Nepārspēti! Anglijas pārsteidzošā atdzimšana

Anglijas izlase nekad nav bijusi starp mīlētākajām regbija valstsvienībām. Eiropā neatradīsiet otru tādu komandu, ko tik ļoti neieredz tiešie konkurenti un viņu atbalstītāji. Ārpus Eiropas, vēsturiski politisku iemeslu dēļ, situācija nav diži labāka. Kad pērn regbija dzimtene Anglija piedzīvoja savu visu laiku lielāko klupienu, zobgaļiem īpašs uzaicinājums izpausties nebija nepieciešams. Publiskā vide bija pārpildīta ar dažādām kolāžām, britu prese sev raksturīgo samazgu spaini izgāza pār treneru korpusa un izlases kapteiņa galvām. Kad slūžas bija vaļā, tad neklusēja arī atsevišķi spēlētāji, nekautrējoties atzīt, ka izlases galvenais treneris Stjuarts Lankasters bijis tikai izkārtne un īstais striķīšu raustītājs bija viņa asistents Endijs Farels. Kad kompetentiem regbija ekspertiem vaicāja, cik daudzi no neveiksminieku sastāva būtu jāpatur valstsvienībā arī uz priekšdienām, lielākie optimisti lēsa, ka jānomaina būtu vismaz trešdaļa…

Pārmaiņas bija nepieciešamas, taču – kurš tās īstenos? Jau Pasaules kausa laikā izskanēja kolorītā Edija Džounsa vārds, kura vadītā Japānas izlase bija sensacionāli uzveikusi Dienvidāfriku. Lai arī Džounss jau bija paguvis atrast sev jaunu darba vietu Dienvidāfrikas klubā "Stormers" (likteņa ironija…), viņa reakcija bija momentāna: "Ja Anglijas izlase man izteiks piedāvājumu, es klausīšos." Piedāvājums tik tiešām tika izteikts un dienvidafrikāņiem tika iedots kurvītis.

Lai Anglijas izlases vadības grožus uzticētu Džounsam, Anglijas regbija klerkiem bija vispirms jāpārvar pašiem sevi. Austrālietis ir pirmais Anglijas izlases treneris, kurš nav brits. Džounsam ar Anglijas regbiju ir seni rēķini. Tieši viņš 2003. gada Pasaules kausa izcīņas finālturnīrā vadīja Austrālijas izlasi, kad tā savās mājās finālā, pagarinājuma pēdējā minūtē piekāpās Anglijai. Lielākais austrāliešu kapracis Džonijs Vilkinsons, nejauši satikts kādā Londonas pārtikas veikalā, nekavējoties tika uzaicināts pievienoties Edija Džounsa tobrīd vēl topošajam treneru korpusam…

Džounsa uznāciens bija specifisks. Vēl nepieredzētas slodzes treniņos vēl nebūtu nekas oriģināls, taču citas darbības lika izbrīnā pacelt uzacis. Anglijas regbija sliktais zēns Dilans Hārtlijs tika iecelts par kapteini, vecā modeļa viens no balstiem Toms Vuds tika nodēvēts par sliņķi un padzīts no izlases kandidātu loka, līdz novembrī tajā atgriezās jau ar nodurtu galvu. Neizpalika arī spoži, brīžiem pat stulbi, epiteti publiskajā vidē pirms Sešu nāciju turnīra, kas vainagojās ar paša trenera sev piemēroto aizliegumu sniegt intervijas turnīra laikā. Epiteti gan nekur nav pazuduši – vīzdegunīgas dzēlības citu treneru un komandu virzienā lido vēl joprojām, taču uzvarētājus, kamēr tie uzvar, netiesā. Arī iesaistīšanās komandas iesildīšanās procesā pirms spēles, par spīti uzvalkam un lepnām kurpēm, Džounsa personībai piestāv.

Taisnība nebija tiem, kas teica, ka liela daļa sastāva jāmaina. Džounss ieviesa vien dažas, taču acīmredzot gana būtiskas korekcijas sastāvā, un ar tiem pašiem spēlētājiem, kurus izmantoja Lankasters, šogad uzvarēja visās 13 spēlēs. Četras reizes sakauta Austrālija, teju visu spēli esot mazākumā, bez ierunām pārspēta Argentīna, pirmo reizi desmit gadu laikā uzveikta arī krīzes nomāktā Dienvidāfrikā un, protams, visas piecas pretinieces Sešu nāciju turnīrā. Iespaidīgi! Pat visvarenā Jaunzēlande nevar lepoties ar tik veiksmīgu gadu.

Visus interesē, ko "jaunā Anglija" spētu izdarīt pret pasaules čempioni Jaunzēlandi. Līdz šai divcīņai diemžēl nāksies pagaidīt – abu komandu nākamā tikšanās reize paredzēta vien 2018. gadā.

Anglijā regbijs atkal ir uz viļņa. Biļešu pārdošana uz mājas spēlēm rit gludi, līdzjutējos atgriezusies pārliecība, ka nākamo Pasaules kausu 2019. gadā Anglija varētu sagaidīt kā pasaules ranga līdere. Kā tas bija 2003. gadā, kad pagaidām vienīgo reizi tika izcīnīta Viljama Veba Elisa trofeja. Džounss nav slēpis – viņu apmierinās tikai absolūta savas dominances apliecināšana uz visām iespējamām skatuvēm. Pēc sestdien gūtās šogad jau ceturtās uzvaras pār Austrāliju, Edijs Džounss nekautrējās paziņot, ka jau skaita dienas līdz 2019. gada Pasaules kausa finālspēlei.

Sers Klaivs Vudvards, kura vadībā Anglija 2003. gadā triumfēja Pasaules kausa izcīņā, uzskata, ka šā brīža izlase vēl nav sasniegusi viņa savulaik vadītās komandas līmeni, taču tai esot visi priekšnoteikumi, lai to izdarītu. Edija Džounsa vadībā Anglija ir atkārtojusi Vudvarda laika uzvaru rekordu – 14 pēc kārtas. Trīspadsmit no tām gūtas šogad, jau Džounsa laikā, bet pati pirmā - Pasaules kausā pret Urugvaju.

Enerģiskais Edijs Džounss eiforijas sajūtu sev tuvumā nelaiž. Viņš jau paziņojis, ka tiem spēlētājiem, kam uz pleciem tikai sāks parādīties spārnu kontūras, vietas izlasē nebūs. Nākamais lielais pārbaudījums Angliju sagaida jau pavisam drīz. Februāra sākumā Sešu nāciju kausā visi tīkos pēc neuzvaramās Anglijas skalpa.

Anglijas uzvaras 2016. gadā

Pasaules reitings