Autors: Rolands Eliņš

Blogs: peldēšana regbija arēnā, slotas pirms intervijas un pirmās uzvaras Parīzē

Parīzē joprojām valda ūdens, tiesa, lietus lāšu vietā nākušas sviedru straumītes, kas īpaši aktīvas kļūst īpaši olimpiskajām spēlēm uzslietajās metāla stalažu arēnās. Taču visu pasūdzēšanās noskaņu man atņēma Zigmārs Raimo, kurš uz pēcspēles interviju atnāca tik ļoti nosvīdis un pārkarsis, ka mūsu neērtības salīdzinājumā likās niecīgas. Turklāt ko tur daudz sūdzēties - 30. jūlija otrdiena Latvijas olimpiskajai izlasei bija pirmā diena Parīzes spēlēs, ko varētu saukt par uzvaru dienu. 3x3 basketbolā tika pieveikta Lietuva, kamēr BMX frīstailā Ernests Zēbolds sasniedza finālu.

Ja OS pirmā nedēļas nogale pagāja "Roland Garros" kortos, gaidot Aļonas Ostapenko spēli, tad pirmdien un otrdien sākās īstais skrējiens pa Parīzi, arvien vairāk Latvijas sportistiem aizvadot olimpiskās sacensības. Labā ziņa pagaidām ir tā, ka divi Latvijai svarīgie notikumi - pludmales volejbols un 3x3 basketbols - norisinās ģeogrāfiski tuvu Parīzes centrā, trīs kilometru attālumā viens no otra.

Par Tīnas Graudiņas un Anastasijas Samoilovas neveiksmi pirmajā spēlē jau daudz izrunāts, un liela daļa no zaudējuma analīzes ir paslēpta argumentā "šī nebija Tīnas diena". Pāris vienkārši neveiksmīgas epizodes sākumā, Šveices duets to pamanīja un sāka uzbrukt tieši viņai, neizpratne par tiesnešu saskaitītajiem punktiem (beigās jau viss laikam sanāca pareizi, taču tika patērēti nervi, vaicājot, kāpēc pēc uzvarētas izspēles punkts tiek šveicietēm), un tā tas sniegabumbas efekts radās, veļoties uz leju un neveiksmēm kļūstot arvien neveiksmīgākām.

"Šis nav teniss, mums vēl būs nākamās iespējas," medijiem sacīja Samoilova. Vai viņa ar nodomu atsaucās uz Ostapenko izkrišanu jau pirmajā spēlē, vai vienkārši izmantoja tenisu kā piemēru, tas droši vien nemaz nav svarīgi, jo viņai ir pilnīga taisnība. Viņām būs vēl vismaz divas spēles un iekļūšana izslēgšanas spēlēs ir pilnīgi reāla. Priecēja abu spēlētāju veselīgā pašpārliecinātība - ja kāds ļoti vēlētos, to varbūt varētu sajaukt ar lielību, it sevišķi pēc zaudētas spēles, taču Tīnai tomēr norādīja uz to ar loģikas piesitienu, sak, jūs taču zināt, ka parasti es šādi nespēlēju.

Taču otrdien sekoja daudz labākas emocijas. Vispirms jau bija interesanti novērot peldēšanas sacensības "La Defense Arena", milzīgā hallē, kurā ir vietas 30 tūkstošiem skatītāju (koncertos pat vēl vairāk). Tur savas mājas spēles aizvada regbija komanda "Racing 92", un šis fakts pārsteidza arī Latvijas peldētāju Daniilu Bobrovu: "Biju domājis, ka te ir vienkārši liela halle, ko pārbūvē pēc vajadzībām. Saki, ka pieder regbija klubam? Labs, labs."

Šādi izskatās "La Defense Arena", kur tagad notiek OS peldēšanas sacensības, regbija spēļu laikā.

Bobrovs ieguva 21. vietu 25 peldētāju konkurencē 200m brasa peldējumā, kas bija loģisks iznākums - viņam bija 22. labākais laiks pirms sacensībām. Viņš pats no tā nevairījās, teica, ka visu labi saprot un galveno cīņu aizvadījis pats pret sevi. Viena lieta gan paliks atmiņā - kad mikszonā ar "Sporta Avīzes" un LETA kolēģiem uzrunājām Daniilu, viņa sejā bija nolasāms sirsnīgs pārsteigums. Prātā spēcīgi iesitās kontrasts ar saņemtajām pārdomām no šāvēju cunftes, ka portāla Sportacentrs.com izpildījumā neesot bijis pieklājīgi Latvijas komandas 16. vietu 17 komandu konkurencē raksturot ar vārdiem "priekšpēdējā vieta".

Lielais skatītāju skaits principā jau ir lieta, pie kuras esamības jāpierod, taču peldēšanas sacensības tāpat likās vēl nākamajā līmenī. Otrdienas pusdienlaiks, kvalifikācijas peldējumi, pilsētā tuvumā notiek vēl daudzas citas lietas, bet tribīnēs tāpat vairāki desmiti tūkstoši cilvēku. Ja reiz mums patīk diskutēt par sporta veidu hierarhiju, tad var norādīt, ka 3x3 basketbola arēna bija krietni mazāka un tāpat ne līdz galam pilna ("krietni mazāka" gan tāpat nozīmē skatītāju vietas dažiem tūkstošiem cilvēku).

Reizē ar Bobrova interviju beidzās arī rīta sesija peldēšanā, tādēļ, iznākot ārā, kur svaiga gaisa vietā gandrīz vai palikām bez elpas karstuma dēļ, nonācām aizejošā skatītāju pūļa vidū. 10 minūšu ilgais gājiens uz metro likās kā stunda nokaitētā pirtī, un pēc tam Parīzes centrā BMX frīstaila sacensībās situācija īpaši neuzlabojās. Konkordijas laukumā OS teritorija iekārtota ļoti plaša, viena žoga ietvaros apvienojot arēnas vairākiem sporta veidiem, kas principā nav slikti (BMX frīstaila un 3x3 basketbola arēnas šķir daži desmiti metru), taču tas nozīmēja, ka mediju centrs no sacensību vietām sanāk dažu minūšu gājiena attālumā. Tas, protams, būtu sīkums, ja vien nebūtu 35 grādu karstums.

BMX frīstaila parkā tā arī nesapratu, kur ir mediju sēdvietas, un beigās sacensības skatījos pa spraugu no mikszonas, jo vismaz tur mani ielaida. Pēc Ernesta Zēbolda starta pirmajā grupā pievienojās arī citi Latvijas mediji, gaidot otrās grupas rezultātus. Skaļi cerēt uz konkurentu neveiksmēm nelikās īsti sportiski, bet sports jau sastāv no neveiksmēm, un vienam konkurentam savs triks uz BMX riteņa neizdevās. Tikai godīgi, ka tie (ieskaitot Zēboldu), kuriem savi triki izdevās, tika finālā.

OS sistēma ir tāda, ka principā pilnīgi visiem sportistiem pēc sava starta ir jāiziet cauri mikszonai, kur, protams, viņi var izvēlēties, vai atsaukties aicinājumam uz sarunu vai nē. Taču Zēboldu gaidījām un gaidījām, citi sportisti jau sen bija izrunājušies ar savējiem un aizgājuši tālākās gaitās, arēnas darbinieki jau vilka ārā darbarīkus, lai visu savāktu, bet mēs tāpat gaidām. SOK noteikumos rakstīts, ka mediji bez raidtiesībām sacensību vietās nevar filmēt neko, taču kadri, kā pa mediju mikszonu tiek nēsātas slotas, likās interesanti, un Latvijas komandas preses atašeja droši atmeta ar roku: "Ja reiz esat stundu nogaidījuši šajā karstumā, tad filmējat, ko gribat."

BMX frīstaila mikszonā Latvijas mediji gaidīja tik ilgi, ka arēnas darbinieki jau sāka vilkt slotas ārā pic.twitter.com/QJrNxWzKk2
— Rolands Eliņš (@Rolands_Elins) July 30, 2024

Taču Zēboldu gaidīt bija vērts - atraktīvs vīrs, ļoti priecīgs par iekļūšanu finālā, un nevienam necēlās roka viņam pārmest, ka lielajā laimē bija pazaudējis ceļu uz mikszonu. Arī pārkarsis un noguris, taču acīmredzot adrenalīns darīja savu, un, runājot par trešdienas finālu, viņam acis spīdēja.

Un tad sekoja 3x3 basketbola uznāciens, pārliecinoši apspēlējot Lietuvu. Jau sākumā iegūts krietns pārsvars, kas ar nelielu nervozitāti tomēr tika saglabāts liels visa mača garumā. Vismaz tā mums mediju tribīnē likās, jo savām pozīcijām rezultāta tablo nekur tā arī nespējām saskatīt. Par laimi, no situācijas, ka pēcspēles mikszonā pirmais jautājums basketbolistiem būtu "klau, bet kā tad jūs nospēlējāt?", izglāba ik pēc dažām minūtēm uz lielā TV ekrāna atspoguļotais rezultāts.

3x3 basketbola izlases pēcspēles intervijas savu vietu Latvijas sportā jau ieguvušas. Jau Tokijas spēlēs puiši kameru priekšā no emocijām un spārnotākiem izteikumiem nevairījās, un līdzīgi bija arī Parīzē, kad viņi kopā stājās pie LTV kameras. Taču, paejot tālāk mikszonā, kur intervijas ar Latvijas un ārzemju medijiem jau bija pa vienam, vīri šķietami kļuva nopietnāki un tiešāki. No spēcīgākiem izteikumiem gan viņi tāpat nevairījās, taču, ja asākus vārdus saka latviski, nevis krieviski vai angliski, un ja šiem asākajiem vārdiem ir kāda jēga, nevis vienkārši lietošana teikuma vidū, tad grūti kaut ko iebilst.

Turklāt, ja tribīnēs bija karsti sēžot, tad laukumā vispār valdīja neliela elle. To teica paši spēlētāji, un sviedru straumītes no viņu ķermeņiem to labi apliecināja. Taču neviens no Latvijas izlases nekur nesteidzās, visi labprāt sasveicinājās un sniedza pat vairākas intervijas dažādiem medijiem, turklāt arī pēc lielas uzvaras nevairījās no godīgas paškritikas. Manuprāt, vērtīga un cienījama lieta.

Sportacentrs.com no Parīzes