Kas kopīgs Džeimsam, Kobem un Maglevam?

Vakar vēstīju par ceļu līdz Ķīnas galvaspilsētai, taču no tās man vēl bija jānokļūst līdz 1000 kilometru attālumā esošajai Hainiņai. Distanci no Pekinas lidostas otrā termināla līdz „Air China” reģistrācijas zonai veicu ļoti ātrā laikā, taču ar to bija par maz, lai tiktu uz lidmašīnu pusastoņos. Pulkstenis rādīja 06:57 un reģistrācija lidojumam bija beigusies. Par laimi, „Air China” biļešu kasē tūlīt dabūju vietu nākamajā reisā 09:30 un jau pēc dažām minūtēm biju reģistrējies.

08:00 Trešajā terminālā nepameta sajūta, ka celtne atrodas augstāk par apkārtni. Lai gan cilvēku, tostarp Lietuvas olimpiešu, apkārt bija daudz, būves izmēros un plašumos varēja justies brīvi un nesaspiesti. Darbojās vairāki Olimpisko suvenīru veikali ar visnotaļ demokrātiskām cenām. Staigājot pienāca laiks doties uz iekāpšanu. Lai gan kopumā lidostas trešo terminālu var dēvēt par ultramodernu, pasažieri no piestātnes līdz gaisa kuģim tika nogādāti ar autobusu.

Trīs stundas iepriekš, nolaižoties Pekinā, šķita, ka pilsēta līdz pat tuvējiem kalniem joprojām ietinusies pelēkā smogā. Lejā kaitējuma apmēri likās mazāki un brīžiem pat varēja saskatīt zilas debesis. Uz iesilušā lidostas skrejceļa sajutos kā pērn septembrī, skaistā rītā nolaižoties Granadā, Spānijā, tikai gaiss Ķīnas galvaspilsētā bija mitrāks.

12:00 „Air China” lidojums pagāja bez sarežģījumiem unn pēc nepilnām divām stundām jau ieradāmies Pudongas lidostā Šanhajā. Pilsētas centru gribēju sasniegt ar „Maglev” - vāciešu būvēto superātrvilcienu, kas 30 kilometru distances vidū sasniedz 430 kilometru ātrumu. Pārvēršot to citos skaitļos, tas ir apmēram 11 reižu ātrāk nekā 100 metru distanci veic planētas labākie sprinteri. Lai nokļūtu līdz „Maglev”, pa lidostas gaiteņiem jāveic apmēram kilometrs un pēc biļetes nopirkšanas jāiziet kārtējā drošības pārbaude. Vilcieni kursē reizi 15 minūtēs un parasti gaidīšanas laiks ir lielāks par pašu braucienu. „Maglev” uzņēma ātrumu un pāris minūtēs šķērsoja lietus zonu, nogādājot ceļotājus otrās metro līnijas galapunktā.

Nokāpjot metro, „Superķīna” uzreiz nomainījās pret „vienkāršo Ķīnu” un, jo tālāk devos, jo šis iespaids pastiprinājās. Ar pārsēšanos nonācu Šanhajas centrālajā dzelzceļa stacijā, kur pēc internetā atrastas instrukcijas sameklēju 43. kasi, iegādājoties biļetes tālākam braucienam. Tuvākais vilciena atiešanas laiks uz Hainiņu bija 16:05, tātad pēc nepilnām trīs stundām. Uzreiz veicu pārbraucienu līdz Šanhajas dienvidu dzelzceļa stacijai. Trešā metro līnija vijās pa uzbērumu un apkārt esošie skati atgādināja Gotemas/Grēku pilsētas noskaņas – desmitiem kilometru garumā stiepās daudzstāvu celtnes, to visu ieskaujot pelēkām smacīgām debesīm un mitrai miglai. Nekā pievilcīga.

13:40 Šanhajas dienvidu dzelzceļa stacijā ceļš no ieejas līdz iekāpšanai vilcienā mērojams ar trīs drošības un/vai biļešu pārbaudēm. Komplektā ar uzkrāto nogurumu šis pārbaudījums sagādāja tikpat nepatīkamas izjūtas kā savulaik Borispiļjes lidostā (Kijeva, Ukraina) piedzīvotais. Lielā apaļā celtne iesūca cilvēku tūkstošus, kuri lejā, lielā riņka centrā gaidīja vilcienu atiešanu. Ārzemnieku tur praktiski nebija, orientēšanos atvieglojot cipariem, kas mirdzēja uz elektroniskajiem displejiem. Protams, lidostās zīmju sistēmas ir angliski, taču arī dzelzceļa stacijās var neapmaldīties un visur nonācu bez misēkļiem.

15:30 Četrdesmit minūšu pirms vilciena atiešanas cilvēku pūļi sāka drūzmēties pie izejas vārtiem. Vilciena sastāvā bija apmēram 20 vagonu ar mīkstajiem sēdekļiem, tāpēc vietas līdz pirmajai pieturai pietika visam braucēju tūkstotim, ja ne diviem. Sameklējot biļetē norādīto sēdvietu, telefonā izdevās atrast vietējo popa-roka radiostaciju un garastāvoklis atkal uzlabojās. 120 kilometru attālā Hainiņa bija tikai pusotras stundas brauciena attālumā (trīs pieturas).

17:40 Hainiņa! Pie izejas no dzelzceļa stacijas biļetes tika pārbaudītas vēlreiz un varēju doties pie tuvākā taksista. Par godu viņam un amata brāļiem jāsaka, ka no pārmaksātiem taksometra rēķiniem nebija jābaidās. Dažu kilometru brauciens nākamajās dienās ne reizi neizmaksāja vairāk par 10 juaņām (70 santīmiem). Nodemonstrējot taksistam bumbas metienu un atkārtojot vārdus „Diamond Ball”, jau pēc desmit minūtēm biju pie Hainiņas arēnas. 20 stundu brauciens pāri Āzijai bija beidzies un atrados pilsētā pie Austrumķīnas jūras. Pēc pusotras stundas sākās Latvijas – ASV spēle...

NBA zvaigznes labdarības akcijā Šanhajā
Atbildot uz virsraksta jautājumu – gan Lebrons Džeimss, gan Maglev šodien atrodas Šanhajā, kur ASV basketbolisti pārbaudes spēlē tiksies ar Austrāliju. Pirmdienas vakarā Derons Viljamss un Teišons Prinss un citi ASV basketbolisti apmeklēja vienu no Šanhajas slimnīcām, uzmundrinot Sičuaņas maija zemestrīcē cietušos bērnus, sniedzot viņiem dāvanas un atbalsta vārdus.