no iepriekšējiem trīspadsmit tajos gados, kad uzvarēts Kārdifā, pēc tam izdevās triumfēt arī visā turnīrā.

Bez stresa. Un intrigas...

Itālijas un Īrijas izlašu duelī izteikti favorīti bija īri, un savu statusu viņi apliecināja arī laukumā. Zīmīgi, ka īri Itālijas izlases aizsardzības līniju pārrāva vien trīs reizes, taču ar to pietika, lai gūtu divus piezemējumus. Īrijas izlasei trūka divu spilgtu līderu – Heislipa un Sekstona -, kuri izlasei varētu palīdzēt turpmākajās spēlēs. Komanda spēlēja ļoti pragmatiski, pa galvu un kaklu nekur neskrienot, tiesa – arī vaļības ne brīdi neatļāvās. Stingri turēja spēles grožus savās rokās un, sagaidījuši Itālijas vājuma brīdi (palikšanu mazākumā uz desmit minūtēm), nospieda līdz tam ar lielu iedvesmu spēlējošo komandu uz ceļiem. Divi piezemējumi trijās minūtēs un - paldies par uzmanību! Itālijas izlases kapteinis Serhio Parissē pēc spēles ļoti kodolīgi raksturoja laukumā notikušo: „Nevar cerēt uzvarēt, 70% spēles laika spēlējot bez bumbas.”

Par Īrijas izlases lielāko trumpi daudzi uzskata komandas treneri Džo Šmitu. Iepriekš guvis atzīstamus panākumus klubu regbijā, Šmits jau trešo gadu pilnveido Īrijas izlases spēli. Taktikas virtuozs, kurš ļoti lielu uzmanību pievērš niansētai spēles plāna sastādīšanai un tā izpildei, kā arī prot iedvesmot spēlētājus, kas aizvada neveiksmīgas sezonas savos klubos, lielām lietām Īrijas izlases rindās. Īrija jau pirms turnīra tika nodēvēta par visprasmīgāk vadīto komandu. Īri neslēpj – lai uzvarētu pārējās komandas, būs jāspēlē daudz labāk nekā pret Itāliju. Un to viņi noteikti darīs. Īsto īru spēku pienācīgi varēs novērtēt pārējās spēlēs, savukārt Itālija ar savu sniegumu diemžēl pozitīvi nepārsteidza. Cīnījās, kā nu spēja, centās uzbrukumā spēlēt neordināri, taču - bez panākumiem. Vai citās spēlēs izdosies gūt vairāk par trim punktiem? Noteikti. Vai izdosies kādu spēli uzvarēt vai vismaz nospēlēt neizšķirti? Maz ticams.

Nepieradinātie skoti nopelna aplausus

2014. gada Sešu nāciju turnīrs skotiem bija kā ļauns murgs. Vienīgā uzvara tika izrauta pret Itāliju, un tā pati – tikai ar viena punkta pārsvaru. Skotu regbija eksperti savos vērtējumos bija tieši – neko tik apkaunojošu viņi nebija pieredzējuši un ļoti cer vairs nepieredzēt. Lieki piebilst, ka durvis tika parādītas trenerim un bariņam spēlētāju.
Maijā par galveno treneri tika apstiprināts jaunzēlandietis Verns Kroters, kurš nekavējoties sāka komandas pārbūvi. Pirmos darba augļus varēja nogaršot jau novembra testa spēļu sesijā, kad nopietni iesvīst dabūja arī Jaunzēlande. Taču testa spēlēs ir viens, komandas varējums kaujas apstākļos oficiālā turnīrā – kas pavisam cits. Jāatzīst, skoti ar savu spēli pret Franciju lika pasmaidīt.

Francijas un Skotijas spēle Parīzē kļuva par pirmo augsta mēroga sporta notikumu kopš nesenajiem teroraktiem. Līdz ar to izpalika pirmsspēles pirotehnikas šovs, taču to aizstāja īsts salūts laukumā. Abas komandas spēlēja ar lielu iedvesmu, priecējot ar atraktīvu spēli, kurai līdzi nāca gan skaistas epizodes, gan muļķības, pat kuriozas kļūdas. Francijas izlase attaisnoja favorītes statusu, izcīnot uzvaru. Skoti atrādīja savu progresu, taču Parīze atkal palika neieņemta. No Parīzes ar uzvaru skoti iepriekšējo reizi mājās pārradās 1999. gadā...

Nav šaubu – Francijas izlase šogad cīnīsies par pirmo vietu. Par augsta līmeņa spēlētāju trūkumu viņiem nekad nav bijis jāsūdzas, taču šogad Francija atstāj vienotākas komandas iespaidu nekā citus gadus. Pēc ilgāka pārtraukuma komandā atgriezušies ilggadējie līderi Dusatuā un Parrā, atsevišķas pozīcijas pastiprinājuši naturalizētie spēlētāji, turklāt savu iespaidu uz noskaņojumu atstājuši arī terorakti. Francijas himna pirms spēles tika izpildīta tik skaļi un apņēmīgi kā vēl nekad.

Arī Skotija šogad cīnīsies par pirmo vietu, taču, visticamāk, šis vēl nebūs viņu gads. Tomēr nervus viņi pakutinās arī citām favorītēm un, ļoti iespējams, šogad izcīnīs vairāk par vienu uzvaru. Komandā ir vairāki vēl nepieradināti regbija tīrradņi, kas spēlē pret Franciju sevi parādīja visā savā godībā. Viens no viņiem – desmitais numurs Fins Rasels, kura neordinārās darbības atnesa gan prieka brīžus (noorganizēja vienīgo piezemējumu), gan lielu vilšanos (neprecīzs dropsitiens epizodē, kad veidojās ļoti bīstams uzbrukums, ko prasījās turpināt un noslēgt ar rokām). 22 gadu vecumā Rasels aizvada savu otro sezonu profesionālajā regbijā, pirmo – ar profesionāļa līgumu kabatā. Pēc vidusskolas absolvēšanas viņš trīs gadus paralēli regbija spēlēšanai strādāja kā akmeņkalis. Gadiem ilgi meklējis savu vietu regbijā, 2012. gadā Rasels nonāca skotu vadošā kluba „Glasgow Warriors” sistēmā, bet tikai aizvadītajā sezonā, pateicoties viņam labvēlīgām apstākļu sakritībām, tika pie iespējas beidzot sevi pilnvērtīgi apliecināt kaujas apstākļos. Rasels, kuram tik ļoti riebās darbs ar akmeņiem, iespēju sagrāba ar abām rokām. Sākoties jaunajiem laikiem skotu regbijā, Rasels ātri vien kļuva par jaunās komandas seju. Novembrī Skotija uzņēma Jaunzēlandes izlasi un pamatsastāvā pretī pasaulē vienīgajam regbija miljonāram Denam Kārteram desmitā numura pozīcijā nolika Raselu. Jaunais, bezkaunīgais skots aizvadīja tik veiksmīgu spēli, ka nebija īsti skaidrs – kuram jaunā līguma summu ar franču „Racing Metro” veido septiņi cipari, bet kurš vēl nesen staipīja akmeņus. Un Rasela spēles manierei labprāt piebalso arī citi jaunā viļņa spēlētāji – jau iepriekš sevi apliecinājušais pēdējais aizsargs (#15) Hogs, centri Danbers (#12) un Benets (#13), malējie spēlētāji Seimors (#14) un Faifs (#23). Šie puiši liks par sevi runāt jau šogad.

Turnīra tabula